Jules et Jim
Žils un Džims ir visai tipisks franču jaunā viļņa kino - viena no tām kinolentēm, kādas būtu neiespējams uzņemt tajā laikā Amerikā, kur morāles kodi vēl valdīja pār Holivudu, ieliekot visu kino pasauli diezgan stingros rāmjos. Protams, nerunāsim par to, cik ļoti kaut kas tāds nebūtu iedomājams padomju kino, kam nepieņemams varētu šķist teju viss šajā filmā, ne tikai mīlas trīsstūris.
Taču šis mīlas trīsstūris patiešām ir itin kvalitatīvs. Žils ir austriešu rakstnieks, kas apmeties Parīzē pirms Pirmā Pasaules kara, kur viņš sadraudzējas ar francūzi Džimu. Žilam ar sievietēm nevedas diezko labi, kamēr Džimam šajā frontē panākumu netrūkst un viņš labprāt izlīdz arī savam draugam, kuram gan ar meitenēm visbiežāk nekas sevišķi jēdzīgs neizveidojas (un, nē, šajā reizē šķiet, ka darīšana nav ar slēptu homoseksuālismu) līdz Žils iepazīstas ar Katrīnu (Žanna Moro) - visnotaļ ekscentrisku sievieti, kurai ir grūti sadzīvot ar vienu vīrieti. Sākotnēji viņi daudz laika pavada kopā trijatā, bet tad Žils un Katrīna apprecas, sākas karš, abi vīrieši nonāk pretējās frontes pusēs un baidās viens otru karā nogalināt. Tā viņi tomēr neizdara, bet pēc kara atkal satiekas, kad izrādās, ka Žila un Katrīnas kopdzīve ir izvērtusies stipri neveiksmīga, jo viņas daba nav īsti piemērota attiecībām ar nosvērto Žilu, kurš piedāvā Džimam, kuram Katrīna arī tīk, pārņemt no viņa sievu ar nosacījumu, ka viņam joprojām būs iespēja ar Katrīnu satikties, jo viņš jau ir pieradis pie savas mīlestības no malas. Sākotnēji Džims nepiekrīt, taču tad viņš padodas Žila argumentiem un Katrīnas pavedināšanai. Protams, ilgtermiņā no tā visa nekas labs nesanāk un beigās izdzīvo tikai viens no šīs trijotnes.
Ar ko šī filma ir īpaša? Droši vien ne ar to, ka tajā ir jaunajam vilnim tipiskais voiceover, kas komentē filmas notikumus, bet vairāk ar savu mežonīgo tempu, jo īpaši filmas ievaddaļā - tur domājams, ka Trifo ietekmējās no mēmā kino, kura valdīšanas ērā risinās filmas darbība - ainas un personāži mainās zibenīgi, runas stils ir gaužām ātrs un kaut kādā mērā (tā runā) šīs filmas maniere ietekmēja Žanpjēru Ženē, kad viņš veidoja "Amēliju". Jā, vēl viens raksturīgs elements - vairākas filmas ainas dinamiskuma uzlabošanai ir filmētas, kameru montējot uz velosipēda (jā, velobraukšanas šajā filmā ir diezgan daudz). Vispār jau man patīk šāds savā ziņā amorāls kino, kas gan vienlaikus nav amorāls amorāluma pēc (kā tas man bišķi šķita par "Pēdējo tango Parīzē"), turklāt visu centrālo varoņu psiholoģija un motivācija ir pietiekami skaidras un saprotamas (lai arī Katrīnas gadījumā par racionālumu runāt nevar). No "filmu grāmatas" saraksta pēdējā laikā noteikti šī ir viena no man labāk patikušajām filmām.
Taču šis mīlas trīsstūris patiešām ir itin kvalitatīvs. Žils ir austriešu rakstnieks, kas apmeties Parīzē pirms Pirmā Pasaules kara, kur viņš sadraudzējas ar francūzi Džimu. Žilam ar sievietēm nevedas diezko labi, kamēr Džimam šajā frontē panākumu netrūkst un viņš labprāt izlīdz arī savam draugam, kuram gan ar meitenēm visbiežāk nekas sevišķi jēdzīgs neizveidojas (un, nē, šajā reizē šķiet, ka darīšana nav ar slēptu homoseksuālismu) līdz Žils iepazīstas ar Katrīnu (Žanna Moro) - visnotaļ ekscentrisku sievieti, kurai ir grūti sadzīvot ar vienu vīrieti. Sākotnēji viņi daudz laika pavada kopā trijatā, bet tad Žils un Katrīna apprecas, sākas karš, abi vīrieši nonāk pretējās frontes pusēs un baidās viens otru karā nogalināt. Tā viņi tomēr neizdara, bet pēc kara atkal satiekas, kad izrādās, ka Žila un Katrīnas kopdzīve ir izvērtusies stipri neveiksmīga, jo viņas daba nav īsti piemērota attiecībām ar nosvērto Žilu, kurš piedāvā Džimam, kuram Katrīna arī tīk, pārņemt no viņa sievu ar nosacījumu, ka viņam joprojām būs iespēja ar Katrīnu satikties, jo viņš jau ir pieradis pie savas mīlestības no malas. Sākotnēji Džims nepiekrīt, taču tad viņš padodas Žila argumentiem un Katrīnas pavedināšanai. Protams, ilgtermiņā no tā visa nekas labs nesanāk un beigās izdzīvo tikai viens no šīs trijotnes.
Ar ko šī filma ir īpaša? Droši vien ne ar to, ka tajā ir jaunajam vilnim tipiskais voiceover, kas komentē filmas notikumus, bet vairāk ar savu mežonīgo tempu, jo īpaši filmas ievaddaļā - tur domājams, ka Trifo ietekmējās no mēmā kino, kura valdīšanas ērā risinās filmas darbība - ainas un personāži mainās zibenīgi, runas stils ir gaužām ātrs un kaut kādā mērā (tā runā) šīs filmas maniere ietekmēja Žanpjēru Ženē, kad viņš veidoja "Amēliju". Jā, vēl viens raksturīgs elements - vairākas filmas ainas dinamiskuma uzlabošanai ir filmētas, kameru montējot uz velosipēda (jā, velobraukšanas šajā filmā ir diezgan daudz). Vispār jau man patīk šāds savā ziņā amorāls kino, kas gan vienlaikus nav amorāls amorāluma pēc (kā tas man bišķi šķita par "Pēdējo tango Parīzē"), turklāt visu centrālo varoņu psiholoģija un motivācija ir pietiekami skaidras un saprotamas (lai arī Katrīnas gadījumā par racionālumu runāt nevar). No "filmu grāmatas" saraksta pēdējā laikā noteikti šī ir viena no man labāk patikušajām filmām.
2017-02-11
comments powered by Disqus