Reiz bija divi draugi, kuri abi vēlējās kļūt par rakstniekiem. Viens no viņiem par tādu gandrīz kļuva - izdeva vienu grāmatu, pasniedza augstskolā radošo rakstīšanu visa mūža garumā. Otrs arī par tādu gandrīz kļuva, taču aptuveni 25 gadu vecumā aizgāja bojā, peldoties okeānā. Vai vismaz - pazuda bez vēsts, kas ir aptuveni viens un tas pats. Otrais, sasniedzis cienījamu vecumu, mazliet sasita galvu (kaut kad gandrīz mūsdienās - laikā, kad notika priekšvēlēšanu cīņas, pirms Obama kļuva par ASV prezidentu) un tad viņam sāka ataust atmiņā pagātnes ainas, uz kuru pamata viņš rakstīja grāmatu, itin dabiskā veidā sadalot savu (un drauga) mūžu gadalakos. Ja man vajadzētu raksturot katru no šīm daļām dažos vārdos, tad izvēlētā leksika būtu aptuveni šāda:
pavasaris = masturbēšana
vasara = sekss, narkotikas un rokenrols
... nē, kaut kas tur īsti nesanāk, jo gadalaiki nobrūk...
kā lai arī nebūtu, vispirms galvenajam varonim bija attiecības ar meitenēm žurnālos, tad meiča, ar kuru viņš plānoja pavadīt mūžu kopā, apprecējās, bet pasākums pēc pāris gadiem izšķīda. Vēl dažus gadus vēlāk viņš iepazinās ar par sevis 10 gadus jaunāku sievieti, ar kuru nodzīvoja visu turpmāko mūžu, abiem diviem šiem kļūstot par augstskolas pasniedzējiem. Nu jā, tas pa lielam arī viss. Grāmatas interesantums droši vien galvenokārt ir tajā, ka tā ir pamatīgs meta teksts - galvenais varonis ir it kā tās autors, it kā viņš uz sevi skatās no malas, pa daļai viņa draugs arī ir viņš pats, pa daļai grāmata ir grāmata, pa daļai tā nav grāmata - risinājums katrā ziņā ir interesants un skaidrs, ka varonī ir gana daudz no reālā autora, kā nekā viņi ir aptuveni vienaudži. Plus vēl paraleles ar Šekspīru, ko veido varoņa dzīvesvieta - Stretforda pilsēta Amerikā, kurai nav tiešas saistības ar to Stretfordu, kurā dzimis Viljams Š. Es varbūt neteiktu, ka par šo grāmatu būtu mega sajūsmā, bet kopumā interesanta un gana aizraujoša lasāmviela.