Kazhes pierakstu burtnīca

Pirms vairāk kā desmit gadiem itin lielu popularitāti ieguva filma par simtgadnieku, kas izkāpa pa logu un pazuda. To noskatījos un atzinu par tīri labu. Fakts, ka tai pamatā bija grāmata, kas Zviedrijā kļuva par dižpārdokli, man vai nu bija zināms vai arī nē, bet īsti manu prātu tas nekad nebija nodarbinājis. Līdz pagājušajā nedēļā bibliotēkā šo grāmatu ieraudzīju un padomāju: "Hei, varētu droši vien to izlasīt!" Tā tad arī izdarīju, un secināju - ir līdzīgi kā ar filmu, šis tas ir labs, šis tas - ne tik ļoti.

Filmas gadījumā biju saskatījis līdzību starp simtgadnieku Allenu un Forestu Gampu, un joprojām varu teikt - arī grāmatā šī līdzība ir jūtama, un, domājams, ka arī plusi un mīnusi ir vienu un tie paši. Sākotnējā reakcija bija no kategorijas "meh", tad pamazām nācās atzīt, ka ir smieklīgi un aizraujoši, bet tad pamazām šo sajūtu nomāca tas, ka autors ir pārcenties ar apjomu un, manuprāt, nav pilnvērtīgi spējis izdomāt, kā paša radīto jandāliņu atrisināt, kā rezultātā nonācis pie kaut kāda pseidorisinājuma, kas vismaz man kā lasītājam nekādu gandarījumu nesniedz.

Premisa ir kvalitatīva - jau pieminētais simtgadnieks savās apaļās jubilejas dienā notinas no veco ļaužu pansionāta, jo nevēlas piedalīties svinībās. Apstākļu sakritības rezultātā viņš iekāpj autobusā, līdzi paķēris kāda nejauka bandītiska paskata tipa koferi, kas vēlāk izrādās pilns ar naudu. Sanāk tā, ka Allens iepazīstas ar vīru, kam ir bagātīga pieredze sīku noziegumu pastrādāšanā, un viņi abi neviļus nogalina to bandītu (ieslēdz saldētavā, lai viņš nomierinās, bet aizmirst uz nakti to izslēgt, jo aizraujas ar dzērieniem). Un tad vēl kādu brīdi grāmatas darbība ir izklaidējoša un jautra, bet tad pamazām viss aiziet pārmērīgi stieptā saturā. Otra sižeta līnija vēsta par Allena garo dzīvi, kuras laikā viņš līdzīgi kā Forests Gamps ir piedalījies teju visos svarīgākajos 20. gadsimta notikumos, un arī tas sākumā ir izklaidējoši, bet pamazām tā kļūst par daudz un par vienmuļu. Līdz ar to varu teikt - manuprāt, šo grāmatu nav vērts lasīt, četrsimts lappusēm autoram ideju nav bijis pietiekami un sanāk vienas grāmatas ietvaros pašam sevi atgremot. Pēdējās 200 lappusēs, manuprāt, ne reizes neiesmējos.