Stāvais maršruts, 3.daļa
Es pievarējis Stāvā maršruta lasīšanu, un tagad varu dalīties nu jau savos galīgajos iespaidos par šo darbu, kuru droši vien var saukt par triloģiju, turklāt patiesībā itin nozīmīgs ir arī tās epilogs, kuru pati Jevgēnija Ginzburga uzrakstīt nepaspēja, taču sava mūža lielo darbu viņa tomēr bija pabeigusi, līdz ar to šajā ziņā viņa varēja aiziet mierīgi, lai gan... kā vispār var "aiziet" mierīgi?
Stāvā maršruta trešā daļa salīdzinoši ar abām savām priekšgājējām ir neparasti viegla un dzīvespriecīga. Lai arī tajā netrūkst notikumu, kas pēc "normāla cilvēka" mērauklām ir dramatiski un pat traģiski, tomēr kopējā noskaņa tajā nav vairs tik traka. Tomēr, kā lai arī nebūtu, sākot ar 1937.gadu Ginzburga vairs nebija ieslodzītā, bet "tikai" uz mūžu nolemta dzīvei kaut kur Magadanā (mūsu valodā sakot - ellē ratā). Jā, viņas dzīvesbiedra ieslodzījuma termiņš (trešais) vēl nebija beidzies un jā, arī pati Jevgēnija uz kādu laiku tika atkārtoti apcietināta, jo pat tādā pasaules malā kā viņu izsūtījuma vieta 1949.gadā sākās jauns represiju vilnis, lai gan viņiem tas gāja pāri relatīvi maigā formā - kā teikt, viņi jau bija nogādāti pietiekami tālu no "godīgu proletāriešu" acīm. Te nāk atgriešanās gandrīz cilvēku dzīvē, tikšanās ar dēlu, kuru viņa bija pēdējo reizi redzējusi kā četrgadīgu puisēnu, bet atkārtoti satika jau sešpadsmit gadus vecu jaunekli. Sākšana strādāt kā brīvam cilvēkam, uz kuru gan, protams, daudzi skatās kā uz spitālīgo - tautas ienaidnieks kā nekā, bet tomēr - reāls darbs, nevis vairs verdzība.
Jo vairāk es Ginzburgu lasīju, jo vairāk sapratu, cik ļoti es neesmu tiesīgs vispār neko par viņas grāmatu teikt. Jā, viņa varēja uz vienu vai citu lietu skatīties citādāk, jā, viņa pati bija bijusi daļa no tās sistēmas, kura viņu mēģināja samalt un viņu pašu tas īpaši nesatrauca, kamēr viņa nenonāca gaļasmašīnā. Bet, sasodīts, viņa tajā gaļas mašīnā bija nonākusi un pavadījusi gadus, kuriem vajadzēja būt skaistākajiem viņas dzīvē! Un, lai arī partijas biedre, viņa nebija savā līdzšinējā darbībā neko darījusi, lai veicinātu Gulaga arhipelāga attīstību. Un, kā viņai jau pēc izciestā soda (par ko?) beigām teica: "Mēs saprotam, Jūs bijāt jauna, ienaidniekam bija viegli Jūs aptīt ap pirkstu!" - tā jau patiesībā bija, tikai "ienaidnieks", protams, nebija kaut kāds izdomāts trockists ar dinamīta stieni, bet gan tieši tā sistēma, kuras (apzinīga) daļa viņa bija. Un viņa pati mūža nogalē, un laikam jau pietiekami savlaicīgi, to lieliski apzinājās, un lielā mērā grāmata ir arī nožēla par cilvēka neizmērojamo naivumu un gatavību sekot "idejai", īsti nepārliecinoties, ka tas, kam tu seko, patiešām ir ideja, nevis, piemēram, kāds ūsains maniaks no Gruzijas.
Esmu lasījis, ka ne visu Ginzburga apraksta perfekti atbilstoši patiesībai, ka savu dzeju viņa iestarpina, lai parādītu erudīciju un tā tālāk, un tā joprojām. Kas varētu nebūt laba zīme - "Stāvais maršruts" ir saņēmis kritiskus vērtējumus šajos aspektos no citiem "lēģeru rakstniekiem", kuri vismaz zina, par ko viņi runā. Jautājums tikai - vai vajag. Ignorējot to, ka patiesība (it īpaši mūsdienās) vispār ir stiepts jēdziens un to, ka aculiecinieka atmiņas bieži ir pilnas ar kļūdām, es laikam gribētu uzsvērt vienu: Ginzburga nerakstīja dižpārdokli, lai kļūtu slavena un bagāta. Ne tādi laiki bija, līdz ar to manās acīs te jau pēc definīcijas "nav nozieguma sastāva". Atšķirībā no vēlākiem izdevumiem, kuru autoriem varētu būt svarīgi pierādīt savu taisnību attiecībā pret nu jau vispārpieņemtu autoritāti, viņai nevienam pilnīgi nekas nebija jāpierāda.
Jāatzīst, ka mani emocionāli visvairāk no sliedēm izsita epilogs, kurā bija aprakstīta Ginzburgas slimība un mūža gals, ai, cik tur daudz personīgi ļoti saprotama un smeldzīga, tik daudz, ka labāk paklusēšu. Kā lai arī nebūtu - tā noteikti ir grāmata (visa triloģija, tas ir), kura būtu jāizlasa IKVIENAM, lai šo to saprastu. Tai skaitā - jaunajiem un dumpīgajiem, pret kuriem visskaidrāk vēršas tieši epilogs.
Stāvā maršruta trešā daļa salīdzinoši ar abām savām priekšgājējām ir neparasti viegla un dzīvespriecīga. Lai arī tajā netrūkst notikumu, kas pēc "normāla cilvēka" mērauklām ir dramatiski un pat traģiski, tomēr kopējā noskaņa tajā nav vairs tik traka. Tomēr, kā lai arī nebūtu, sākot ar 1937.gadu Ginzburga vairs nebija ieslodzītā, bet "tikai" uz mūžu nolemta dzīvei kaut kur Magadanā (mūsu valodā sakot - ellē ratā). Jā, viņas dzīvesbiedra ieslodzījuma termiņš (trešais) vēl nebija beidzies un jā, arī pati Jevgēnija uz kādu laiku tika atkārtoti apcietināta, jo pat tādā pasaules malā kā viņu izsūtījuma vieta 1949.gadā sākās jauns represiju vilnis, lai gan viņiem tas gāja pāri relatīvi maigā formā - kā teikt, viņi jau bija nogādāti pietiekami tālu no "godīgu proletāriešu" acīm. Te nāk atgriešanās gandrīz cilvēku dzīvē, tikšanās ar dēlu, kuru viņa bija pēdējo reizi redzējusi kā četrgadīgu puisēnu, bet atkārtoti satika jau sešpadsmit gadus vecu jaunekli. Sākšana strādāt kā brīvam cilvēkam, uz kuru gan, protams, daudzi skatās kā uz spitālīgo - tautas ienaidnieks kā nekā, bet tomēr - reāls darbs, nevis vairs verdzība.
Jo vairāk es Ginzburgu lasīju, jo vairāk sapratu, cik ļoti es neesmu tiesīgs vispār neko par viņas grāmatu teikt. Jā, viņa varēja uz vienu vai citu lietu skatīties citādāk, jā, viņa pati bija bijusi daļa no tās sistēmas, kura viņu mēģināja samalt un viņu pašu tas īpaši nesatrauca, kamēr viņa nenonāca gaļasmašīnā. Bet, sasodīts, viņa tajā gaļas mašīnā bija nonākusi un pavadījusi gadus, kuriem vajadzēja būt skaistākajiem viņas dzīvē! Un, lai arī partijas biedre, viņa nebija savā līdzšinējā darbībā neko darījusi, lai veicinātu Gulaga arhipelāga attīstību. Un, kā viņai jau pēc izciestā soda (par ko?) beigām teica: "Mēs saprotam, Jūs bijāt jauna, ienaidniekam bija viegli Jūs aptīt ap pirkstu!" - tā jau patiesībā bija, tikai "ienaidnieks", protams, nebija kaut kāds izdomāts trockists ar dinamīta stieni, bet gan tieši tā sistēma, kuras (apzinīga) daļa viņa bija. Un viņa pati mūža nogalē, un laikam jau pietiekami savlaicīgi, to lieliski apzinājās, un lielā mērā grāmata ir arī nožēla par cilvēka neizmērojamo naivumu un gatavību sekot "idejai", īsti nepārliecinoties, ka tas, kam tu seko, patiešām ir ideja, nevis, piemēram, kāds ūsains maniaks no Gruzijas.
Esmu lasījis, ka ne visu Ginzburga apraksta perfekti atbilstoši patiesībai, ka savu dzeju viņa iestarpina, lai parādītu erudīciju un tā tālāk, un tā joprojām. Kas varētu nebūt laba zīme - "Stāvais maršruts" ir saņēmis kritiskus vērtējumus šajos aspektos no citiem "lēģeru rakstniekiem", kuri vismaz zina, par ko viņi runā. Jautājums tikai - vai vajag. Ignorējot to, ka patiesība (it īpaši mūsdienās) vispār ir stiepts jēdziens un to, ka aculiecinieka atmiņas bieži ir pilnas ar kļūdām, es laikam gribētu uzsvērt vienu: Ginzburga nerakstīja dižpārdokli, lai kļūtu slavena un bagāta. Ne tādi laiki bija, līdz ar to manās acīs te jau pēc definīcijas "nav nozieguma sastāva". Atšķirībā no vēlākiem izdevumiem, kuru autoriem varētu būt svarīgi pierādīt savu taisnību attiecībā pret nu jau vispārpieņemtu autoritāti, viņai nevienam pilnīgi nekas nebija jāpierāda.
Jāatzīst, ka mani emocionāli visvairāk no sliedēm izsita epilogs, kurā bija aprakstīta Ginzburgas slimība un mūža gals, ai, cik tur daudz personīgi ļoti saprotama un smeldzīga, tik daudz, ka labāk paklusēšu. Kā lai arī nebūtu - tā noteikti ir grāmata (visa triloģija, tas ir), kura būtu jāizlasa IKVIENAM, lai šo to saprastu. Tai skaitā - jaunajiem un dumpīgajiem, pret kuriem visskaidrāk vēršas tieši epilogs.
2020-02-21
comments powered by Disqus