1967

Les Demoiselles de Rochefort

5.5
Vēl nesen man šķita, ka pietiek no maģiskās grāmatas izvēlēties kādu vecāku filmu, un tā būs laba - kamēr pēdējās dažās desmitgadēs tapušais materiāls bieži ir izvēlēts pilnīgi neizprotami, agrāku laiku kino ziņā nekādu jautājumu nav - tur būs absolūta klasika, un klasika ir laba. Un tad mēs noskatījāmies "Rošforas meitenes".
2017-12-21 05:03:01
film, 1967

The Who Sell Out

9.0
Diez vai es kādu ierakstu esmu klausījies tik regulāri un tik ilgstoši (vismaz pēdējos gados), kā tas man ir sanācis ar "The Who Sell Out". Daļēji tas ir tālab, ka to nekādi neņēmu ārā no pleilistes, jo nevarēju saņemties uzrakstīt šo te aprakstu. Daļēji - tālab, ka tas ir tik sasodīti labs!
2016-04-26 05:00:13
music, 1967

The Firemen's Ball

7.5
"Ugunsdzēsēju balle" (Hoří, má panenko) ir pēdējā filma, kuru izcilais čehu režisors Milošs Formans uzņēma savā dzimtenē pirms došanās piespiedu emigrācijā, kurā viņam nācās strādāt ar labākajiem Holivudas aktieriem un saņemt Oskarus. Tikām "Ugunsdzēsēju ballē" viņa rīcībā bija vesela plejāde nebūt ne izcili skaistu pusmūža čehu vīriešu, un itin daudz arī diezgan savdabīga paskata dāmu.
2016-01-14 05:52:22
film, 1967

The Above Ground Sound of Jake Holmes

5.5
Dziesminieks Džeiks Holmss rokmūzikas vēsturē ir iegājis ar vienu vienīgu dziesmu, kura gan slavena kļuva pilnīgi citā izpildījumā un par kuru pašam Holmsam sākotnēji netika ne autortiesību nauda, ne kaut viņa vārda pieminēšana kā dziesmas autoram. Skarbs liktenis, ko lai saka, jo īpaši, ja ņem vērā, ka viņa radīta ir viena no slavenākajām "Led Zeppelin" dziesmām.
2015-07-29 14:03:22
music, 1967

t zero

7.5
Šķiet, ka man nevajadzēja turpināt Kalvino stāstus - kamēr "Cosmicomics" pamatdaļa šķita svaiga un aizraujoša, turpinājums tai izteikti šķita esam "more of the same" un vairāk garlaikoja nekā izklaidēja.
2014-01-26 10:01:59
book, 1967

Вий

7.0
"Vijs" parasti tiek dēvēts par pirmo un pēdējo Padomju Savienībā uzņemto šausmu filmu. Jāņem gan vērā, ka jēdziens "šausmu filma" ir ļoti stiepts un ar zināmu pacenšanos es varētu visai labi pamatot, ka daudzas socreālisma kanonam atbilstošas filmas patiesībā ir daudz šausmīgākas nekā šī kino lente, bet šajā brīdī ar demagoģiju nenodarbošos.
2013-08-29 05:29:26
film, 1967

Walk Away Renee / Pretty Ballerina

8.0
Grupas "The Left Banke" debijas ieraksts visai droši var lepoties ar vienu no tizlākajiem albumu nosaukumiem rokmūzikas vēsturē - ierakstu kompānija tik ļoti centās tā popularitāti virzīt caur grupas veiksmīgajiem singliem, ka albums tika nosaukts par godu uzreiz divām tā zināmajām dziesmām. Līdz ar to var tikai priecāties, ka "She May Call You Up Tonight" singlu tirgū panākumi nebija tik spoži, citādi plates nosaukums varētu kļūt vēl bezjēdzīgāks.
2013-03-12 02:18:09
music, 1967

Četri balti krekli

7.5
Cik pareizi gan es darīju, ka vispirms skatījos "Akmens šķembas" un tikai tad - "Četrus baltus kreklus"! Šķembas bija darījušas mani piesardzīgu un tā rezultātā es no "Krekliem" jeb "Elpojiet dziļi" pilnīgi neko negaidīju. Rēķinājos, ka arī šī filma Padomju Latvijā piedzīvoja aizliegumu tikai tāpēc, ka padomji bija spējīgi aizliegt visneiedomājamākās lietas un ka visticamākais šī filma būs visai nebaudāma.
2011-09-06 06:22:59
film, 1967

Тихая невестка

6.0
Lūk, arī Turkmenistānas filma noskatīta, turklāt atšķirībā no pāris citām pēdējā laikā skatītajām padomijas nomaļajās republikās tapušajām filmām, šī patiešām ir īsta turkmēņu filma, nevis krievu projekts ar nelielu nacionālo piešprici. Un pat šķiet, ka oriģinālā tā bija vietējā valodā, jo krieviskais runājums nepavisam neizklausās autentisks un filmā sākotnēji atrodams.
2011-02-09 23:07:28
film, 1967

Wild Honey

8.0
Es biju diezgan pārliecināts, ka līdz ar Braiena Vilsona pārdegšanu, ierakstot "Smile", Beach Boys kā vērā ņemama grupa izbeidzās. "Smiley Smile" tikai apstiprināja šādas tendences, un arī tas nedaudzais no grupas vēlīnās daiļŗades, ko biju dzirdējis, nebija īpaši cerīgs. Un te pēkšņi izrādās, ka "Wild Honey" ir ne tikai šai grupai ļoti netipisks, bet arī - nebaidos teikt - lielisks ieraksts!
2011-01-26 10:02:37
music, 1967

Smiley Smile

5.5
Atbilstoši Braiena Vilsona vīzijai šim ierakstam vajadzēja kļūt par grupas magnum opus, "teenage symphony to God" un galu galā atnest Beach Boys pasaules čempionu titulu smagajā svarā cīņā par labāko grupu pasaulē, pārspējot Bītlus. Taču ar lielām iecerēm ir tā, ka tās parasti nav sevišķi viegli realizēt, un Braiens Vilsons sabruka psiihiskajās problēmās, narkotikās, pārmērīgajā spriedzē, spiedienā no sabiedrības un grupas biedriem, un rezultātā "Smile" (tāds bija plānotais albuma nosaukums) ierakstīšana tika aprauta, pats Braiens iegrima savās problēmās, zaudēja saikni ar grupu un pasauli, un tas ieraksts, kas beigu beigās nāca klajā - "Smiley Smile" labākajā gadījumā ļāva tikai daļēji nojaust, ko tieši Braiens bija gribējis pateikt ar savu ambiciozāko projektu. Savu vīziju Braienam izdevās novest līdz galam tikai jaunās tūkstošgades sākumā, kad beidzot viņš izdeva "Smile" jau bez "Beach Boys" zīmoga (nav jau brīnums - Karls un Deniss ir miruši, bet ar Maiku Lavu diez vai Braiens gribētu sadarboties šādā ierakstā), un tas izpelnījās pamatīgu kritiķu mīlestību, bet starp "Smiley Smile" un "Smile" līdzība nav neko liela, jo vairums "Smiley Smile" ierakstā nonākušo dziesmu patiesībā nebija paredzētas kā lielā "Smile" sastāvdaļas un tās tika iekļautas albumā, uz ātru roku salasot dažādus atkritumus, kādi nu bija gadījušies pa rokai. Un ieraksta kvalitātē to var lieliski izjust.
2011-01-20 16:47:25
music, 1967

David Bowie

5.5
Kad Deivijs Džonss pārdēvējās par Boviju, viņam sākotnēji nebija ne miņas no vīzijas, kādu muzikālo ceļu viņam nākotnē vajadzētu izvēlēties. Jau kopš 1964.gada (ar dažādiem pseidonīmiem) viņš bija mēģinājis izkarot jebkādu popularitāti, izmēģinot virkni muzikālu piegājienu un reizi pēc reizes piedzīvojot fiasko. Arī savā debijas pilnā garuma albumā Bovijs vēl lēkā no dziesmas uz dziesmu starp stiliem un pieejām, mēģinot atrast, kur tad īsti ir viņa stiprā puse. Dīvainā kārtā var teikt, ka viņš jau uzreiz ir atradis šo savu knifu - proti, to, ka viņa galvenais trumpis ir viņa hameleoniskā daba, kas atļauj viņam mainīties līdzi laikam, vienmēr paliekot aktuālam. Taču šajā albumā viņš tomēr biežāk aizšauj garām, nekā trāpa mērķī. Ja jau ieraksts ir daudzveidīgs, būtu pareizi apskatīt katru dziesmu pašu par sevi.
2010-12-17 09:29:47
music, 1967

Songs of Leonard Cohen

8.5
Leonards Koens nav viens no savas paaudzes spilgtākajiem ģitāristiem, viņa dziesmu melodijas ir labākajā gadījumā saucamas par rudimentārām, un viņa balss ir vairāk piemērota deklamēšanai un mazāk - dziedāšanai. Bet vienlaikus "Songs of Leonard Cohen" manās acīs ir viens no 20.gadsimta populārās mūzikas stūrakmeņiem, viens no skaistākajiem ierakstiem, ko man ir nācies dzirdēt. Un laikam jau galvenokārt tas tā ir tāpēc, ka Koens ir izcils dzejdaris, tāda kalibra dzejnieks, kādu rok un popmūzikā gandrīz nav. Vai viņš dziedātu par mīlestību, reliģiju vai neizprotamām tēmām, viņa vārdi ir kaut kas neatkārtojams. Paklausies kaut vai "Susanne" - Koena ģitāras strinkšīnāšana ir monotona un - godīgi sakot - primitīva, viņa balss - nepavisam ne operiska, bet kādas vīzijas viņš spēj uzburt!
2010-11-25 09:00:36
music, 1967

Something Else by The Kinks

7.5
Ja iepriekšējā albumā bija "Sunday Afternoon", tad šajā ir kaut kas vēl labāks - "Waterloo Sunset". Ja man būtu atļauts uz neapdzīvotu salu paņemt vienu vienīgu Kinks dziesmu, tā noteikti būtu šī. Ja man vajadzētu uz neapdzīvotu salu paņemt līdzi vienu kompaktdisku ar popmūzikas skaņdarbiem, tad "Waterloo Sunset" tajā noteikti atrastos vieta. No visām skaistajām Reja Deivisa dziesmām, šī droši vien ir visskaistākā. It kā - tik vienkārša, tik nepretencioza, bet... kāds dziļums ir šajos vienkāršajos vārdos, šajā vienkāršajā stāstā.
2010-09-24 17:00:34
music, 1967

John Wesley Harding

8.0
Ar "John Wesley Harding" sākās kārtējā jaunā ēra Dilana muzikālajā karjerā - viņš atkal atteicās no elektrisko instrumentu izmantošanas, viņa teksti kļuva konkrētāki un saprotamāki un melodijas - vienkāršākas un saprotamākas. Tiesa, viņš nav atteicies no pavadošā ansambļa, līdz ar to ieraksta skanējums tomēr ir pilnīgāks nekā pirmajos 4 Boba albumos. Kālab Dilans šādi mainījās, grūti tagad teikt, vai tas bija rezultāts viņa motocikla avārijai vai kas cits, bet tā visa rezultātā "John Wesley Harding" ir ļoti mierīgs un viegli klausāms albums, kura baudīšanai nav nepieciešams būt sevišķi izglītotam visdažādākajās tēmās. Varbūt vienīgi Bībelē - jo Vecās Derības tēmu šajā albumā ir ļoti daudz, ieskaitot arī slavenāko šī albuma dziesmu "All along the watchtower". Tā gan plašākām masām ir pazīstama Džimija Hendriksa izpildījumā, vai, ja tu esi deviņdesmito gadu bērns - "Guns`n`Roses". Lai arī Hendriksa versija pati par sevi, protams, ir ļoti laba, tomēr Dilana versijā arī ir kaut kas tāds, ko Hendrikss nodrošināt nespēj - proti, tā ir vienkārši skaista bez visādiem trikiem un gimmicks, bez virtuozas spēles, bez ārdīšanās un kādiem trikiem. Taču pat šī dziesma uz albuma fona ir vēl tāda salīdzinoši mežonīga - daudz labāk 1967.gada nogales Dilanu raksturo "I Dreamed I Saw St.Augustine". Un vispār diezgan dīvaini - es pamazām esmu iemīlējis ne tikai Dilana ģitārspēles manieri, ne tikai viņa vārgo balsi, bet arī mutes ermoņikas, par kurām nu gan es nekad neesmu fanojis. Bet kā gan lai es nebūtu cienītājs tādām dziesmām kā "I pity the poor immigrant", "As I went out one morning", "I`ll be your baby tonight" un citas šī ieraksta dziesmas?
2010-09-13 16:46:48
music, 1967

May we borrow your husband?

6.5
Šajā Greima Grīna stāstu krājumā dominē vēstījumi ar visai izteiktu seksuālo tēmu - par jaunlaulātu pāri, kura vīrišķā puse medusmēneša laikā atklāj sevī homoseksualitāti (May we borrow your husband); par pasniedzēju, kurš saviem audzēkņiem stāsta, ka izplatītākais vēža cēlonis ir seksuāli sakari ar argumentu "almost everyone who dies has had sex" ("The root of all evil"); par sievieti, kura atvaļinājumā Jamaikā meklē iespēju ar kādu pārgulēt ("Cheap in August"). Ir te arī stāsti, kuros dominē humors vai horror elementi - par vīrieti, kuram somā lidmašīnā ir miris zīdainis ("Over-night bag"); par vīrieti, kura tēvs gājis bojā, kad viņam Itālijā no balkona virsū uzkritusi cūka ("A shocking accident"), utt. Jāatzīst gan, ka, manuprāt, šis stāstu krājums ir drīzāk neveiksmīgs, nekā veiksmīgs. Salīdzinoš "Twenty-one stories" bija daudz spēcīgāks. Nē, Grīns arī šeit, protams, ir lasāms, arī īsajā formā viņš spēj uzburt kolorītus personāžus, taču viņa mēģinājumi iekļūt Roalda Dāla teritorijā mani līdz galam nepārliecina, un kaut kas šajā stāstu krājumā, manuprāt, nav tieši tā, kā tam būtu jābut.
2010-08-17 07:54:33
book, 1967

The Velvet Underground and Nico

8.5
Patiesībā interesanti - kā vienā albumā var sadzīvot "Sunday Morning" un "European Son". Kamēr pirmā ir liega un plūstoša atpūtas kompozīcija, kura nedaudz citā aranžējumā iederētos Kinks izcilajai "Sunny Afternoon" vai "Waterloo Sunset" (nosaukumu ziņā dziesmas jau arī ir līdzīgas), "European Son" ir teju astoņas minūtes ilgs trokšņa eksperiments, kurš patiesībā nav nemaz tik tālu no Lū Rīda vēlāko gadu pilnīgi vājprātīgā "Metal Machine Music". Man kā vieglam un mierīgam cilvēkam labāk tomēr patīk "The Velvet Underground" mazāk eksperimentālā puse, jo ar troksni es tā īsti nedraudzējos. Tad jau labāk es draudzējos ar Niko. Nekas, ka viņa ir auksta vāciete, kura ir veca (un patiesībā - sen mirusi), narkomāne un visādi citādi ne pārāk jauka būtne. Tās dažas dziesmas, kurās viņa uzņemas vokālus, ir pietiekami interesantas. Lai gan - arī Lū Rīds nav tas pats pasaulē siltākais dziedātājs, un tieši viņš, iespējams, "Velvet Underground" skanējumam piedod lielāko daļu vācu mūzikas "garšas", kamēr Niko tomēr ir tikai un vienīgi dziedātāja, kurai nekādas baigās teikšanas nav. Un kā tāds ieraksts tomēr ir ļoti īpatnējs - tajā kaut kādā mistiskā kārtā notiek sinerģiska laulība starp vācu kabarē un indiešu mūziku, balansējot uz dažādām robežām un spēlējoties ar klausītāju gan muzikāli, gan tekstuāli - narkotikas, homoseksuālisms, sadomazohisms un citas šajā ierakstā apcerētas tēmas 1967.gadā tomēr vēl nepavisam nebija tik ļoti visiem pieņemamas parādības kā mūsdienās. Man personīgi no visām ieraksta dziesmām vislabāk tīk "Venus in Furs" - veltījiums leģendārajam baronam Zaheram-Mazoham. Bet tāpat lieliskas dziemsas ir "All Tomorrow`s Parties", "Femme Fatale", "I`m Waiting for the Man" (vēlāk zināma arī Deivida Bovija izpildījumā) un jau minētā "Sunday Morning". Ā, un vēl te ir atrodama, iespējams, zināmākā "Velvet Underground" kompozīcija - "Heroin", laikam jau radikālākā heroīna himna, ko esmu dzirdējis:
2010-08-13 15:03:42
music, 1967

Vivre pour vivre

5.0
Šķiet, ka Klods Lelušs varētu manās acīs pievienoties tam ietekmīgo režisoru sarakstam, kuru filmu ģenialitāti saskatīt man nav pa spēkam. Ja mani nespēja īpaši uzrunāt viņa slavenākā filma - "Vīrietis un sieviete", biju cerējis, ka varbūt otra zināmākā šī režisora lente ļaus manam spriedumam mainīties. Un nelīdz pat tas, ka galvenās lomas šajā filmā atveido franču kino leģendas - Īvs Montāns un Annija Žirardo (tiesa, Žirardo tolaik laikam vēl par leģendu uzskatāma nebija). Montāna varonis Roberts Kolombs ir TV seja un laikam jau slavenība, viņa dzīve sastāv no vieniem vienīgiem laulības pārkāpumiem, par ko viņa sieva, protams, zina, bet neko vīram nesaka. Taču tad viņš ieķeras jaunā sievietē no Amerikas (Candice Bergen), kas rada nopietnu plaisu ne tikai viņa jau tā ne pārāk izcilajā laulībā, bet arī viņa paša dzīvē. Lai ari pēdējā laikā man patīk smagas filmas par attiecībām, kurās ne viss ir kārtībā, un man patīk filmas bez pārāk stingras morālās stājas, šī konkrētā filma man gluži vienkārši nešķita sevišķi interesanta. Jā, es to varēju noskatīties līdz beigām, bet ne vairāk. Diemžēl tā patiešām man šķita pārāk gara, pārāk neizteiksmīga un pārāk blāva. Salīdzinoši "Vīrietis un sieviete" vismaz vizuāli bija interesantāka filma, bet šeit - piedodiet, bez es neko saskatīt nespēju.
2010-07-08 06:36:46
film, 1967

New Masters

4.0
Ouch! Es par "Matthew and Son" uzdrīkstējos izteikties kritiski, un tad sāku klausīties "New Masters". Un izrādījās, ka pirmais Stīvensa albums ir vienkārši ģeniāls. Vismaz salīdzinoši ar to, kas tam sekoja. Lai arī šajā albumā atrodama dziesma, kas vēlāk daudz naudas atnesusi virknei citu mūziķu - "The first cut is the deepest" (pat nezināju, ka tā ir Stīvensa kompozīcija), kopumā šis ieraksts ir vienkārši dramatiski slikts. Pirmkārt - orķestrālie aranžējumi šeit ir neizturami uzmācīgi un kaitinoši un Stīvenss te izklausās ne vairs pēc singer-songwriter, bet gan pēc tāda mūziķa, par ko būtu jāfano pusmūža sievietēm. Un dziesmas? Kas tās vispār ir par dziesmām? Vai Stīvensa mērķauditorija bija pirmsskolas vecuma bērni? Jā, iepriekšējā albumā viņš dziedāja par to, ka viņš mīl savu suni, bet šeit viņš ir vēl daudz nenopietnāks. Īsi sakot - totāls košmar. Lai arī ieraksts ir knapi 30 minūtes ilgs, to ir grūti izturēt - tas ir tiešām patētiski kaitinošs un naivs. Es jau nesaku, ka Stīvensam savos laikam vēl mazāk kā 20 gados būtu jāspēj radīt kaut kas pankrocīgs un super bravūrīgs, bet man šīs dziesmas liek domāt par Engelbertu Humperdinku, kura dziesmas es nemaz neesmu dzirdējis, bet kuru es iztēlojos līdzīgu šī albuma Stīvensam.
2010-01-15 06:37:02
music, 1967

Matthew and Son

7.0
Tajos laikos, kad Cat Stevens vēl nebija kļuvis par Jusufu Islāmu, viņš bija viens patiešām ļoti talantīgs dziesminieks. Es varbūt neietu tik tālu, lai pasludinātu, ka jau viņa pirmais studijas ieraksts klaji apliecina tā autora ģenialitāti - tas ir labs, bet ne tuvu ne izcils ieraksts. Kas, protams, nav gluži pārsteidzoši, jo ir maz piemēru, kad īstus šedevrus būtu radījuši mūziķi vecumā zem divdesmit gadiem. Atkāpšos no iepriekšējā teikuma - varbūt tādu piemēru tomēr ir daudz, bet zini to banālo frāzi, ka "some are born great, some achieve greatness, and some have greatness thrust upon them", kuru radījis Šekspīrs un kura neizturami daudz reižu tika atkārtota pagalm banālajā "The night at the museum". Un Kets Stīvenss nav no tiem mūziķiem, kas bijuši izcili kopš sākta gala - savu nišu viņš kādu laiku meklēja, un pirmajā viņa platē lieliski var redzēt gan tos virzienus, kuros ejot viņš varēja kļūt (un kļuva arī) par izcilnieku, un tādus žanrus, ar kuriem viņam saistīties nevajadzētu.
2010-01-12 23:21:27
music, 1967

Absolutely Free

8.5
Pēc tam, kad "Freak Out!" prognozējamā kārtā nekļāva par megagrāvēju un nepadarīja Zappu populārāku par Bītliem, viņš un viņa uzticamā padoto biedru grupa (kurā tolaik diemžēl nebija nedz Captain Beefheart, nedz Adrian Belew, nedz Steve Vai - kurus pieminu tikai pazīmēšanās pēc) ierakstīja daudz mērķtiecīgāku un viengabalaināku albumu nekā grupas pirmais ripulis. "Absolutely Free" divas puses pretnostata divus sabiedrības veidus - dārzeņu sabiedrību un amerikāņu sabiedrību. Laikam gan par pretnostatījumu te runāt nevar, bet tā ir cita lieta. Jāatzīst, ka šis varētu būt vienīgais man zināmais ieraksts, kurā tik daudz uzmanības tiek veltīts dārzeņiem - salīdzinoši Beach Boys ar "My favorite vegetable" pilnīgi nobāl. Tikām Zappa bārstās ar trāpīgiem citātiem, atsaucēm uz savu elku - Stravinska un Gustava Holsta mūziku, un provokocācijām - ieskaitot Amerikas prezidenta iesaistīšanu visā šajā padarīšanā.
2009-11-16 23:17:28
music, 1967

Le Samouraï

7.0
Pirms pāris dienām Rīgā notika lekcija par Žana Pjēra Melvila devumu pasaules kinematogrāfam. Es uz šo lekciju nebiju, taču pēc tās anotācijas izlasīšanas izlēmu, ka man vajadzētu noskatīties kādu no šī par "kulta režisoru" sauktā vīra radītajām filmām. Izvēle krita uz "Samuraju", kurā galveno lomu atveido neviens cits kā pats Alēns Delons.
2009-11-13 06:26:50
film, 1967

After Bathing at Baxter`s

7.0
"Jefferson Airplane" trešais albums gan komerciāli, gan mākslinieciski nespēja līdzināties savam priekštecim - "Surrealistic Pillow", kas kopumā droši vien apliecina, ka "Lidmašīna" nebija sevišķi izcila grupa un ka "Spilvens" bija drīzāk veiksmīga sagadīšanās nevis loģisks grupas radošās darbības rezultāts. Protams, te var izmantot argumentu, ka "After Bathing at Baxter`s" ir drosmīgāks ieraksts nekā tā priekšgājējs - ar garāku džemošanu, ar skaņu kolāžu "A Small Package of Value Will Come to You, Shortly" un ar smagākiem ģitāras toņiem. Taču, manuprāt, tas ir vienkārši ieraksts, kura tapšanā Airplane dalībnieki vairāk patērēja narkotikas nekā iepriekš. Protams, zināms, ka sešdesmitajos gados lielākā daļa izcilāko muzikālo veikumu tapa ar šāda veida dopinga palīdzību, taču arī narkotikas (cik dīvaini tas lai arī nebūtu) vajag lietot ar mēru, lai sasniegtu labākos rezultātus.
2009-11-03 07:09:31
music, 1967

The Graduate

7.0
Vakar, nupat pēc šīs Maika Nikolsa filmas noskatīšanās, es tev būtu teicis, ka tā ir teju vai labākā filma, ko šogad esmu redzējis. Dastinam Hofmanam tā bija pirmā lielā loma, Nikolsam - otrā filma pēc fantastiski veiksmīgās "Who`s Afraid of Virginia Woolfe", bet daudziem - īsta atklāsme dramēdiju jomā. Lieliskas Pola Saimona dziesmas, superīgs nobeigums (ar pilnīgi nepieredzētu šāda veida filmās pieeju), Hofmana neparasti ticamā aktierspēle un viss pārējais man lika "The Graduate" atzīt par absolūtu kino klasiku.
2009-08-23 17:41:22
film, 1967

Big Brother and the Holding Company

6.5
BB ar Dženisu sastāvā izdeva divas plates. Viena no tām lielā mērā bija dzīvais ieraksts. Un otrā nav nevienas sevišķi labi zināmas dziesmas. Un tā arī diezgan minimāli izklausās pēc tā, ko ir rasts uzskatīt par klasisku "Dženisu Džoplinu". Šis ieraksts ir gaužām viegls - šķiet, ka tā tapšanas laikā grupa drīzāk tiecās līdzināties kaut kādiem "Mamas and Papas" nekā tiem pašiem Jefferson Airplane. Un Dženisa šeit visbiežāk dzied pārāk "normāli" - ne jau kas viņa dziedātu slikti, bet te ir ļoti maz tā īpašā individuālisma, kas viņu dara par 20.gadsimta droši vien ievērojamāko rokmūzikas dziedātāju (sievieti). Nemaz nerunājot par to, ka bieži viņa nemaz nav galvenā vokāliste, bet dziedāšanu daudzviet uzņemas grupas ģitāristi, kuri gan nav paši par sevi slikti, bet... kurš gan grib klausīties JJ ierakstus, kuros dzied kaut kādi veči? Tas taču nav gluži jēdzīgi. Pati Dženisa daudz maz pēc sevis izklausās, piemēram, pašsacerētajā "Women is Losers", bet tur atkal ir cita problēma - ka izpildāmais materiāls nav gana labs. Dženisa neapšaubāmi bija izcila dziedātāja, bet kā dziesmu autore viņa bija labākajā gadījumā viduvēja, un līdz ar to arī šī pati "Women is Losers" turās kaut cik tikai un vienīgi uz viņas balss, bet muzikālais fons ir... tiešām ne vairāk kā fons. Daudz maz labākas dziesmas ir "Bye, Bye, Baby" (protams, atkal jau šī dziesma varētu būt smagāka, bet neko labāku šajā platē tu tiešām neatradīsi) un "Down on Me". Taču es nevaru pieņemt, ka šī mūzika ir pārāk saharīnaina, pārāk tāla no realitātes, tā nesniedz to experience, ko gribas sagaidīt no laba Dženisas ieraksta - vieglas un ne pārāk oriģinālas melodijas, tas, protams, nav pats par sevi slikti, bet patiešām attiecīgā perioda daudzas Sanfrancisko grupas spēlēja ne sliktāk (un bieži - labāk) nekā Dženisas pavadošais ansamblis, un patiešām tu neklausīsies Dženisas dēļ bieži tādas dziesmas kā "Caterpillar" (psihodēlija BB gaumē - dumji) un "Easy Rider".
2009-03-23 19:01:37
music, 1967

Don`t Look Back

5.5
Kas īsti ir šī filma? Tā rāda aizkulises Boba Dilana tūrei pa Apvienoto Karalisti 1965.gadā, kas šajā gadījumā nozīmē milzīgu daudzumu izsmēķētu cigarešu, tusēšanu ar Džoanu Baezu un Donovanu, kasīšanos klāt dažādiem cilvēkiem un dažas dziesmas. Ievērojama šī filma skaitās tālab, ka tā Dilanu parāda savādāk nekā tajos laikos bija pierādīts atainot slavenus mūziķus - bieži viņš te redzams kā aizkaitināts, ne pārāk gudrs un ne pārāk simpātisks tipāžs, kuram ļoti patīk "nodirst" cilvēkus (ja kas - tieši viņa "diršanās" ainas ir saistošākās filmā). Taču problēmu filmā netrūkst. Sāksim jau ar to, ka man nepatīk veids, kādā tā ir uzfilmēta un samontēta. Varbūt tam laikam šāda nenopulēta pieeja bija kaut kas novatorisks, bet mani pamatīgi kaitināja fona skaņas, nevajadzīgu epizožu, kurās pilnīgi nekas nenotiek, pārpilnība, un sajūta, ka filmai vienkārši atlasītas daudz maz jēdzīgākās 90 minūtes no safilmētā materiāla, mani neatstāja ne brīdi. Dziesmu ir šausmīgi maz, un tāpat "The Times they are a-changin`" skan trīs vai četras reizes. Un tas neapšaubāmi ir pārāk daudz.
2009-02-06 17:06:38
film, 1967

Strange Days

9.0
Šis ir tas ieraksts, kas man visvairāk asociējas ar vienas tā dziesmas pirmo pantu:
2009-02-06 12:00:21
music, 1967

The Doors

8.5
Ar šo es sāku ceļojumu pa īso, bet spožo Džima Morisona karjeru, kuras laikā paredzēts noklausīties visus (nedaudzos) grupas ierakstus. Grupas debijas albums bieži tiek uzskatīts par tās spožāko stundu, un tam ir savs pamats. Sāksim jau ar to, ka tajā atrodama The Doors visu laiku zināmākā dziesma - "Light My Fire", kuras Robija Krīgera slavenā sintezatora melodija kļuva par tādu kā The Doors treimārku. Taču nav šaubu, ka lielākā loma Doors popularitātē ir saistīta ar Morisona personību (un, protams, ar viņa seksuālo balsi). Man personīgi no viņu pirmā albuma dziesmām vislabāk tīk kāda cita, nevis "Light My Fire", un turklāt tā viena no divām dziesmām ierakstā, kuru nav sacerējuši paši The Doors. Protams, ka tā ir vienkārši fenomenālā "Alabama Song", kuru Morisons, Krīgers, Manzareks un Densmors var teikt, ka Kurtam Vailam vienkārši nolaupīja - proti, tas vispār ir manā izpratnē viens no labākajiem dziesmu kaveriem, ko es jebkad esmu dzirdējis. Iespējams, tas liecina, ka man patīk nedaudz balagāniska mūzika, bet ja godīgi, man par to ir nospļauties.
2009-02-05 09:26:46
music, 1967

Axis: Bold as Love

7.5
Džimija Hendrika "ekspīriences" otrais studijas ieraksts netiek uzskatīts par tādu šedevru kā albums pirms tā ("Are you experienced") un kā albums pēc tā ("Electric Ladyland"), taču kā jau to var gaidīt no mistera Džimija Hendriksa, tajā netrūkst izcilu skaņdarbu.
2008-10-21 09:29:19
music, 1967

The Story of Simon Simopath

8.0
Ir cilvēki, kuri uzskata, ka "Nirvana" bija viena no izcilākajām deviņdesmito gadu grupām, kas pasaulei deva tādus grāvējus kā "Mr. Moustache", "Big Cheese" un "Frances Farmer Will Have Her Revenge on Seattle". Viņi tev piesauks Krisu Novoseliku un to, ka Kobeins nemaz neizdarīja pašnāvību, bet gan viņu nogalināja VDK (atšifrējas kā "Valters da Kaža"). Protams, ka šiem cilvēkiem nav taisnība.
2008-10-16 17:35:56
music, 1967

Electric Music for the Mind and Body

6.5
"Country Joe and the Fish" ir viena no visklasiskākajām Sanfrancisko psihodēliskās ēras grupām, kas gan patiesībā nav kļuvusi leģendāra ne ar vienu savu individuālu kompozīciju, bet gan ar to, ka viņi bija šī mūzikas stila pionieru vidū un ar to, ka viņi piedalījās Vudstokas festivālā. Šajā, grupas debijas ierakstā, atsevišķas reizes CJ nodemonstrē patiešām labas spējas izveidot grūvu, bet lielākoties kā jau tas pieklājas narkomūziķiem ne sevišķi rūpējas par dziesmu saturu. Iesākas ieraksts jau ļoti labi - ar lielisko narkotiku himnu "Flying High" un Bob Dylan meets Jefferson Airplane stila "Not So Sweet Martha Lorraine". Bet tālāk progresa vairs nav, un dziesmas kļūst mazāk pievilcīgas, brīžiem tās ir stipri pārāk garas un bezmērķīgas (kā piemēram, "Section 43"). Savdabīga ir "Super Bird", kas muzikāli varbūt nav nekas īpašs, bet tā ir, iespējams, pirmā atklāti politiskā rokdziesma par ASV prezidentu Džeksonu.
2008-07-07 12:00:09
music, 1967

Moby Grape

8.0
"Moby Grape" ievērojamākais dalībnieks bija Skips Spenss - ģitārists/bundzinieks (viņa loma mainījās, Spensam pārvietojoties starp grupām), kas iepriekš jau bija paspējis uzspēlēt divās no ievērojamākajām Sanfrancisko apvidus grupām - "Quicksilver Messenger Service" un "Jefferson Airplane". Nekas, ka ar QMS viņš neierakstīja nevienu albumu, bet Jefferson Airplane rindās Spenss pabija vien "Takes Off" ierakstīšanas laikā, tomēr viņa nozīmīgumu tas nemazina. Nemaz nerunājot par to, ka vien pāris gadus vēlāk viņu piemeklēja īsteni Sida Bareta liktenis - piespiedu (vairāk vai mazāk) aiziešana no paša dibinātās grupas, garīga slimība, īsa solokarjera un grimšana pilnā aizmirstībā. 1999.gadā Spenss nomira, turklāt ilgus gadus viņš faktiski dzīvoja kā bomzis (te jāpiezīmē, ka Bareta liktenis kopumā droši vien izvērtās nedaudz veiksmīgāks).
2008-06-26 11:42:38
music, 1967

Zinda Laash

5.5
Šīs filmas nosaukums Amerikā ir "Dracula in Pakistan", kas vismaz man pirmajā brīdī radīja domu, ka tā varētu būt viena no neskaitāmajām amerikāņu šausmeņu parodijām no četrdesmitajiem-piecdesmitajiem gadiem, kaut kas līdzīgs kā "Abbott and Costello Meet Frankenstein". Nedaudz parakājies pa Internetu, secināju, ka tik tālu no patiesības nebiju, lai arī "Zinda Laash" ir autentiska pakistāniešu filma, līdz ar to tā arī kalpo par šīs valsts kino pārstāvi manā lielajā kino projektā.
2008-05-19 17:22:13
film, 1967

Surrealistic Pillow

8.5
Es neapgalvoju, ka pilnīgi visiem cilvēkiem ir jābūt sajūsmā par Džefersona lidmašīnas otro albūmu, un vienlaikus es pilnīgi noteikti nespēju saprast cilvēkus, kam tas varētu nepatikt. Vai vismaz cilvēkus, kam nepatiktu šī ieraksta divas populārākās dziesmas, tās, kuru dēļ "Jefferson Airplane" tiek uzskatīti par Sanfrancisko psihodēliskās rokmūzikas karaļiem. Patiesībā abas šīs dziesmas gan nav Jef. Air. radītas, bet gan tas tās "atnesa" uz grupu tās jaunā dziedātāja Greisa Slika. Un saki tu vai nesaki, bet Greisa - tā patiešām ir manta! Tādu sieviešu kā viņa rokmūzikā vienmēr ir bijis vismaz desmit, ja ne simts reizes par maz un varbūt vienīgi Dženisa Džoplina viņu pārspēj nozīmībā kā sešdesmito gadu rokmūzikas leģenda. Bet kad Greisa dzied "Somebody to Love" un "White Rabbit", tu saproti - lūk, tas ir balss spēks, tā ir spēja aizgrābt klausītāju un novest gluži katartiskā stāvoklī. "White Rabbit" vispār ir teju vislabākā sešdesmito gadu narkotiskās mūzikas himna, kas satriecošā veidā padara "Alisi brīnumzemē" par LSD ceļojumu. Ja tevi šī dziesma atstāj vienaldzīgu, tad es patiešām nezinu... :) Nē, nopietni, klausoties šo kompozīciju simtiem reižu, tā manās ausīs nav zaudējusi ne miligramu sava episkā skaistuma.
2008-05-16 17:25:52
music, 1967

Procol Harum

8.0
Vispār šis ieraksts, ko klausījos, nav "īstais" Procol Harum debijas albūms, tāds, kāds tas bija 1967.gadā, jo manā versijā ir iekļautas abas albūma ievadošās dziesmas - gan tā, ko saņēma tikai amerikāņi ("A Whiter Shade of Pale"), gan tā, kas tika dāvāta angļiem - "Conquistador". Taču tās abas ir pietiekami labas, lai es tikai priecātos par šādu "netaisnību".
2008-01-15 17:28:47
music, 1967

One Hundred Years of Solitude

8.5
"Simts vientulības gadus" es pirmo reizi izlasīju, manuprāt, studēdams LU pirmajā kursā - tātad pirms sešiem gadiem. Ceru, ka šo gadu laikā gan mana angļu valoda, gan mans prāta daudzums nav samazinājušies, tā ka pēc idejas šoreiz droši vien romānu uztvēru labāk nekā toreiz.
2007-12-07 15:16:27
book, 1967

Safe as Milk

7.5
"Safe as Milk" is the debut album from one of the most eccentric, bizarre, original, mindblowing, uncommercial and his-own-path-going musicians of the 1960s and 1970s - Captain Beefheart. His most famous record of course is the nearly insane "Trout Mask Replica", therefore you could be expecting something different from Don van Vliet (that`s Mr Beefhearts real name) and his trusty "Magic Band". You see, "Safe as Milk" is really a safe record and it`s nowhere near to the hilarious absurdity of "Trout Mask Replica". In essence it`s nothing more than a solid blues record. And Beefy himself sounds on here already as an old man, although he was only 25 when he recorded this stuff. When you listen to stuff like "Sure Nuff N Yes I Do", you don`t care whether Captain B was taking the stuff he played seriously or not, whether this all was supposed to be a pun or not, just just enjoy his eclectic performance.
2007-10-31 17:22:09
music, 1967

Bedazzled

8.0
"Bedazzled" daudziem (vai vismaz dažiem) mūsdienās varētu būt zināma kā 2000.gada amerikāņu komēdija ar Brendanu Freizeru galvenajā lomā, kur kāds pagalam neveiksmīgs vīrietis pārdod sievietei-Sātanam savu dvēseli, apmaiņā saņemot septiņu vēlēšanos piepildīšanos. Šī filma faktiski bija diezgan muļķīga sex-comedy, lai arī ne gluži katastrofāli slikta. Taču pirms dažām dienām uzzināju, ka ir vēl viena šāda nosaukuma filma - oriģinālā Bedazzled, kas tapusi Anglijā, kuru režisējis Stenlijs Donens, kas vislabāk zināms kā "Singin` in the Rain" režisors, un kurā piedalās lieliskais angļu komiķu duets - Pīters Kuks un Dadlijs Mūrs.
2007-10-29 11:27:27
film, 1967

At Last the 1948 Show

7.0
Pirmā piezīme: noskatījies esmu nevis visu šovu, bet tikai 3 tā epizodes, kuras man izdevās dabūt (kopumā epizožu bija 13). DVD formātā ir pieejamas vēl divas, bet tās man nekur netā atrast neizdevās. Vēl dažas epizodes ir saglabājušās BBC arhīvos, bet skaidrāks par skaidru ir tas, ka pilnā apjomā šis šovs nekad pārizdots netiks - gluži vienkārši pārāk liela materiālu daļa ir neatgriezeniski gājusi zudumā.
2007-10-18 12:45:52
film, 1967

Lord of Light

6.5
Tā kā mani apraksti lielākoties sastāv no manas dzīves atstāstījuma, būtu grēks nepieminēt, no kurienes es pazīstu Rodžeru Žeļazniju (kā autoru). Patiesībā nekā daudz, ko stāstīt, nav - kaut kad vēl skolas laikos es iepazinos ar tā saukto "Moškova bibliotēku" - lielāko Krievijas interneta bibliotēku, kur vismaz tolaik pilnībā tika ignorēts tāds jēdziens kā autortiesības. Un šajā bibliotēkā bija tops ar vislabāk novērtētajām grāmatām. Un šajā topā 10niekā bija vairāki Žeļaznija darbi.
book, 1967

Piper at the Gates of Dawn

8.5
Turpinu savu mp3 disku caurskatīšanos projektu. "Stabulētājs pie rītausmas vārtiem" ir nodaļa Greima Grīna klasiskajā bērnu grāmatā "Vējš vītolos", kuras ekranizāciju skatījos pagājušonedēļ. Tomēr vienlaikus tas ir arī Pink Floyd debijas albūms un vienīgais ieraksts, kura ierakstīšanā Sids Barets ir piedalījies būdams salīdzinoši normālā garīgās veselības stāvoklī. Daudzi, starp citu, uzskata "Piper" par PF visu laiku labāko ierakstu, kam gan ir ļoti maz kā kopīga ar lielākajiem grupas albūmiem - tādiem kā "Dark Side of the Moon" vai "The Animals". Albūma atpazīstamākā dziesma laikam gan ir to ievadošā patiešām kosmiski skanošā "Astronomy Domine" - vienīgais skaņdarbs no šī albūma, kuru PF atskaņoja vēl savā pēdējā - 1994. gada tūrē. Tomēr "Astronomy" nav tipiskākais šī albūma garadarbs, jo savā kodolā Sids arī pirms sajukšanas prātā bija vairāk bērns un mazāk kosmiski noskaņots cilvēks. Tāpēc šeit parādās vairākas visnotaļ neambiciozas tekstuālajā ziņā kompozīcijas - tādas kā "Lucifer Sam" (dziesma par Sida kaķi), "Matilda Mother" (dziesma no bērna skatu punkta), "Flaming" (nezinu, par ko tā tieši ir, bet tās piedziedājums "Yipee! You can`t see me but I can you" neizklausās pārmērīgi nopietns), "The Gnome" (vienkārša akustiska dziesmiņa par rūķi), "The Scarecrow" (pastāsts par putnubiedēkli) un visubeidzot vēl viena šī albūma atpazīstamā dziesma "Bike". Nevaru gan teikt, ka es ar "Bike" varētu identificēties, jo īpaši daudz par velosipēdiem tā nemaz nevēsta, bet tas nav būtiski. Īstenībā tā ir dziesma par mīlestību, kas PF daiļradē īstenībā nav no populārākajiem žanriem. Taču ne jau Bareta bērnišķīgie teksti ir šī albūma galvenā vērtība, bet gan unikālais skanējums, kas ir pārsātināts ar neskaitāmām mistiskām skaņām (piemēram, tādām, kas ievada neizprotamo "Pow R Toc H" (kas laikam gan neatšifrējas kā "power touch"), frīkainais Rodžera Votersa "Take Up Thy Stethoscope and Rup" (ko varētu nosaukt par šizofrēniķa rokenrolu, ja es nezinātu, ka Voterss tieši šizisks nekad nav bijis), un, protams, te atrodas arī savā ziņā episkais "Interstellar Overdrive", kas nav īsti dziesma, bet drīzāk skaņu kolāža, kas balstās uz diezgan gara un diezgan "Cream"iska rifa (ko es gan varētu iztēloties arī kā Blur repertuāra sastāvdaļu). "Interstellar Overdrive" sava skanējuma ziņā vajadzētu atrasties nevis blakus "The Gnome", bet piemēram, "Zvaigžņu odisejas" skaņu celiņā (man gan nepatīk viens no šīs kompozīcijas skaņu trikiem - kad notiek strauja skaņas pāreja starp abiem kanāliem, radot dīvainas sajūtas manās ausīs, līdz ar to uz austiņām es to klausos ne īpaši labprāt). Kādreiz man šis ieraksts ļoti nepatika, jo tas uz citu PF albūmu fona ir salīdzinoši neambiciozs un vienkāršs, bet, iespējams, tieši tajā ir tā skaistums. Tāpat skaistums slēpjas Bareta balsī, kas ir pilnīgi savādāka nekā Votersam un Gilmoram, un tajā, ka 1967. gadā viss izklausījās savādāk nekā jebkad pirms un pēc tam. Neesmu drošs, ka iepazīšanos ar PF vērts sākt tieši ar šo ierakstu, bet to nekad nenoklausīties noteikti ir radikāla kļūda.
music, 1967

Disraeli Gears

8.5
Grupas "Cream" otro albūmu daudzi ne bez pamata uzskata par Ērika Kleptona garās un mainīgi kvalitatīvās karjeras augstāko punktu. Un nav jau brīnums - pēc rokas piešaušanas ar "Fresh Cream" viena no pasaules pirmajām supergrupām, kurā līdzās Kleptonam piedalījās enigmātiskais basģitārists Džeks Brūss, kas uzņēmās vairumu vokālu Cream ierakstos, un neapšaubāmi izcilais bundzinieks Džindžers Beikers. Kopā viņi radīja tādu hārdroka stilu, kas daudziem lika teikt: "Wov! Tie džeki gan māk!" Un viņi patiešām mācēja. Vai kāds, kas nemāk, spētu radīt kaut ko tādu kā "Sunshine of Your Love"? vai "World of Pain"? vai vismaz "Dance the Night Away"? vai varbūt "Tales of Brave Ulysses"? Šajā ierakstā ir ne tikai izcils instrumentālais darbs, bet arī kolosālas atmiņā paliekošas kompozīcijas, dziesmas ar Melodijām ar lielo burtu. Džeka Brūsa balss varbūt nav neko spēcīga un unikāla, bet pilnīgi pietiekama, lai neradītu nepieciešamību piesaukt palīgā kādu Robertu Plāntu. Galvenais te ir ģitāru spēks, enerģija, kuras tam pašam Kleptonam mūsdienās izteikti pietrūkst. Viena šī albūma kompozīcija gan ir maigi izsakoties dīvaina - noslēdzošā akapella "Mother`s Lament" drīzāk būtu vietā kādā Monty Python ierakstā nekā hārdroka grupas albūmā, bet varbūt tas ir veids, kādā "Cream" pasaka: mēs nemaz neesam tādi krutie nopietnie veči, kā jūs par mums domājāt, mēs esam arī trīs muļķīgi tipi, kas ne īpaši labi māk dziedāt, bet kam patīk labi pavadīt laiku. Un kā var slikti pavadīt laiku ar "Disraeli Gears"?
music, 1967

Verstoerung

5.0
There`s this pattern that`s usually true for me: if a book in German is boring, it`s written by a real German. If it isn`t boring it`s either written by a Swiss writer or the writer has some Jewish blood. And if it is more than simply boring - the writer must come for Austria. Thomas Bernhard is considered a genius. Still I think that this book is unreadable. Apparantely the story goes like this - a fellow goes together with his father to visit some of the fathers patients (the father is a doctor) and stories about those patients are told. Still everything doesn`t flow at all but it just rots. The only part of the story I can remember from this book at the moment is the one about a man who had a huge collection of living birds and then he died and his brothers killed all the birds so they can stuff them. It took me several weeks to read these less than 200 pages and I fell asleep many times in the process.
book, 1967

Their Satanic Majesties Request

6.0
This album is considered either a silly excourse the Stones did in 1967 just for fun, a terrible record that doesn`t make sense, a "Sergeant Pepper`s" ripp-off, or the most underrated rock album of all time. After having been listening for it for some 3-4 hours I gotta say that this surely ain`t my favourite record from the Stones. The opening "Sing this song all together" bugs me a lot and I don`t think that the kind of psychedelic junk suits me fine. "Citadel" is much better. "She`s a rainbow" and "The lantern" are good, but I still prefer "2000 light years from home". To my book there`s a bit too much goofy experimentation on this album sometimes making it close to unlistenable and the Stones aren`t certainly known for being unaccessible as the Residents.
music, 1967

Football in the First Year of Mannen

7.0
Now that is a surprise even for myself - once again I`ve read a book by a Japanese writer. This one - Mr. Oe - is a Nobel prize winner (in Literature if you really didn`t expect that). If you know me you probably also know that authority isn`t authority to me. So he is a Nobel prize winner. Why would I think that Mr. Oe is better than the beggar I saw two hours ago eating cookies at the local supermarket? Probably because Mr Oe is a good writer. He created the story of Mitsu and Takasi - two brothers living in the Seventies Japan. Mitsu is the person from whose point of view we see the way story develops. He and his wife are dragged by Takasi to the village where the brothers spent their childhood. They come back to relive in some way the lives of their ancestors - Mitsu is the renewed his great-grandfather, a rich landowner, while Takasi is great-grandpas younger brother who lead a revolution in the First year of Mannen (1860). Nowadays Takasi starts training the local football team and makes out of his youth people that run over the local Korean supermarket. Still it ain`t 1860 and you can`t possibly win, and you don`t win at all. I read that this book is similar to the "Karamazov Brothers" by Dostojevski but I haven`t read that (I`m an ignorant punk) therefore it`s all I can say on the subject. The book i good, but not great. I wouldn`t give a Nobel prize for that but I wouldn`t say: "Shut your freakin` face uncle freaker!" either.
book, 1967

Forever Changes

8.5
Some people call this the best album of the sixties. Most people (of those that know that such a band called "Love" ever existed) call this one of the greatest albums of all time. Until rather recently this band was completely forgotten but all of a sudden it arose to popularity (just like the Zombies did). Of course, this is a record that could have come out only in the summer of love - it has warm guitar sounds, stylistically "Love" is more similar to Beach Boys than to Beatles. Lyrical subjects are quite usual for 1967 - the album opener even has the line "I could love almost everyone", the songs are pretty orchestrated. Highlights include "The Daily Planet", "Live and let live" and "You Set the Scene". Music like that doesn`t happen anymore, and it`s sad.
music, 1967

Fantomas and the Scotland Yard

3.5
When I was little kid, tinier than you, I used to like those Louis de Funes films where he made the funny faces and behaved as an idiot. So I think to myself - why not watch a film of his. Fantomas was one cult villain in Europe and USSR. I don`t really know why he was considered to be so cool, but he was. In this film he kills a Scottish rich man, takes up his place and offers the worlds richest men a bargain - to pay each a massive amount of their money (yearly) as the price to live. Not a bad offer, you say? Well, so do I. And a party for those rich man is organised at his place - Mr. Juve (de Funes) is also invited, and so is Fantomas` classic opponent journalist Fandore (Jean Marais) and his lovely chick. And the hunt for the red october begins. This film is probably considered to be a comedy with elements of action, but basically it`s just an action film that`s not funny at all. Probably, back in the 60s what you see here wasn`t considered to be cliches but I doubt that very much. De Funes`s manner of acting isn`t impressive, the plot is stupid as stupid it gets, and Marais looks like a James Bond. Damn, is this stupid!
film, 1967

Bonnie and Clyde

7.0
Is there anybody around not knowing the infamous story of Bonnie and Clyde? The most famous criminals of the Great depression, they still live in the minds of millions of people, symbolising freedom and not caring about whatever. Of course, the story of Bonnie and Clyde is certainly much more of a fairy-tale than true facts, but who cares about that. She`s beatiful (Faye Dunaway) and he`s handsome (Warren Beatty) but not a great lover, only a great bank robber. Gene Hackman is Clyde`s brother, thus completing a cast of great actors. The story and the way of narration is certainly inspired by the French new-wave but it`s still a lot of fun. What this film doesn`t really do is glorifying violence but neither does it put it down, just like some Godard would like it. But in comparison to "A bout de souffle" B&C is quite entertaining, and the characters are much more understandable. The ending is quite brief, but that`s not a problem for me. I wouldn`t call this one of the greatest films ever, that great it most certainly ain`t but it`s a very solid film truly deserving to be remembered.
film, 1967

Magical Mystery Tour

4.0
It was the first commercial flop for the Beatles. And I don`t wonder why. While "A Hard Day`s Night" was a funny and not too typical comedy, while "Help!" was a silly B level comedy, those films still at least made some sense. This film on the contrary was directed by the Beatles themselves, and great filmmakers they were not. Especially it goes for the storyline - there isn`t a one. Ok, if you call "people get on a bus and they go for a magical mystery tour by bus where nothing really ever happens" a story line, then it is what you just read. Otherwise it`s just some crappy bus images mixed with some silly sequences without the bus. The only part of the film which I liked was the performance of "I am the Walrus" which despite being a bit strange was good. And the "Bonzo Dog Band" playing some Elvis imitation was also at least decent, although the strippers breasts were censored. But everything else is just a sloppy mess - there`s close no humour involved, it`s just psychedelic, and that doesn`t work for me at all. As for the music - now that is the biggest disaster - only the title song and "I`m the Walrus" from the great Beatles songs are present in this film, while everything else is either film muzak or simply not worth mentioning. Still I don`t rate this film particulary low since this film at least doesn`t seem very pretentious, it isn`t long, and I like them Beatles quite much.
film, 1967

Belle de Jour

8.0
Bunuel once again. This time with Catherine Deneuve as the main star. It`s not that typical for me to watch a film where I can`t really stand the main character but still end up liking the film. Severine is a wife of quite a wealthy doctor but despite loving her husband she just has no interest for sex with him. In order to change things she becomes a part-time prostitute and is pretty good at that. She also has a lot of masochistic dreams. Her husband, not knowing the reasons for changes in his wife, is quite happy - for she becomes a much happier person. But one can not lead two lives without harming both of them. What`s to say about it except the plot? Never have I seen a film before with a woman that becomes addicted of being a prostitute. As a matter of fact, it`s a thing I can imagine but can`t understand. To me it`s pretty shocking. On one hand I would rate the film even higher, for it`s quite impressive but on the other hand - I doubt that I would dare to watch it one more time.
film, 1967