Jojo Rabbit
Nezinu, kā tev, bet man bērnībā iedomāta drauga nebija. It īpaši man nebija iedomāta drauga - Ādolfa Hitlera. Nevaru ne noliegt, ne apstiprināt, ka arī Aivaram Gedroicam nebija un nav iedomu drauga Ādolfa Hitlera personā. Bet ne par Gedroicu ir šī filma, lai gan galvenā varoņa vienīgais reālais draugs Jorki ārēji šķiet Gedroicam itin līdzīgs.
Filmas darbība risinās kādā anonīmā Vācijas mazpilsētā tuvāk 2. Pasaules kara noslēgumam, kurā ar savu mammu (Skārleta Johansone) dzīvo Johaness "Džodžo" Beclers. Džodžo ir desmit gadus vecs un, kā vairums sava laika zēnu, viņš apjūsmo Vadoni Hitleru, tādā mērā, ka viņam Hitlers pat pilda iedomu drauga funkcijas, protams, jaukā un komiskā versijā par Hitleru. Džodžo iestājas Deutsches Jungvolk - organizācijā, kas droši vien bija ekvivalenta padomju pionieriem. Jungvolk nometnē Džodžo iepazīstas ar cinisko kapteini Klencendorfu (Sems Rokvels), konstanti dropējošu vienacainu vīru, kurš apmāca jauniešu karamākslā un kurš ne mazākajā mērā nešķiet ticam Galīgajai uzvarai un tam, ka viņu pusē ir taisnība. Ko nevar teikt par gados vecākiem puišiem šajā pašā nometnē (domājams, tie jau pārstāv īsto Hitlerjugend), kuri atklāj, ka Džodžo trūkst rakstura stingrības, lai apgrieztu kaklu trusītim, tāpēc arī viņš tiek iesaukts par Trusi Džodžo.
Īstais sarežģījums tikām atklājas, kad izrādās, ka Džodžo mamma viņu mājas bēniņos ir paslēpusi ebreju meiteni Elzu. Mazajam nacistam Džodžo tas rada nopietnu idejisku dilemmu, jo viņš ir informēts, ka viņas atklāšanas gadījumā represijas tiktu vērstas ne tikai pret ebreju meiteni, par kuru vismaz sākotnēji Džodžo nekādu sirdsapziņas pārmetumu nebūtu, bet arī pret viņa mīļo mammu un, iespējams, arī pašu Džodžo, jo viņi taču ir slēpuši ebrejieti. Un tā nu sākas stāsts par pieaugšanu.
Savas noskaņas ziņā, kas attiecas uz filmām par Otro Pasaules karu, no zināmajiem kino darbiem, "Trusis Džodžo" visvairāk līdzinās Roberto Benini slavenajai "Dzīve ir skaista" - biedējošu saturu pasniegt caur bērnišķīgu nevainību, ar mazliet citu skatupunktu uz notikumiem.
Interesanti, ka šī filma kritiķu vērtējumā ir ļoti polarizējoša - no vienas puses tā bija nominēta sešiem Oskariem (uzvarot kategorijā par labāko adaptēto scenāriju) un arī citās balvu ceremonijās tā bija aktīva dalībniece, bet vienlaikus tie kritiķi, kuriem tā nepatika, to nolīdzināja līdz ar zemi. Man laikam amizantākais šķiet Wikipedia atrodamais citāts no kādas kritiskas recenzijas, kurā skaidrots, ka ir nepareizi, ka filmā ir iekļauts simpātiskais kapteiņa Klencendorfa tēls, jo "šķiet kaut kā nepareizi atzīmēt, ka nacistu vidū bija arī jauki cilvēki. Tas nav kaut kas tāds, ko mums nepieciešams dzirdēt 2019.gadā, kad atkal ir uzplaucis baltais nacionālisms lielā daļā Rietumu pasaules." Lai arī es piekrītu, ka šobrīd globāli noteikti ir vairāk labējā (un arī kreisā) fanātisma, nekā būtu vēlams, nezinu, kādā mērā tas ietekmē filmas kvalitāti un - kādā veidā šī tēla klātbūtne varētu atbalstīt šos labējos ekstrēmistus. Ar argumentu, ka arī viņu dievinātajā nacistiskajā partijā bija cilvēki, kuri nevēlējās akli sekot Vadonim un saskatīja, ka viņi ir ceļā uz pašnāvību? Manuprāt, tieši šādi "nacisti" galīgi nav kaut kas tāds, ko rūdīti Hitlera fani dievina.
Man personīgi ar šo filmu bija tikai viena problēma - es nekādi nespēju noticēt, ka tās darbība risinās Vācijā. Sākotnēji šķita, ka tā ir Itālija, bet pamazām nostiprinājos pārliecībā, ka tā ir filmēta Čehijā, un šis pieņēmums vēlāk arī apstiprinājās. Vienlaikus šī filma tik ļoti netiecās būt reālistiska, ka tai pārmest ticamības momenta trūkumu būtu stulbi. Un vispār man tādas komēdjas, kas robežojas ar absurdu, patīk. Bija vērts noskatīties.
Filmas darbība risinās kādā anonīmā Vācijas mazpilsētā tuvāk 2. Pasaules kara noslēgumam, kurā ar savu mammu (Skārleta Johansone) dzīvo Johaness "Džodžo" Beclers. Džodžo ir desmit gadus vecs un, kā vairums sava laika zēnu, viņš apjūsmo Vadoni Hitleru, tādā mērā, ka viņam Hitlers pat pilda iedomu drauga funkcijas, protams, jaukā un komiskā versijā par Hitleru. Džodžo iestājas Deutsches Jungvolk - organizācijā, kas droši vien bija ekvivalenta padomju pionieriem. Jungvolk nometnē Džodžo iepazīstas ar cinisko kapteini Klencendorfu (Sems Rokvels), konstanti dropējošu vienacainu vīru, kurš apmāca jauniešu karamākslā un kurš ne mazākajā mērā nešķiet ticam Galīgajai uzvarai un tam, ka viņu pusē ir taisnība. Ko nevar teikt par gados vecākiem puišiem šajā pašā nometnē (domājams, tie jau pārstāv īsto Hitlerjugend), kuri atklāj, ka Džodžo trūkst rakstura stingrības, lai apgrieztu kaklu trusītim, tāpēc arī viņš tiek iesaukts par Trusi Džodžo.
Īstais sarežģījums tikām atklājas, kad izrādās, ka Džodžo mamma viņu mājas bēniņos ir paslēpusi ebreju meiteni Elzu. Mazajam nacistam Džodžo tas rada nopietnu idejisku dilemmu, jo viņš ir informēts, ka viņas atklāšanas gadījumā represijas tiktu vērstas ne tikai pret ebreju meiteni, par kuru vismaz sākotnēji Džodžo nekādu sirdsapziņas pārmetumu nebūtu, bet arī pret viņa mīļo mammu un, iespējams, arī pašu Džodžo, jo viņi taču ir slēpuši ebrejieti. Un tā nu sākas stāsts par pieaugšanu.
Savas noskaņas ziņā, kas attiecas uz filmām par Otro Pasaules karu, no zināmajiem kino darbiem, "Trusis Džodžo" visvairāk līdzinās Roberto Benini slavenajai "Dzīve ir skaista" - biedējošu saturu pasniegt caur bērnišķīgu nevainību, ar mazliet citu skatupunktu uz notikumiem.
Interesanti, ka šī filma kritiķu vērtējumā ir ļoti polarizējoša - no vienas puses tā bija nominēta sešiem Oskariem (uzvarot kategorijā par labāko adaptēto scenāriju) un arī citās balvu ceremonijās tā bija aktīva dalībniece, bet vienlaikus tie kritiķi, kuriem tā nepatika, to nolīdzināja līdz ar zemi. Man laikam amizantākais šķiet Wikipedia atrodamais citāts no kādas kritiskas recenzijas, kurā skaidrots, ka ir nepareizi, ka filmā ir iekļauts simpātiskais kapteiņa Klencendorfa tēls, jo "šķiet kaut kā nepareizi atzīmēt, ka nacistu vidū bija arī jauki cilvēki. Tas nav kaut kas tāds, ko mums nepieciešams dzirdēt 2019.gadā, kad atkal ir uzplaucis baltais nacionālisms lielā daļā Rietumu pasaules." Lai arī es piekrītu, ka šobrīd globāli noteikti ir vairāk labējā (un arī kreisā) fanātisma, nekā būtu vēlams, nezinu, kādā mērā tas ietekmē filmas kvalitāti un - kādā veidā šī tēla klātbūtne varētu atbalstīt šos labējos ekstrēmistus. Ar argumentu, ka arī viņu dievinātajā nacistiskajā partijā bija cilvēki, kuri nevēlējās akli sekot Vadonim un saskatīja, ka viņi ir ceļā uz pašnāvību? Manuprāt, tieši šādi "nacisti" galīgi nav kaut kas tāds, ko rūdīti Hitlera fani dievina.
Man personīgi ar šo filmu bija tikai viena problēma - es nekādi nespēju noticēt, ka tās darbība risinās Vācijā. Sākotnēji šķita, ka tā ir Itālija, bet pamazām nostiprinājos pārliecībā, ka tā ir filmēta Čehijā, un šis pieņēmums vēlāk arī apstiprinājās. Vienlaikus šī filma tik ļoti netiecās būt reālistiska, ka tai pārmest ticamības momenta trūkumu būtu stulbi. Un vispār man tādas komēdjas, kas robežojas ar absurdu, patīk. Bija vērts noskatīties.
2020-04-28
comments powered by Disqus