Stāvais maršruts, 2.daļa
Nevaru īsti saprast, vai Stāvā maršruta otrā daļa ir smagāka vai vieglāka lasāmviela kā pirmā. No vienas puses, tajā daudz biežāk nekā pirmajā daļā, parādās kādi cerības stariņi, jo varone nav vairs iesprostota pāris kvadrātmetros, dzīvē ir daudz pārmaiņu un reizēm "uzpeld" arī cilvēki, kuri, par spīti šausmīgajiem apstākļiem, kuros viņi ir nonākuši, nav zaudējuši cilvēcību. No otras puses - šajā daļā ļoti daudzas reizes autore lakoniski un gandrīz vai sausi, apraksta, kas ar konkrēto sastapto cilvēku notiks tālāk. Un tas, lielākoties, protams, ir kaut kas ļoti drīzs un letāls.
Pirmā daļa (ja neskaita ievadu) apraksta divus gadus autores dzīvē, bet otrā - astoņus. Šajā laikā viņa ļoti plaši iepazīst lēģeru dzīves "piedāvotos pakalpojumus". Mazāk un vairāk bezcerīgi no izdzīvošanas viedokļa. Mežizstrāde, grīdu mazgāšana, putnkopība, medmāsas darbs. "Etapi" no vienas ieslodzījuma vietas uz citu, bezjēdzīgi bojā gājuši draugi. Un - saskarsme ar patiešām īstiem "noziedzniekiem", nevis "teroristiem" un "kontrrevolucionāriem", bet tādiem personāžiem, kuri zonā skaitījās aristokrātija, jo viņi jau bija tik vien kā pastrādajuši kriminālnoziegumus, kas ir reāls sīkums, salīdzinoši ar izstāstītu neatļautu anekdoti vai nenoziņošanu par to, ka kāds ir izstāstījis šādu anekdoti, vai nedzirdēšanu, ka kāds ir izstāstījis anekdoti.
Grāmatas otrā daļa skar 2. Pasaules kara laiku, kas Tālajos Austrumos izpaudās vien kā dīvaina atblāzma ar stipri apšaubāmu pienākošo informāciju un kas, protams, neko daudz nemainīja ieslodzīto ikdienā. Šeit ir ļoti daudz cilvēku portretu - gan patīkamāku, gan mazāk patīkamu cilvēku, lielākoties - bez sevišķa naida, drīzāk ar nožēlu par to, ka apstākļi bija iegrozījušies tā, ka konkrētajā cilvēkā varēja izpausties viņa rakstura sliktākās, nevis labākās īpašības. Un, cik negaidīti lai tas arī nebūtu, grāmatā ir pat mīlestības līnija, jo lēģerī Ginzburga iepazinās ar savu otro vīru - vācieti ārstu, kurš brīnumainā kārtā nebija kopā ar citiem saviem tautiešiem likvidēts kā "fašistiskais elements". Ir bezgala daudz baisu ainu, bet šajā viņas dzīves posmā bija pietiekami daudz pārmaiņu, kā rezultātā ne visu laiku bija neizturami smagi, bija arī atelpas brīži, kas deva vismaz kaut kādu sajūtu, ka dzīve nav pilnīgi bezjēdzīga. Interesanti šķiet, ka (tas gan netiek uzsvērts) lēģeros Ginzburga kļuva ja ne gluži ticīga, tad vismaz noteikti ne antireliģiska (diez vai viņa citādi būtu varējusi apprecēties ar ticīgu katoli). Tāpat šeit parādās (iespējams, iemesls ir tāds, ka šī daļa rakstīta būtiski vēlāk kā pirmā un jau pavisam bez cerībām, ka tā varēs ieraudzīt dienasgaismu savienībā, jo Hruščova "atkusnis" sen bija aiz muguras) sava tiesa nožēlas par pašas jaunības dienu izvēlēm un jautājumi - vai viņa ir līdzvainīga visā šajā mašinērijā, kas, protams, ir ļoti sarežģīts jautājums. Kā lai arī nebūtu - šis biķieris ("Stāvais maršruts") noteikti ir jāizdzer (jāizlasa) līdz galam, saldāks tas nekļūst, bet mazliet citādāks gan.
Pirmā daļa (ja neskaita ievadu) apraksta divus gadus autores dzīvē, bet otrā - astoņus. Šajā laikā viņa ļoti plaši iepazīst lēģeru dzīves "piedāvotos pakalpojumus". Mazāk un vairāk bezcerīgi no izdzīvošanas viedokļa. Mežizstrāde, grīdu mazgāšana, putnkopība, medmāsas darbs. "Etapi" no vienas ieslodzījuma vietas uz citu, bezjēdzīgi bojā gājuši draugi. Un - saskarsme ar patiešām īstiem "noziedzniekiem", nevis "teroristiem" un "kontrrevolucionāriem", bet tādiem personāžiem, kuri zonā skaitījās aristokrātija, jo viņi jau bija tik vien kā pastrādajuši kriminālnoziegumus, kas ir reāls sīkums, salīdzinoši ar izstāstītu neatļautu anekdoti vai nenoziņošanu par to, ka kāds ir izstāstījis šādu anekdoti, vai nedzirdēšanu, ka kāds ir izstāstījis anekdoti.
Grāmatas otrā daļa skar 2. Pasaules kara laiku, kas Tālajos Austrumos izpaudās vien kā dīvaina atblāzma ar stipri apšaubāmu pienākošo informāciju un kas, protams, neko daudz nemainīja ieslodzīto ikdienā. Šeit ir ļoti daudz cilvēku portretu - gan patīkamāku, gan mazāk patīkamu cilvēku, lielākoties - bez sevišķa naida, drīzāk ar nožēlu par to, ka apstākļi bija iegrozījušies tā, ka konkrētajā cilvēkā varēja izpausties viņa rakstura sliktākās, nevis labākās īpašības. Un, cik negaidīti lai tas arī nebūtu, grāmatā ir pat mīlestības līnija, jo lēģerī Ginzburga iepazinās ar savu otro vīru - vācieti ārstu, kurš brīnumainā kārtā nebija kopā ar citiem saviem tautiešiem likvidēts kā "fašistiskais elements". Ir bezgala daudz baisu ainu, bet šajā viņas dzīves posmā bija pietiekami daudz pārmaiņu, kā rezultātā ne visu laiku bija neizturami smagi, bija arī atelpas brīži, kas deva vismaz kaut kādu sajūtu, ka dzīve nav pilnīgi bezjēdzīga. Interesanti šķiet, ka (tas gan netiek uzsvērts) lēģeros Ginzburga kļuva ja ne gluži ticīga, tad vismaz noteikti ne antireliģiska (diez vai viņa citādi būtu varējusi apprecēties ar ticīgu katoli). Tāpat šeit parādās (iespējams, iemesls ir tāds, ka šī daļa rakstīta būtiski vēlāk kā pirmā un jau pavisam bez cerībām, ka tā varēs ieraudzīt dienasgaismu savienībā, jo Hruščova "atkusnis" sen bija aiz muguras) sava tiesa nožēlas par pašas jaunības dienu izvēlēm un jautājumi - vai viņa ir līdzvainīga visā šajā mašinērijā, kas, protams, ir ļoti sarežģīts jautājums. Kā lai arī nebūtu - šis biķieris ("Stāvais maršruts") noteikti ir jāizdzer (jāizlasa) līdz galam, saldāks tas nekļūst, bet mazliet citādāks gan.
2020-02-17
comments powered by Disqus