Ercens
Jorens Gorkšs tiem, kas kaut cik pazīstami ar Latvijas futbolu, noteikti ir zināms. Protams, jāņem vērā, ka savas futbolista karjeras laikā Jorens neaizvadīja nevienu vienīgu spēli Virslīgā, vistuvāk šādam sasniegumam viņš bija 2014. gadā, kad FK Liepāja sastāvā vairākās spēlēs bija uz rezervistu soliņa. Un tomēr - viņu var saukt par Futbola Kluba "Auda" leģendu, no tiem laikiem, kad "Auda" vēl bija patstāvīgs klubs, nevis kādas citas organizācijas piedēklis, un līdz ar to spēlēja Pirmās līgas turnīrā. Tā kā Pirmā līga Latvijā - tas nav gluži tas līmenis, lai ar bumbas sišanu vien varētu pilnvērtīgi dzīvot, tālab ārpus futbola aprindām Jorens Gorkšs savukārt ir zināms kā kopīraiteris, radošais direktors un tamlīdzīgi. Romānā "Ercens" šīs divas viņa personības šķautnes ir satikušās.
Šajā grāmatā autors veido audzinošu stāstu par to, kā perspektīvs futbolists aiziet neceļos. Jaunietim netrūkst talanta, centības un arī ambīciju, taču dzīšanās pēc vieglas naudas caur sporta totalizatoriem viņu aizved mazliet citos ceļos, nekā viņš sākotnēji bija plānojis iet, nonākot kriminālajā pasaulē vai vismaz tiešā tās tuvumā. Romāna galvenajā varonī Ercenā autors gan jau ir ielicis kaut ko no sevis, taču no atpazīstamākiem futbolistiem tur noteikti ir sava deva Andreja Rubina stāsta, pieredze Francijas futbolā kaut kā rada asociācijas ar Jāni Ikaunieku, un gan jau tur apakšā ir arī kādi vēl konkrētāki stāsti no Jorena bijušo komandas biedru dzīves. Nezinu, kā autors smēlās zināšanas par cietuma ikdienu - proti, vai tā patiešām ir kāda aiz restēm nokļuvuša futbolista pieredze, pētnieciska darba rezultāts vai radošā fantāzija, bet arī šajā ziņā es autoram spēju noticēt. Taču būtu pāragri teikt, ka šī grāmata manī raisīja nedalītu sajūsmu.
Fundamentālākais pārmetums, ko vēlos izteikt autoram, ir ietvars, kādā viņš savu stāstu ir ietērpis. Līdzās spraigajam stāstam par to, kā Ercens ir nonācis tur, kur viņš šobrīd atrodas, ir ainas no "šodienas", kur žurnālists Harijs vairāku tikšanās reižu gaitā no Ercena "izspiež" viņa stāstu. Paņēmienam pašam par sevi nav ne vainas, taču tas, kā autors to īsteno, gan ir tālu no pilnības. Pirmkārt, jau pirmajā nodaļā autors it kā definē spēles noteikumus: Harijs un Ercens ir jau ilgāku laiku pazīstami, Ercens ir jauns puisis, vēl nesen - ļoti perspektīvs futbolists, bet tagad - nesen iznācis no cietuma. Harijs vēlas uzzināt, kas tieši Ercenu novedis šajā situācijā. Un Ercens sāk stāstīt.
Te, manuprāt, ticamības moments aiziet pa pieskari. Lai arī Ercena stāstījums ir trešajā personā, un to it kā varētu pieņemt par Harija radītu tekstu kā ghostwriter, autors neko īsti nedara, lai tiešām tas lasītos šādi, gluži otrādi - viņš, manuprāt, pārāk daudz lien savā varonī iekšā, tā, it kā es lasītu Ercenu pirmajā personā, un kaut kāda iemesla pēc viss šis stāstījums vispār ignorē to, ka Ercens un Harijs ir pazīstami, un līdz ar to, ka ir kādas lietas, kuras varētu nestāstīt. Vēl vairāk - pat, ja es pieņemu, ka lasu vien to, kā Harijs apstrādājis Ercena stāstīto, tur tāpat ir pārāk daudz detaļu, ko reāls cilvēks nebūtu otram stāstījis, it īpaši - tālab, ka tās detaļas lielākoties vispār nav saistītas ar stāstu, kā Ercens sasaistījās ar futbola spēļu sarunāšanu (izvērsta un detalizēta seksa aina, kur Jekaterina mērķtiecīgi paliek no Ercena stāvoklī ir tipisks piemērs). Dažviet autors aiziet vēl tālāk - viņš ataino ne vien to, kas darās Ercena galvā, bet arī notikumus, kurus Ercens neredz un nedzird, vai ko domā kāds cits personāžs kā Ercena biedrs sportā un dzīvē Bračka. Atbilstoši manai izpratnei - tas ir totāls grāmatas iekšējās kārtības pārkāpums.
Tās grāmatas daļas, kas ciešāk saistītas ar futbolu, jo īpaši - par nelaimīgo spēli starp "Studentiem" un "Cietoksni" (kas domāts ar šīm komandām, to nav grūti saprast), kā arī Daugavpils "Vectēva" iesaiste - tas viss šķiet ņemts kā no dzīves, un tam es pilnvērtīgi spēju noticēt. Taču diemžēl šai sižeta daļai autors veltījis diezgan nelielu daļu no romāna, tā vietā daudz vairāk fokusējoties uz, piemēram, sadzīvi cietumā, kas mani personīgi tieši šajā grāmatā neintersēja gandrīz nemaz.
Un te nu es nonāku pie secinājuma: autoram, kā jau cilvēkam, kas strādā reklāmas un mārketinga jomās, ir laba valodas izjūta, noteikti daudz plašāks nekā man vārdu krājums, bet - lai man atvaino šīs grāmatas cienītāji, un tādi nenoliedzami pastāv - viņam trūkst izjūtas tam, kā radīt labu romānu. Manuprāt, "Ercens" tikai iegūtu, ja to uz pusi noīsinātu (gandrīz 400 lappuses šai grāmatai - tas nav nopietni), vispār izmetot ārā visu, kas saistīts ar Hariju, arī pamata sižetā varētu atrast epizodes, kuras izņemot ārā, romāns neko daudz nezaudētu. Tai skaitā - dažādus galvenā varoņa novērojumus par citu cilvēku uzvedību, visādas detaļas, kur izteikti cauri spiežas pats autors, kas ir piederīgs pilnīgi citām aprindām, nekā viņa grāmatas varonis - kad tu Rubinam mēģini piedēvēt Gorkša īpašības, kaut kas tur kopā nestiķējas. Šeit tikām beigās sanāk, ka Ercenam es neticu ne kā vienai, ne otrai šīs pretdabiski salīmētās personības pusei. Gala vērtējums: spēles laikā bija kādu 20-25 minūšu nogrieznis, kurā man patika Ercena spēle, bet lielākoties - treneris ar spēles plāna izpildi būtu neapmierināts.
Šajā grāmatā autors veido audzinošu stāstu par to, kā perspektīvs futbolists aiziet neceļos. Jaunietim netrūkst talanta, centības un arī ambīciju, taču dzīšanās pēc vieglas naudas caur sporta totalizatoriem viņu aizved mazliet citos ceļos, nekā viņš sākotnēji bija plānojis iet, nonākot kriminālajā pasaulē vai vismaz tiešā tās tuvumā. Romāna galvenajā varonī Ercenā autors gan jau ir ielicis kaut ko no sevis, taču no atpazīstamākiem futbolistiem tur noteikti ir sava deva Andreja Rubina stāsta, pieredze Francijas futbolā kaut kā rada asociācijas ar Jāni Ikaunieku, un gan jau tur apakšā ir arī kādi vēl konkrētāki stāsti no Jorena bijušo komandas biedru dzīves. Nezinu, kā autors smēlās zināšanas par cietuma ikdienu - proti, vai tā patiešām ir kāda aiz restēm nokļuvuša futbolista pieredze, pētnieciska darba rezultāts vai radošā fantāzija, bet arī šajā ziņā es autoram spēju noticēt. Taču būtu pāragri teikt, ka šī grāmata manī raisīja nedalītu sajūsmu.
Fundamentālākais pārmetums, ko vēlos izteikt autoram, ir ietvars, kādā viņš savu stāstu ir ietērpis. Līdzās spraigajam stāstam par to, kā Ercens ir nonācis tur, kur viņš šobrīd atrodas, ir ainas no "šodienas", kur žurnālists Harijs vairāku tikšanās reižu gaitā no Ercena "izspiež" viņa stāstu. Paņēmienam pašam par sevi nav ne vainas, taču tas, kā autors to īsteno, gan ir tālu no pilnības. Pirmkārt, jau pirmajā nodaļā autors it kā definē spēles noteikumus: Harijs un Ercens ir jau ilgāku laiku pazīstami, Ercens ir jauns puisis, vēl nesen - ļoti perspektīvs futbolists, bet tagad - nesen iznācis no cietuma. Harijs vēlas uzzināt, kas tieši Ercenu novedis šajā situācijā. Un Ercens sāk stāstīt.
Te, manuprāt, ticamības moments aiziet pa pieskari. Lai arī Ercena stāstījums ir trešajā personā, un to it kā varētu pieņemt par Harija radītu tekstu kā ghostwriter, autors neko īsti nedara, lai tiešām tas lasītos šādi, gluži otrādi - viņš, manuprāt, pārāk daudz lien savā varonī iekšā, tā, it kā es lasītu Ercenu pirmajā personā, un kaut kāda iemesla pēc viss šis stāstījums vispār ignorē to, ka Ercens un Harijs ir pazīstami, un līdz ar to, ka ir kādas lietas, kuras varētu nestāstīt. Vēl vairāk - pat, ja es pieņemu, ka lasu vien to, kā Harijs apstrādājis Ercena stāstīto, tur tāpat ir pārāk daudz detaļu, ko reāls cilvēks nebūtu otram stāstījis, it īpaši - tālab, ka tās detaļas lielākoties vispār nav saistītas ar stāstu, kā Ercens sasaistījās ar futbola spēļu sarunāšanu (izvērsta un detalizēta seksa aina, kur Jekaterina mērķtiecīgi paliek no Ercena stāvoklī ir tipisks piemērs). Dažviet autors aiziet vēl tālāk - viņš ataino ne vien to, kas darās Ercena galvā, bet arī notikumus, kurus Ercens neredz un nedzird, vai ko domā kāds cits personāžs kā Ercena biedrs sportā un dzīvē Bračka. Atbilstoši manai izpratnei - tas ir totāls grāmatas iekšējās kārtības pārkāpums.
Tās grāmatas daļas, kas ciešāk saistītas ar futbolu, jo īpaši - par nelaimīgo spēli starp "Studentiem" un "Cietoksni" (kas domāts ar šīm komandām, to nav grūti saprast), kā arī Daugavpils "Vectēva" iesaiste - tas viss šķiet ņemts kā no dzīves, un tam es pilnvērtīgi spēju noticēt. Taču diemžēl šai sižeta daļai autors veltījis diezgan nelielu daļu no romāna, tā vietā daudz vairāk fokusējoties uz, piemēram, sadzīvi cietumā, kas mani personīgi tieši šajā grāmatā neintersēja gandrīz nemaz.
Un te nu es nonāku pie secinājuma: autoram, kā jau cilvēkam, kas strādā reklāmas un mārketinga jomās, ir laba valodas izjūta, noteikti daudz plašāks nekā man vārdu krājums, bet - lai man atvaino šīs grāmatas cienītāji, un tādi nenoliedzami pastāv - viņam trūkst izjūtas tam, kā radīt labu romānu. Manuprāt, "Ercens" tikai iegūtu, ja to uz pusi noīsinātu (gandrīz 400 lappuses šai grāmatai - tas nav nopietni), vispār izmetot ārā visu, kas saistīts ar Hariju, arī pamata sižetā varētu atrast epizodes, kuras izņemot ārā, romāns neko daudz nezaudētu. Tai skaitā - dažādus galvenā varoņa novērojumus par citu cilvēku uzvedību, visādas detaļas, kur izteikti cauri spiežas pats autors, kas ir piederīgs pilnīgi citām aprindām, nekā viņa grāmatas varonis - kad tu Rubinam mēģini piedēvēt Gorkša īpašības, kaut kas tur kopā nestiķējas. Šeit tikām beigās sanāk, ka Ercenam es neticu ne kā vienai, ne otrai šīs pretdabiski salīmētās personības pusei. Gala vērtējums: spēles laikā bija kādu 20-25 minūšu nogrieznis, kurā man patika Ercena spēle, bet lielākoties - treneris ar spēles plāna izpildi būtu neapmierināts.
2026-07-01
comments powered by Disqus