Le Testament d'un excentrique
Gribēju jau rakstīt, ka Žilu Vernu nebiju lasījis kopš pamatskolas laikiem, taču nākas pašam sevi pārlabot - 2010.gadā tiku izlasījis "80 dienās apkārt zemeslodei" vienkāršotā versijā franču valodā. Un tagad, sešus gadus vēlāk, atkal pieķēros vienam Verna romānam oriģinālvalodā. Jāatzīst, ka šo gadu laikā nav mainījies tas apstāklis, ka parunāt franciski joprojām nevaru, par rakstīšanu nemaz nerunājot, bet vismaz lasīšanas spējas kopumā noteikti ir uzlabojušās. Taču skaidrs, ka Verna grāmatas nav tā sarežģītākā literatūra un vismaz ar sižeta uztveršanu to gadījumā sevišķām problēmām rasties nevajadzētu.
"Ekscentriķa testaments" ir viens no Verna vēlīnajiem darbiem un galīgi ne viens no zināmākajiem. Mani gan tā uzrunāja sižeta centrālā elementa dēļ - varētu teikt, ka šī grāmata būtu uzskatāma par pirmo spēles "Makatana" versiju - tās varoņi viens ar otru sacenšas galda spēlē dabā, ceļojot pa ASV no štata uz štatu. Plus, tā kā viņu mērķis ir lielā naudas balva - ekscentriska vīra atstāts mantojums, un šai sacensībai cieši seko mediji, bet bukmeikeru kantoros tiek liktas likmes, varētu arī teikt, ka Verns ar šo grāmatu ir licis pamatus TV realitātes šoviem iz kategorijas "Skrējiens pēc miljona". Tas gan laikam nav nekas pārsteidzošs - lai nu ko, bet nākotni paredzēt Verns prata itin labi. Ja kas - kā jau progresīvam autoram pieklājas, Verns šajā grāmatā saviem varoņiem ļauj pārvietoties gan ar velosipēdiem, gan ar automašīnu (kas 19.gadsimta beigās galīgi nebija izplatīta parādība), lai gan primārais transporta līdzeklis, protams, ir un paliek skaistākais no visiem - vilciens.
Kas attiecas uz galda spēli, tur gan jāatzīst, ka tās apraksts galīgi nav iedvesmojošs. Spēles nosaukums ir "Jeu de l'oie" jeb "Zoss spēle", un faktiski tā ir ne vairāk, ne mazāk kā variācija par spēli "Cirks" - kauliņu mešanas spēle, kurā spēlētājam ietekmes ir tikai tik daudz, cik viņam veicas kauliņa mešanā, kamēr lēmumu pieņemšanas nav nemaz. Līdz ar to var teikt, ka šajā grāmatā Verns iebilst pret jēdzienu "brīvā griba" un apgalvo, ka viss ir iepriekš noteikts. Vai arī viņš par šo nemaz nebija aizdomājies. Katrā ziņā mani visnotaļ mulsina doma, ka atbilstoši grāmatā vēstītajam, Čikāgas Ekscentriķu kluba biedru vidū šī spēle varētu būt populāra - ja vien vidējais ekscentriķa vecums nebija ap sešiem gadiem. Protams, citi laiki un citi tikumi, bet šaubos, ka tajos laikos džentlmeņi par izklaidi varētu uzskatīt kaut ko tik garīgi izaicinošu kā šī ģimenēmm ar maziem bērniem paredzētā spēle. Varu saderēt, ka spēlējot kārtis, pamatizvēle tolaik nebija līdzīgi determinētā spēle dzērājos.
Jā, tātad sižets - izcili bagāts vīrs, Ekscentriķu kluba biedrs, ir nolicis ķelli un testamentā pavēstījis, ka viņa mantojumu saņems kāds no sešiem izvēlētiem cilvēkiem, kas uzvarēs "Zoss spēlē", kura pārmaiņas pēc tiks spēlēta nevis pie galda, bet gan katrs lauciņš apzīmēs citu ASV štatu, un tad nu tas, kurš pirmais sasniegs finišu, arī tiks pie milzīgās naudas. Pēdējā brīdī gan izrādās, ka būs vēl kāds septītais dalībnieks - mīklains cilvēks maskā (kura identitāte pieaugušam lasītājam īsti šaubas radīt nevar), kamēr pārējie seši ir sekojoši:
- jauns jauks franču izcelsmes mākslinieks (līdzi viņam brauc tumšādains jaunietis, kas ir mākslinieka dienestā un kas sapņo kļūt par sava saimnieka vergu)
- stulbs kā zābaks bokseris, kuru pavada viņa aģents/treneris
- žurnālists, kurš visu pieredzēto apraksta reportāžās savai avīzei
- nesimpātisks turīgs pusmūža vīrs, kas ceļo kopā ar savu ne mazāk nejauko kundzi
- jauna, skaista meitene, kas strādā par pārdevēju lielveikalā (ceļo kopā ar savu mērķtiecīgo draudzeni)
- īpaši nejauks kuģa kapteinis.
Nekādi nevaru teikt, ka šī grāmata manās acīs būtu diži veiksmīga. Ok, tā varētu savulaik būt kalpojusi kā itin saistošs ceļvedis ASV ģeogrāfijā (un pa daļai arī vēsturē), kas franču lasītājam tajā laikmetā, kad pašam aizbraukt uz Ameriku bija itin maziespējami, varētu šķist interesanti. Sižeta kvalitāte un dinamika ir itin nožēlojamā līmenī - lai arī dabiski, ka grāmata tika izdota turpinājumos kādā avīzē, spriedzes noturēšana uz posmu beigām te ir gandrīz neiespējama, kaut vai tāpēc vien, ka pilnīgi stulbais spēles formāts ir pārāk neloģisks, kas autoram dod pilnīgi brīvas rokas jebkurā brīdī varoni aizsūtīt vai nu tālu uz priekšu vai uz atpakaļ, līdz ar to ikdienišķajai dinamikai īsti nav vietas. Un tās varoņi ir tik ļoti plakani, ka ciklopam nerastos problēmu novērtēt viņu telpiskumu - katrs tēls ir vai nu gaužām pozitīvs vai gaužām negatīvs, un visas viņa rīcības atbilst šai sākotnējai "+" vai "-" zīmei. Un atrisinājums - tieši tāds, kādu var gaidīt teju vai kopš grāmatas sākuma. Un pēdējais faktors, kas mani ļoti kaitina, ir ticamības momenta trūkums - es saprotu, ka Verns bija franču autors, kas pamatā rakstīja francūžiem, taču tajā brīdī, kad tavs varonis - amerikāņu žurnālists - sūta savu publikāciju amerikāņu laikrakstam un ne tikai skaidro lasītājiem visticamākais itin labi zināmas lietas par ASV ģeogrāfiju, bet vēl skaidrojumam izmanto atsauces uz Eiropu un jo īpaši Franciju - atvaino, bet tas nav pat vienkāršs amatierisms.
Līdz ar to vienīgais labais, ko varu šajā grāmatā saskatīt, ir franču valodas vingrināšana un mēģinājumi vismaz mazliet uzlabot personīgo vārdu krājumu. Tikām kā lasāmviela šis romāns pilnīgi noteikti nav interesans no literārā viedokļa un tajā ir arī pārāk maz Vernam raksturīgās fantastikas, lai tam būtu vismaz kāda nozīmīga vērtība kā futūristiskam darbam.
"Ekscentriķa testaments" ir viens no Verna vēlīnajiem darbiem un galīgi ne viens no zināmākajiem. Mani gan tā uzrunāja sižeta centrālā elementa dēļ - varētu teikt, ka šī grāmata būtu uzskatāma par pirmo spēles "Makatana" versiju - tās varoņi viens ar otru sacenšas galda spēlē dabā, ceļojot pa ASV no štata uz štatu. Plus, tā kā viņu mērķis ir lielā naudas balva - ekscentriska vīra atstāts mantojums, un šai sacensībai cieši seko mediji, bet bukmeikeru kantoros tiek liktas likmes, varētu arī teikt, ka Verns ar šo grāmatu ir licis pamatus TV realitātes šoviem iz kategorijas "Skrējiens pēc miljona". Tas gan laikam nav nekas pārsteidzošs - lai nu ko, bet nākotni paredzēt Verns prata itin labi. Ja kas - kā jau progresīvam autoram pieklājas, Verns šajā grāmatā saviem varoņiem ļauj pārvietoties gan ar velosipēdiem, gan ar automašīnu (kas 19.gadsimta beigās galīgi nebija izplatīta parādība), lai gan primārais transporta līdzeklis, protams, ir un paliek skaistākais no visiem - vilciens.
Kas attiecas uz galda spēli, tur gan jāatzīst, ka tās apraksts galīgi nav iedvesmojošs. Spēles nosaukums ir "Jeu de l'oie" jeb "Zoss spēle", un faktiski tā ir ne vairāk, ne mazāk kā variācija par spēli "Cirks" - kauliņu mešanas spēle, kurā spēlētājam ietekmes ir tikai tik daudz, cik viņam veicas kauliņa mešanā, kamēr lēmumu pieņemšanas nav nemaz. Līdz ar to var teikt, ka šajā grāmatā Verns iebilst pret jēdzienu "brīvā griba" un apgalvo, ka viss ir iepriekš noteikts. Vai arī viņš par šo nemaz nebija aizdomājies. Katrā ziņā mani visnotaļ mulsina doma, ka atbilstoši grāmatā vēstītajam, Čikāgas Ekscentriķu kluba biedru vidū šī spēle varētu būt populāra - ja vien vidējais ekscentriķa vecums nebija ap sešiem gadiem. Protams, citi laiki un citi tikumi, bet šaubos, ka tajos laikos džentlmeņi par izklaidi varētu uzskatīt kaut ko tik garīgi izaicinošu kā šī ģimenēmm ar maziem bērniem paredzētā spēle. Varu saderēt, ka spēlējot kārtis, pamatizvēle tolaik nebija līdzīgi determinētā spēle dzērājos.
Jā, tātad sižets - izcili bagāts vīrs, Ekscentriķu kluba biedrs, ir nolicis ķelli un testamentā pavēstījis, ka viņa mantojumu saņems kāds no sešiem izvēlētiem cilvēkiem, kas uzvarēs "Zoss spēlē", kura pārmaiņas pēc tiks spēlēta nevis pie galda, bet gan katrs lauciņš apzīmēs citu ASV štatu, un tad nu tas, kurš pirmais sasniegs finišu, arī tiks pie milzīgās naudas. Pēdējā brīdī gan izrādās, ka būs vēl kāds septītais dalībnieks - mīklains cilvēks maskā (kura identitāte pieaugušam lasītājam īsti šaubas radīt nevar), kamēr pārējie seši ir sekojoši:
- jauns jauks franču izcelsmes mākslinieks (līdzi viņam brauc tumšādains jaunietis, kas ir mākslinieka dienestā un kas sapņo kļūt par sava saimnieka vergu)
- stulbs kā zābaks bokseris, kuru pavada viņa aģents/treneris
- žurnālists, kurš visu pieredzēto apraksta reportāžās savai avīzei
- nesimpātisks turīgs pusmūža vīrs, kas ceļo kopā ar savu ne mazāk nejauko kundzi
- jauna, skaista meitene, kas strādā par pārdevēju lielveikalā (ceļo kopā ar savu mērķtiecīgo draudzeni)
- īpaši nejauks kuģa kapteinis.
Nekādi nevaru teikt, ka šī grāmata manās acīs būtu diži veiksmīga. Ok, tā varētu savulaik būt kalpojusi kā itin saistošs ceļvedis ASV ģeogrāfijā (un pa daļai arī vēsturē), kas franču lasītājam tajā laikmetā, kad pašam aizbraukt uz Ameriku bija itin maziespējami, varētu šķist interesanti. Sižeta kvalitāte un dinamika ir itin nožēlojamā līmenī - lai arī dabiski, ka grāmata tika izdota turpinājumos kādā avīzē, spriedzes noturēšana uz posmu beigām te ir gandrīz neiespējama, kaut vai tāpēc vien, ka pilnīgi stulbais spēles formāts ir pārāk neloģisks, kas autoram dod pilnīgi brīvas rokas jebkurā brīdī varoni aizsūtīt vai nu tālu uz priekšu vai uz atpakaļ, līdz ar to ikdienišķajai dinamikai īsti nav vietas. Un tās varoņi ir tik ļoti plakani, ka ciklopam nerastos problēmu novērtēt viņu telpiskumu - katrs tēls ir vai nu gaužām pozitīvs vai gaužām negatīvs, un visas viņa rīcības atbilst šai sākotnējai "+" vai "-" zīmei. Un atrisinājums - tieši tāds, kādu var gaidīt teju vai kopš grāmatas sākuma. Un pēdējais faktors, kas mani ļoti kaitina, ir ticamības momenta trūkums - es saprotu, ka Verns bija franču autors, kas pamatā rakstīja francūžiem, taču tajā brīdī, kad tavs varonis - amerikāņu žurnālists - sūta savu publikāciju amerikāņu laikrakstam un ne tikai skaidro lasītājiem visticamākais itin labi zināmas lietas par ASV ģeogrāfiju, bet vēl skaidrojumam izmanto atsauces uz Eiropu un jo īpaši Franciju - atvaino, bet tas nav pat vienkāršs amatierisms.
Līdz ar to vienīgais labais, ko varu šajā grāmatā saskatīt, ir franču valodas vingrināšana un mēģinājumi vismaz mazliet uzlabot personīgo vārdu krājumu. Tikām kā lasāmviela šis romāns pilnīgi noteikti nav interesans no literārā viedokļa un tajā ir arī pārāk maz Vernam raksturīgās fantastikas, lai tam būtu vismaz kāda nozīmīga vērtība kā futūristiskam darbam.
2016-03-21
comments powered by Disqus