Plachetnice na vinětách
Pēdējā laikā tā bija sanācis, ka bibliotēkā ņēmu tikai latviešu autoru grāmatas, bet te ieraudzīju vienu čehu uzvārdu un izlēmu - jāpamēģina pārmaiņas pēc kaut kas cits. Kā nekā čehu kultūra man allaž bijusi visai tuva, lai arī nedaudz, bet esmu mācījies arī čehu valodu. Un tā nu iepazinu Jiržīja Hājīčeka "Buriniekus uz etiķetēm". Uzreiz, lai neturētu burinieku zem etiķetes, paskaidrošu, kas par buriniekiem un kas par etiķetēm - runa ir par stiprā alkohola pudelēm, kuras tukšojis galvenās varones tētis un pēc tam tās metis sausā akā savas lauku mājas pagalmā - burinieki patiešām bijuši uz pudeļu etiķetēm. Un šis stāsts lielā mērā ir par noklusēšanu, bet ne tikai par to.
Tātad, Marija ir sieviete vecumā ap 50 gadiem, viņa ir angļu literatūras pasniedzēja augstskolā, viņai ir meita - studente, un vēl nesen bija bija vīrs - uzņēmējs, bet viņam sākās attiecības ar savu asistenti, kura ir pāris gadus vecāka kā paša meita, tā rezultātā notikusi šķiršanās, un tagad Marija mēģina saprast, kā dzīvot tālāk. Vai pareizāk - viņai nav īsti skaidrs, kā to darīt un viņas lēmumi un izvēles vairāk iet haosa virzienā, nekā kaut kur uz priekšu. Viņai ir šaubas, ka viņa vēlas strādāt augstskolā, viņas vecāki ir veci un slimi, bet jaunākā māsa, kura tā arī neaizbrauca prom no dzimtā ciemata, pastāvīgi pārmetumus izsakoša par to, ka viņa ir tā, kas upurējusies vecāku labā, kamēr Marija kļuvis par pilsētas cacu (kas nav gluži atbilstoši patiesībai, bet kuru gan interesē patiesība). Un dzimtajā ciemā vietējie pāķi Mariju uzskata pat nevis par pilsētas cacu, bet drīzāk par pilsētas palaistuvi - jo tāda ir lauķu izpratne par pilsētniekiem un par sievietēm, kas izvēlas nevalkāt cukura maisam līdzīgu apģērbu.
Stāsts ir it kā pavisam vienkāršs - pati Marija arī lieliski apzinās, cik banāla ir viņas dzīves situācija un ka pat mazliet kauns par tās banālumu, bet Hajīčeks teicami šo it kā banālo vēstījumu pasniedz ļoti cilvēcīgā veidā, bez lieka sentimenta, bet kaut kādu vērtību bakstīšanas lasītājam un ar gana interesantām sānu tēmām. Piemēram, Marijas tēvs, kurš savas abas meitas mēģinājis audzināt kā zēnus, mūža nogalē pievēršas glezniecībai uz dēļiem, atainojot situācijas no galvenokārt savu senču dzīves, kuru pieredzētais karos lielā mērā ir veidojis viņu par tādu cilvēku, kāds viņš ir. Un kas ir būtiskākais, ko viņš ir pieredzējis - kopā ar draugu šķērsojis Čehoslovākijas robežu un devies uz Rietumiem, tomēr abi atgriezušies, un pēc tam viņam bijis naids mūža garumā ar šī kādreizējā drauga brāli, kurš savukārt kļuvis par sociālisma aktīvistu, un šis naids ar gadiem kļuvis tikai spēcīgāks. Te ir arī Marijas pārdomas, ka viņa ir tik daudz pētījusi un tik daudz zina par literātiem un viņu tēliem, bet viņai absolūti nav skaidrs, ko visā mūža garumā ir jutusi viņas pašas māte, par kuras iekšējo pasauli viņa pat rindkopu nevarētu uzrakstīt, kur nu vēl disertāciju. Un tad arī pati Marija, līdzīgi kā viņas vīrs, saistās ar gados jaunāku partneri - čali, kas strādā grāmatu veikalā viņas laukiem tuvākajā pilsētā (Čehu Krumlovā), kur viņa pati it kā saprot, ka tas ir ceļš uz nekurieni, bet ir situācijas, kur tavai sapratnei nav nekādas nozīmes. Grāmata nav ne pārāk skumja, ne nepamatoti dzīvespriecīga, manuprāt - ļoti patīkama lasāmviela.
Tātad, Marija ir sieviete vecumā ap 50 gadiem, viņa ir angļu literatūras pasniedzēja augstskolā, viņai ir meita - studente, un vēl nesen bija bija vīrs - uzņēmējs, bet viņam sākās attiecības ar savu asistenti, kura ir pāris gadus vecāka kā paša meita, tā rezultātā notikusi šķiršanās, un tagad Marija mēģina saprast, kā dzīvot tālāk. Vai pareizāk - viņai nav īsti skaidrs, kā to darīt un viņas lēmumi un izvēles vairāk iet haosa virzienā, nekā kaut kur uz priekšu. Viņai ir šaubas, ka viņa vēlas strādāt augstskolā, viņas vecāki ir veci un slimi, bet jaunākā māsa, kura tā arī neaizbrauca prom no dzimtā ciemata, pastāvīgi pārmetumus izsakoša par to, ka viņa ir tā, kas upurējusies vecāku labā, kamēr Marija kļuvis par pilsētas cacu (kas nav gluži atbilstoši patiesībai, bet kuru gan interesē patiesība). Un dzimtajā ciemā vietējie pāķi Mariju uzskata pat nevis par pilsētas cacu, bet drīzāk par pilsētas palaistuvi - jo tāda ir lauķu izpratne par pilsētniekiem un par sievietēm, kas izvēlas nevalkāt cukura maisam līdzīgu apģērbu.
Stāsts ir it kā pavisam vienkāršs - pati Marija arī lieliski apzinās, cik banāla ir viņas dzīves situācija un ka pat mazliet kauns par tās banālumu, bet Hajīčeks teicami šo it kā banālo vēstījumu pasniedz ļoti cilvēcīgā veidā, bez lieka sentimenta, bet kaut kādu vērtību bakstīšanas lasītājam un ar gana interesantām sānu tēmām. Piemēram, Marijas tēvs, kurš savas abas meitas mēģinājis audzināt kā zēnus, mūža nogalē pievēršas glezniecībai uz dēļiem, atainojot situācijas no galvenokārt savu senču dzīves, kuru pieredzētais karos lielā mērā ir veidojis viņu par tādu cilvēku, kāds viņš ir. Un kas ir būtiskākais, ko viņš ir pieredzējis - kopā ar draugu šķērsojis Čehoslovākijas robežu un devies uz Rietumiem, tomēr abi atgriezušies, un pēc tam viņam bijis naids mūža garumā ar šī kādreizējā drauga brāli, kurš savukārt kļuvis par sociālisma aktīvistu, un šis naids ar gadiem kļuvis tikai spēcīgāks. Te ir arī Marijas pārdomas, ka viņa ir tik daudz pētījusi un tik daudz zina par literātiem un viņu tēliem, bet viņai absolūti nav skaidrs, ko visā mūža garumā ir jutusi viņas pašas māte, par kuras iekšējo pasauli viņa pat rindkopu nevarētu uzrakstīt, kur nu vēl disertāciju. Un tad arī pati Marija, līdzīgi kā viņas vīrs, saistās ar gados jaunāku partneri - čali, kas strādā grāmatu veikalā viņas laukiem tuvākajā pilsētā (Čehu Krumlovā), kur viņa pati it kā saprot, ka tas ir ceļš uz nekurieni, bet ir situācijas, kur tavai sapratnei nav nekādas nozīmes. Grāmata nav ne pārāk skumja, ne nepamatoti dzīvespriecīga, manuprāt - ļoti patīkama lasāmviela.
2023-10-15
comments powered by Disqus