Leopoldštate
Toms Stopards ir dramaturgs, par kura darbiem fanoju vēl kopš pagājušās tūkstošgades un JRT pirmās "Arkādijas". Par Stoparda pēdējo lugu "Leopoldštate" un tās iestudējumu Dailes teātrī bija dzirdētas dažādas atsauksmes, un uz teātri gāju ar savu devu piesardzības. Šī bija tā reize, kur man bija daudz konteksta un daudz priekšzināšanu tēmā, kas mēdz izrādīties pamatīgs traucēklis. Vienlaikus, protams, diez vai es bažītos, ka Stopards būs pieļāvis pārmērīgas vaļības attiecībā uz vēsturisku notikumu atainošanu - tas īsti nebūt viņa stilā, jautājums vairāk bija par to, vai es spēšu noticēt veidam, kā šī vēsture tiek pasniegta, vai man nešķitīs, ka viss ir pārāk pareizs, didaktisks un tamlīdzīgi.
Izrādes režisors ir slavenais Džons Malkovičs, un skatītājiem jau savlaicīgi ir jābūt gataviem, ka šī absolūti nav novatoriska izrāde. Nē, gluži otrādi, tas ir absolūti klasisks teātris, ar laikmetam atbilstošām dekorācijām un tērpiem, reālistisku aktierspēli un pat notikumi uz skatuves risinās hronoloģiskā un skaidrā secībā. Jā, un arī personāžu uz skatuves ir tik daudz, ka iegaumēt, kā katru sauc, kurš kuram bērns un kurš ar kuru precējies, nav triviāls uzdevums. Mēdz būt situācijas, kad es par šo visu būtu sūdzējies, bet šī nebūs tā reize. Kālab tā? Jo dramatiskais materiāls - stāsts par Vīnes ebreju ģimenes likteni 20. gadsimta pirmajā pusē - ir tāds, ka kaut kādi formas meklējumi un radoši eksperimenti te būtu absolūti nevietā. Vai pareizāk - es ticu, ka šo saturu būtu iespējams pasniegt skatītājiem gluži citādi, bet man nav pārliecības, ka tam būtu kāda papildu pievienotā vērtība.
Kā jau tas ir parasts šādās situācijās, lai arī stāsts ir par ebrejiem pagājušajā gadsimtā, protams, tas nav tikai stāsts par pagājušo gadsimtu un tikai par ebrejiem. Vēl jo vairāk tas tāds nav apstākļos, kad globāli visa veida neiecietība iet savu kārtējo uzvaras gājienu un, atkarībā no tā, kurā vietā tev gadās šajā brīdī būt, ir ļoti liela varbūtība, ka tieši tev pasludinās par to atšķirīgo, kas ir sliktais atšķirīgais un kuram godu nevar atņemt, jo viņam Dievs tādu nemaz nav devis (kā nu šādā situācijā bez Viņa pieminēšanas). Un skaidrs jau, ka Stopards mazliet blēdās, saviem pagātnes tēliem liekot runāt vārdiem, ka mēs dzīvojam progresīvā laikmetā un kaut kas tāds, kas noticis iepriekš (piemēram, ebreju grautiņi un aizliegumi dzīvot lielajās pilsētās), nekad vairs neatkārtosies - bet, tā kā līdzīga stila retorika pastāv vēl joprojām, un it īpaši pastāvēja līdz 2022. gada februārim, šo blēdību es viņam varu piedot: ir vieglāk dzīvot cerībā, ka sliktākie Viduslaiki ir jau aiz muguras, pat, ja sirds dziļumos tu jūti, ka tā nav tiesa. Un tāpat skaidrs, ka "Leopoldštate" atstāj sāpīgu pēcgaršu un ka arī Latvijā tā noteikti ir pelnījusi tikt izrādīta, jo mūsu latviskā daļa, līdzīgi kā tas bija ar austriešiem, jau bija tikai situācijas upuri, ne pie kā nevainīgi, pat ja viņi, piemēram, konvojēja cilvēkus uz Biķernieku mežu vai arī pildīja izsūtīsanas plānus.
Par aktierspēli: pirmajās minūtēs drusku man bija skepse par to, ka tie visi aktieri taču ir latvieši, kas nu viņi par Vīnes ebrejiem, bet pamazām tas pilnībā manī izgaisa (un tagad, par šo domājot, secinu - ar ko gan šī situācija ir atšķirīga no tādas, kas latviešu aktieri spēlē, piemēram, īrus Martina Makdonas lugās?), un es noticēju. Noticēju gan tiem, kas bija ebreji - ebrejiskie, gan tiem, kas kā Artūra Skrastiņa atveidotais Hermanis, darīja visu, lai tiktu pieņemti kā savējie austriešu sabiedrībā, bet - cik ļoti lai viņi necenstos - īstajos brīžos tomēr tika atsēdināti kā sveši un neiederīgi.
Jāatzīst, nav tā, ka man ļoti gribētos turpināt šo aprakstu: izrāde uz mani noteikti atstāja spēcīgu iespaidu, bet nodarboties ar pašterapiju kaut kā nav tik ļoti manā gaumē (un arī izrādes gaitā tik bieži piesauktais doktors Freids nav mans labākais draugs), līdz ar to mēģināšu šo tekstu noslēgt ar sajūtu raksturojumu izrādes beigās. Kad aizveras priekškars, īsti negribās applaudēt - un ne tāpēc, ka tev izrāde nebūtu patikusi, bet tālab, ka tas kaut kā šķiet nevietā, varbūt pat nepieklājīgi. Tad applausi sākas, un tie turpinās ilgi, bet tie ir kaut kādi citādi, nekā pierasts. Bez sajūsmas, bet arī ne mašināli, atturīgi, bet ne tālab, ka nebūtu paticis, bet tā šķiet, ka skatītāji ir kaut kā neverbāli vienojušies savā starpā, ka pēc šīs izrādes ir jāaplaudē viegli, bez patosa, bet no sirds. Un arī skatītāji ārā no zāles plūda diezgan klusu, bez baigākajām sarunām, bez sajūsmas saucieniem vai sūkstīšanās, drīzāk - pārdomu pilni. Gluži kā es šobrīd.
Izrādes režisors ir slavenais Džons Malkovičs, un skatītājiem jau savlaicīgi ir jābūt gataviem, ka šī absolūti nav novatoriska izrāde. Nē, gluži otrādi, tas ir absolūti klasisks teātris, ar laikmetam atbilstošām dekorācijām un tērpiem, reālistisku aktierspēli un pat notikumi uz skatuves risinās hronoloģiskā un skaidrā secībā. Jā, un arī personāžu uz skatuves ir tik daudz, ka iegaumēt, kā katru sauc, kurš kuram bērns un kurš ar kuru precējies, nav triviāls uzdevums. Mēdz būt situācijas, kad es par šo visu būtu sūdzējies, bet šī nebūs tā reize. Kālab tā? Jo dramatiskais materiāls - stāsts par Vīnes ebreju ģimenes likteni 20. gadsimta pirmajā pusē - ir tāds, ka kaut kādi formas meklējumi un radoši eksperimenti te būtu absolūti nevietā. Vai pareizāk - es ticu, ka šo saturu būtu iespējams pasniegt skatītājiem gluži citādi, bet man nav pārliecības, ka tam būtu kāda papildu pievienotā vērtība.
Kā jau tas ir parasts šādās situācijās, lai arī stāsts ir par ebrejiem pagājušajā gadsimtā, protams, tas nav tikai stāsts par pagājušo gadsimtu un tikai par ebrejiem. Vēl jo vairāk tas tāds nav apstākļos, kad globāli visa veida neiecietība iet savu kārtējo uzvaras gājienu un, atkarībā no tā, kurā vietā tev gadās šajā brīdī būt, ir ļoti liela varbūtība, ka tieši tev pasludinās par to atšķirīgo, kas ir sliktais atšķirīgais un kuram godu nevar atņemt, jo viņam Dievs tādu nemaz nav devis (kā nu šādā situācijā bez Viņa pieminēšanas). Un skaidrs jau, ka Stopards mazliet blēdās, saviem pagātnes tēliem liekot runāt vārdiem, ka mēs dzīvojam progresīvā laikmetā un kaut kas tāds, kas noticis iepriekš (piemēram, ebreju grautiņi un aizliegumi dzīvot lielajās pilsētās), nekad vairs neatkārtosies - bet, tā kā līdzīga stila retorika pastāv vēl joprojām, un it īpaši pastāvēja līdz 2022. gada februārim, šo blēdību es viņam varu piedot: ir vieglāk dzīvot cerībā, ka sliktākie Viduslaiki ir jau aiz muguras, pat, ja sirds dziļumos tu jūti, ka tā nav tiesa. Un tāpat skaidrs, ka "Leopoldštate" atstāj sāpīgu pēcgaršu un ka arī Latvijā tā noteikti ir pelnījusi tikt izrādīta, jo mūsu latviskā daļa, līdzīgi kā tas bija ar austriešiem, jau bija tikai situācijas upuri, ne pie kā nevainīgi, pat ja viņi, piemēram, konvojēja cilvēkus uz Biķernieku mežu vai arī pildīja izsūtīsanas plānus.
Par aktierspēli: pirmajās minūtēs drusku man bija skepse par to, ka tie visi aktieri taču ir latvieši, kas nu viņi par Vīnes ebrejiem, bet pamazām tas pilnībā manī izgaisa (un tagad, par šo domājot, secinu - ar ko gan šī situācija ir atšķirīga no tādas, kas latviešu aktieri spēlē, piemēram, īrus Martina Makdonas lugās?), un es noticēju. Noticēju gan tiem, kas bija ebreji - ebrejiskie, gan tiem, kas kā Artūra Skrastiņa atveidotais Hermanis, darīja visu, lai tiktu pieņemti kā savējie austriešu sabiedrībā, bet - cik ļoti lai viņi necenstos - īstajos brīžos tomēr tika atsēdināti kā sveši un neiederīgi.
Jāatzīst, nav tā, ka man ļoti gribētos turpināt šo aprakstu: izrāde uz mani noteikti atstāja spēcīgu iespaidu, bet nodarboties ar pašterapiju kaut kā nav tik ļoti manā gaumē (un arī izrādes gaitā tik bieži piesauktais doktors Freids nav mans labākais draugs), līdz ar to mēģināšu šo tekstu noslēgt ar sajūtu raksturojumu izrādes beigās. Kad aizveras priekškars, īsti negribās applaudēt - un ne tāpēc, ka tev izrāde nebūtu patikusi, bet tālab, ka tas kaut kā šķiet nevietā, varbūt pat nepieklājīgi. Tad applausi sākas, un tie turpinās ilgi, bet tie ir kaut kādi citādi, nekā pierasts. Bez sajūsmas, bet arī ne mašināli, atturīgi, bet ne tālab, ka nebūtu paticis, bet tā šķiet, ka skatītāji ir kaut kā neverbāli vienojušies savā starpā, ka pēc šīs izrādes ir jāaplaudē viegli, bez patosa, bet no sirds. Un arī skatītāji ārā no zāles plūda diezgan klusu, bez baigākajām sarunām, bez sajūsmas saucieniem vai sūkstīšanās, drīzāk - pārdomu pilni. Gluži kā es šobrīd.
2025-04-08