The Hundred-Year-Old Man Who Climbed Out the Window and Disappeared
Šo filmu pirmo reizi redzēju kā treileri "Prāta spēlēs" un pat nepiefiksēju, ka tā ir zviedru un nevis Holivudas projekts (anglisks treileris, nepavisam ne mazbudžeta paskats). Radās interese to noskatīties, un lidojumā Čikāga-Sanfrancisko arī radās iespēja.
Alans ir 100 gadus vecs vīrs, kurš nonācis veco ļaužu pansionātā pēc tam, kad uzspridzinājis lapsu, kas nogalināja viņa kaķi. Vispār Alana dzīve galvenokārt sastāvējusi no spridzināšanas un iesaistīšanās globāli svarīgos notikumos. Savā simtajā dzimšanas dienā viņš izkāpj pa pansionāta logu un dodas lielajā pasaulē, kur jau uzreiz tuvākajā stacijā nejauši kādam skinhedam bandītam nočiepj koferi, kas izrādās pilns ar naudu. Tā mēs filmas gaitā paraleli uzzinām par Alana dzīvi līdz 100 gadu vecumam un aktuālos notikumus ar baikeriem, pakaļdzīšanos un iepazīšanos ar vēl virkni kolorītu personāžu.
Vispār jāatzīst, ka Alans kā personāžs ir ļoti līdzīgs Forestam Gampam - ar to vien piebildi, ka atšķirībā no Gampa viņam itin bieži gadās nokļūt pasaules vēsturisko notikumu abās pusēs, ne tikai tajā, ko pieņemts uzskatīt par labo. Proti, viņam pašam tādi jēdzieni kā labs vai slikts ir gluži vienaldzīgi un viņš var vienlīdz labi republikāņu pusē Spānijā spridzināt tiltus un pēc tam izglābt ģenerāļa Franko dzīvību, pildīt spiega funkcijas ASV un PSRS labā, izstrādāt atombumbu Manhetenas projekta ietvaros un strādāt vācu koncentrācijas nometnē. Nē, pēdējo elementu filma tomēr neizmanto - tā jau būtu pārmērīga uzdrīkstēšanās spēlēties ar labo un ļauno, bet ballīti pie Staļina, kas gan Alanam beidzas ar nonākšanu Sibīrijā, filma gan ataino. Un neeksistējošu Alberta Einšteina brāli, ar kuru kopā viņam nākas nonākt Sibīrijā, arīdzan.
Kā jau tu droši vien nojaut, šī filma ir itin melna komēdija, kurai Ziemeļvalstu stilā nav sevišķi daudz svētumu, kas man principā patīk. Taču līdz galam šī filma man nepatika sekojoša iemesla dēļ - varonim pašam viss ir tādā mērā vienalga, ka man kā skatītājam ir vienalga, kas notiek ar Alanu. Viņš no vienas puses ir simpātisks personāžs sava naivuma dēļ, bet nu kā tu jutīsi līdz cilvēkam, kura dzīves moto ir "kas ir, tas ir"? Nu, nav tur dramatisma un līdz ar to tas, vai bandīti tiks viņam klāt vai nē, galīgi nešķiet būtiski? Filmas simpātiskākais personāžs noteikti ir mūžīgais students - vīrietis ar krietni paplāniem matiem, kurš ir "gandrīz" dažādu profesiju pārstāvis, kurš 18 gadu laikā ir augstskolās savācis milzīgu kredītpunktu daudzumu, bet tas nav rezultējies nevienā diplomā, jo viņš nav spējīgs kaut kam nodoties līdz galam. Atšķirībā no Alana, kas līdz galam atdodas pilnīgi visam, bet vienlaikus - paliek pret to gaužām vienaldzīgs, kamēr vien tas kaut kas nav saistīts ar spridzināšanu. Protams, var teikt, ka viņu tādu darījusi piespiedu sterilizācijas operācija, kuru Alans arī uztvēris vēsā mierā, bet nu nezinu - man ir grūti identificēties ar varoni, kuram nav pat īsti motivācijas jebko darīt ar iegūto naudu.
Vienlaikus - man prieks par zviedru filmu, kas pieckārt atpelnījusi savu budžetu un ieņēmumos guvusi ap 50 miljoniem ASV dolāru - Eiropas kino tā noteikti ir laba zīme.
Alans ir 100 gadus vecs vīrs, kurš nonācis veco ļaužu pansionātā pēc tam, kad uzspridzinājis lapsu, kas nogalināja viņa kaķi. Vispār Alana dzīve galvenokārt sastāvējusi no spridzināšanas un iesaistīšanās globāli svarīgos notikumos. Savā simtajā dzimšanas dienā viņš izkāpj pa pansionāta logu un dodas lielajā pasaulē, kur jau uzreiz tuvākajā stacijā nejauši kādam skinhedam bandītam nočiepj koferi, kas izrādās pilns ar naudu. Tā mēs filmas gaitā paraleli uzzinām par Alana dzīvi līdz 100 gadu vecumam un aktuālos notikumus ar baikeriem, pakaļdzīšanos un iepazīšanos ar vēl virkni kolorītu personāžu.
Vispār jāatzīst, ka Alans kā personāžs ir ļoti līdzīgs Forestam Gampam - ar to vien piebildi, ka atšķirībā no Gampa viņam itin bieži gadās nokļūt pasaules vēsturisko notikumu abās pusēs, ne tikai tajā, ko pieņemts uzskatīt par labo. Proti, viņam pašam tādi jēdzieni kā labs vai slikts ir gluži vienaldzīgi un viņš var vienlīdz labi republikāņu pusē Spānijā spridzināt tiltus un pēc tam izglābt ģenerāļa Franko dzīvību, pildīt spiega funkcijas ASV un PSRS labā, izstrādāt atombumbu Manhetenas projekta ietvaros un strādāt vācu koncentrācijas nometnē. Nē, pēdējo elementu filma tomēr neizmanto - tā jau būtu pārmērīga uzdrīkstēšanās spēlēties ar labo un ļauno, bet ballīti pie Staļina, kas gan Alanam beidzas ar nonākšanu Sibīrijā, filma gan ataino. Un neeksistējošu Alberta Einšteina brāli, ar kuru kopā viņam nākas nonākt Sibīrijā, arīdzan.
Kā jau tu droši vien nojaut, šī filma ir itin melna komēdija, kurai Ziemeļvalstu stilā nav sevišķi daudz svētumu, kas man principā patīk. Taču līdz galam šī filma man nepatika sekojoša iemesla dēļ - varonim pašam viss ir tādā mērā vienalga, ka man kā skatītājam ir vienalga, kas notiek ar Alanu. Viņš no vienas puses ir simpātisks personāžs sava naivuma dēļ, bet nu kā tu jutīsi līdz cilvēkam, kura dzīves moto ir "kas ir, tas ir"? Nu, nav tur dramatisma un līdz ar to tas, vai bandīti tiks viņam klāt vai nē, galīgi nešķiet būtiski? Filmas simpātiskākais personāžs noteikti ir mūžīgais students - vīrietis ar krietni paplāniem matiem, kurš ir "gandrīz" dažādu profesiju pārstāvis, kurš 18 gadu laikā ir augstskolās savācis milzīgu kredītpunktu daudzumu, bet tas nav rezultējies nevienā diplomā, jo viņš nav spējīgs kaut kam nodoties līdz galam. Atšķirībā no Alana, kas līdz galam atdodas pilnīgi visam, bet vienlaikus - paliek pret to gaužām vienaldzīgs, kamēr vien tas kaut kas nav saistīts ar spridzināšanu. Protams, var teikt, ka viņu tādu darījusi piespiedu sterilizācijas operācija, kuru Alans arī uztvēris vēsā mierā, bet nu nezinu - man ir grūti identificēties ar varoni, kuram nav pat īsti motivācijas jebko darīt ar iegūto naudu.
Vienlaikus - man prieks par zviedru filmu, kas pieckārt atpelnījusi savu budžetu un ieņēmumos guvusi ap 50 miljoniem ASV dolāru - Eiropas kino tā noteikti ir laba zīme.
2014-10-15
comments powered by Disqus