Stāvais mašruts, 1.daļa
Jevgēnijas Ginzburgas Stāvais maršruts ir viena no tām grāmatām, kuru lasīšanai vajag nobriest, jo tā galīgi nav viegla lasāmviela, bet to noteikti ir vērts izlasīt, lai saprastu ne vien pagātni, bet arī tagadni. Grāmatu veido trīs daļas, katra no tām veltīta atšķirīgām autores pārciesto represiju periodam un, lai arī pirmais "Stāvā maršruta" izdevums PSRS (1989.g. Rīgā) to dīvainā kārtā ir sašķēlis divos sējumos, kur pirmā grāmata beidzas otrās daļas vidū, es uzskatu par pareizāku savu aprakstu dalīt atbilstoši autores noteiktajam sadalījumam, turklāt jāņem vērā, ka grāmatas daļas netika rakstītas vienlaicīgi - kamēr pirmo daļu Ginzburga pabeidza 1967.gadā, otrā tapa 1975.-1977. gados un vai trešā vispār bija pilnīgi pabeigta, neesmu sapratis, katrā ziņā 1977.gadā Ginzburga nomira.
Lieki teikt, ka par "Stāvā maršruta" izdošanu "savienībā" pirms perestroikas sākuma pat domāt nebija vērts - lai arī formāli bija notikusi destaļinizācija un atteikšanās no personības kulta, publiski atzīt pat nelielu daļu tā, par ko rakstīja Ginzburga, partijas vadība nekādi nevarēja. Patiesībā, kā izrādās, grāmata varētu būt bijusi vēl daudz asāka un nesaudzīgāka, jo Ginzburga bija uzrakstījusi arī citu tās versiju, kuru pati (droši vien gana pamatotā) panikas uzplūdumā bija iznīcinājusi.
Par ko ir šis stāsts? Jevgēnija Ginzburga un viņas vīrs bija apzinīgi komunistiskās partijas aktīvisti Kazaņā, kuriem nebija ne mazāko šaubu par to, ka viņu izvēlētais dzīves ceļš ir pareizs, viņiem bija laba karjera, bet pēkšņi viss labais beidzās, jo Staļina vadībā sākās vēršanās ne tikai pret "svešajiem", bet arī pret "savējiem". Un tā nu sanāca, ka Jevgēnija pēkšņi tapa par slepenas trockistu teroristiskas grupas dalībnieci, proti, kā tāda tika notiesāta. Viss laika posms no brīža, kad kāds kolēģis viņu brīdina, ka viņai būs grūti, līdz notiesājušajam spriedumam ir viens vienīgs Kafkas "Process". Jāatzīst, ka ne tikai literārā ziņā, bet arī pasaules uztverē Kafka bija priekšā savam laikam. Autore gan atzīst, ka viņai pašai bija vēl relatīvi paveicies - viņas "lietas" "izskatīšana" notika vēl pirms izmeklētājiem atļāva darbā plaši pielietot spīdzināšanu, kas kaut kādā mērā noteikti veicināja to, ka Ginzburga tā arī neparastīja "atzīšanos" sev inkriminētajos "noziegumos". Īss apraksts tam, ko tieši viņai inkriminēja: kāds viņas kolēģis bija publicējis rakstu kaut kādā žurnālā, bet pēcāk šī raksta saturu "partija" atzina par nepareizu, savukārt Ginzburgas "noziegums" bija tāds, ka viņa par šo "noziedzīgo elementu" nebija savlaicīgi ziņojusi. Lai būtu nedaudz absurdāk, kādā brīdī viens no viņas pratināšanā iesaistītajiem cilvēkiem bija cilvēks, kurš bija tā paša pie visa vainīgā žurnāla sastādītājs, kurš nekādi netika uzskatīts par vainīgu tajā, ka žurnālā bija nonācis nepareizais raksts. Un kāds sods pienācās par šādu šaušalīgu noziegumu vishumānākajā valstī pasaulē? Ginzburgai paveicās - viņa "izspruka cauri" ar nieka desmit gadiem vienvietīgā kamerā (tiesa, reāli šajā cietumā viņa pavadīja divus gadus, pēc tam nonāca lēģeros, turklāt cietumā lielu daļu laika viņai bija kameras biedrene, jo Staļins cietumus bija tā pārpildījis, ka vienvietīgajās kamerās nācās izmitināt vairāk cilvēku).
Grāmatā ir daudz detaļu, kuras, domājams, padomju lasītājam bija diezgan šokējošas par to, kā viņa valstī "notika lietas" - ne tikai attiecībā uz tā saucamo tiesu sistēmu, bet par to, kas notika aiz cietumu sienām un cik "simpātiski" bija daudzi cilvēki ar varu. Mani gan vairāk patiesībā pārsteidza kas pilnīgi cits - tas, cik neatbilstoši labi dzīvoja visi tie partijas čiekuri, pirms viņi pārstāja būt čiekuri, bet kļuva par ieslodzītajiem, proti, cik organiskā veidā šie bieži vien neizglītotie un prastie personāži bija ieņēmuši likvidētās aristokrātijas vietu. Ginzburga šim aspekatam daudz uzmanības neveltī, bet kontrasts starp to, kā dzīvoja komunistu apdziedātais proletariāts un "augšas" jau relatīvi neilgu laiku pēc tam, kad bija tapusi "proletariāta diktatūra", ir patiešām biedējošs. Un ne mazāk biedējošs ir tas, cik ļoti lielā mērā daudzi no viņiem tolaik patiešām ticēja tam, ka viņi rada un rāda ceļu uz skaisto nākotni. Arī pati Ginzburga ik pa brīdim, diez vai apzināti, bet uzsver to, ka ir atšķirība starp "viņiem", proti, komunistiem, kuri cietumā nonākuši pilnīgi nepelnīti, un tiem pārējiem. Vienlaikus - viņā ir arī sava deva jautājumu sev pašai, par to, kāda ir viņas atbildība un vai viņa ir līdzvainīga.
Lieki teikt, ka grāmata ir smaga, un no nodaļas uz nodaļu tā kļūst tikai smagāka. Jā, šo to, raugoties šodienas acīm, varētu traktēt citādāk, bet jāatceras gan tas, ka tā tika rakstīta padomijā, sākotnēji tomēr cerot, ka to varēs arī izdot (Staļins taču bija sen pierakts!), līdz ar to bija svētumi, kurus joprojām nevarēja apšaubīt. Uzrakstīta tā ir ļoti pārliecinoši, ļoti dzīvi atainojot tos apstākļus, kuros risinās tās darbība. Nezinu, vai varu teikt, ka turpinājumu lasīšu ar nepacietību, bet noteikti lasīšu un, domājams, arī nākamās daļas būs ne mazāk atklāsmēm pilnas.
Aprakstu nobeigšu ar kādu "patīkamu" detaļu man kā latvietim - cik daudz grāmatas pirmajā daļā parādās latvisku uzvārdu - pirms Staļins iznīcināja lielāko daļu Krievijas latviešu, mūsu tautiešu pārstāvniecība partijas un čekas līmenī bija ļoti augsta. Ne velti viens no pirmscietuma posma galvenajiem antivaroņiem bija kāds vīrs vārdā Jānis Vēvers, kuru Ginzburga raksturo sekojoši:
Ja kas - Vēvera kungam izdevās izsprukt sausā "latviešu lietā", pēc kara viņš bija LPSR valsts drošības ministra vietnieks, bet no 1954. līdz 1963.gadam - LPSR VDK vadītājs.
(grāmatas nosaukums oriģinālvalodā: Евгения Гинзбург "Крутой маршрут")
Lieki teikt, ka par "Stāvā maršruta" izdošanu "savienībā" pirms perestroikas sākuma pat domāt nebija vērts - lai arī formāli bija notikusi destaļinizācija un atteikšanās no personības kulta, publiski atzīt pat nelielu daļu tā, par ko rakstīja Ginzburga, partijas vadība nekādi nevarēja. Patiesībā, kā izrādās, grāmata varētu būt bijusi vēl daudz asāka un nesaudzīgāka, jo Ginzburga bija uzrakstījusi arī citu tās versiju, kuru pati (droši vien gana pamatotā) panikas uzplūdumā bija iznīcinājusi.
Par ko ir šis stāsts? Jevgēnija Ginzburga un viņas vīrs bija apzinīgi komunistiskās partijas aktīvisti Kazaņā, kuriem nebija ne mazāko šaubu par to, ka viņu izvēlētais dzīves ceļš ir pareizs, viņiem bija laba karjera, bet pēkšņi viss labais beidzās, jo Staļina vadībā sākās vēršanās ne tikai pret "svešajiem", bet arī pret "savējiem". Un tā nu sanāca, ka Jevgēnija pēkšņi tapa par slepenas trockistu teroristiskas grupas dalībnieci, proti, kā tāda tika notiesāta. Viss laika posms no brīža, kad kāds kolēģis viņu brīdina, ka viņai būs grūti, līdz notiesājušajam spriedumam ir viens vienīgs Kafkas "Process". Jāatzīst, ka ne tikai literārā ziņā, bet arī pasaules uztverē Kafka bija priekšā savam laikam. Autore gan atzīst, ka viņai pašai bija vēl relatīvi paveicies - viņas "lietas" "izskatīšana" notika vēl pirms izmeklētājiem atļāva darbā plaši pielietot spīdzināšanu, kas kaut kādā mērā noteikti veicināja to, ka Ginzburga tā arī neparastīja "atzīšanos" sev inkriminētajos "noziegumos". Īss apraksts tam, ko tieši viņai inkriminēja: kāds viņas kolēģis bija publicējis rakstu kaut kādā žurnālā, bet pēcāk šī raksta saturu "partija" atzina par nepareizu, savukārt Ginzburgas "noziegums" bija tāds, ka viņa par šo "noziedzīgo elementu" nebija savlaicīgi ziņojusi. Lai būtu nedaudz absurdāk, kādā brīdī viens no viņas pratināšanā iesaistītajiem cilvēkiem bija cilvēks, kurš bija tā paša pie visa vainīgā žurnāla sastādītājs, kurš nekādi netika uzskatīts par vainīgu tajā, ka žurnālā bija nonācis nepareizais raksts. Un kāds sods pienācās par šādu šaušalīgu noziegumu vishumānākajā valstī pasaulē? Ginzburgai paveicās - viņa "izspruka cauri" ar nieka desmit gadiem vienvietīgā kamerā (tiesa, reāli šajā cietumā viņa pavadīja divus gadus, pēc tam nonāca lēģeros, turklāt cietumā lielu daļu laika viņai bija kameras biedrene, jo Staļins cietumus bija tā pārpildījis, ka vienvietīgajās kamerās nācās izmitināt vairāk cilvēku).
Grāmatā ir daudz detaļu, kuras, domājams, padomju lasītājam bija diezgan šokējošas par to, kā viņa valstī "notika lietas" - ne tikai attiecībā uz tā saucamo tiesu sistēmu, bet par to, kas notika aiz cietumu sienām un cik "simpātiski" bija daudzi cilvēki ar varu. Mani gan vairāk patiesībā pārsteidza kas pilnīgi cits - tas, cik neatbilstoši labi dzīvoja visi tie partijas čiekuri, pirms viņi pārstāja būt čiekuri, bet kļuva par ieslodzītajiem, proti, cik organiskā veidā šie bieži vien neizglītotie un prastie personāži bija ieņēmuši likvidētās aristokrātijas vietu. Ginzburga šim aspekatam daudz uzmanības neveltī, bet kontrasts starp to, kā dzīvoja komunistu apdziedātais proletariāts un "augšas" jau relatīvi neilgu laiku pēc tam, kad bija tapusi "proletariāta diktatūra", ir patiešām biedējošs. Un ne mazāk biedējošs ir tas, cik ļoti lielā mērā daudzi no viņiem tolaik patiešām ticēja tam, ka viņi rada un rāda ceļu uz skaisto nākotni. Arī pati Ginzburga ik pa brīdim, diez vai apzināti, bet uzsver to, ka ir atšķirība starp "viņiem", proti, komunistiem, kuri cietumā nonākuši pilnīgi nepelnīti, un tiem pārējiem. Vienlaikus - viņā ir arī sava deva jautājumu sev pašai, par to, kāda ir viņas atbildība un vai viņa ir līdzvainīga.
Lieki teikt, ka grāmata ir smaga, un no nodaļas uz nodaļu tā kļūst tikai smagāka. Jā, šo to, raugoties šodienas acīm, varētu traktēt citādāk, bet jāatceras gan tas, ka tā tika rakstīta padomijā, sākotnēji tomēr cerot, ka to varēs arī izdot (Staļins taču bija sen pierakts!), līdz ar to bija svētumi, kurus joprojām nevarēja apšaubīt. Uzrakstīta tā ir ļoti pārliecinoši, ļoti dzīvi atainojot tos apstākļus, kuros risinās tās darbība. Nezinu, vai varu teikt, ka turpinājumu lasīšu ar nepacietību, bet noteikti lasīšu un, domājams, arī nākamās daļas būs ne mazāk atklāsmēm pilnas.
Aprakstu nobeigšu ar kādu "patīkamu" detaļu man kā latvietim - cik daudz grāmatas pirmajā daļā parādās latvisku uzvārdu - pirms Staļins iznīcināja lielāko daļu Krievijas latviešu, mūsu tautiešu pārstāvniecība partijas un čekas līmenī bija ļoti augsta. Ne velti viens no pirmscietuma posma galvenajiem antivaroņiem bija kāds vīrs vārdā Jānis Vēvers, kuru Ginzburga raksturo sekojoši:
Uzreiz sastopu Vēvera acu skatienu. Acis acīs. Tās vajadzētu kino rādīt tuvplānā, tādas acis. Bez mazākajiem mēģinājumiem maskēt cinismu, nežēlību, saldās priekšnojautas spīdzināšanai, kurai pakļaus upuri. Šim skatienam nevajadzēja nekādus vārdiskus komentārus.
Ja kas - Vēvera kungam izdevās izsprukt sausā "latviešu lietā", pēc kara viņš bija LPSR valsts drošības ministra vietnieks, bet no 1954. līdz 1963.gadam - LPSR VDK vadītājs.
(grāmatas nosaukums oriģinālvalodā: Евгения Гинзбург "Крутой маршрут")
2020-02-15
comments powered by Disqus