Kazhes pierakstu burtnīca

Reiz dzīvoja kāds anglis vārdā Artūrs. Viņam sagadījās kļūt par vienu no sava laikmeta (un, iespējams, visu laiku) populārākajiem rakstniekiem, jo tā sanāca, ka viņš radīja tādu personāžu kā Šerloks Holmss.
Tāpat reiz dzīvoja kāds indiešu-skotu izcelsmes anglis vārdā Džordžs. Viņš uzrakstīja rokasgrāmatu vilcienu pasažieriem, lai tie zinātu savas tiesības un pienākumus. Šī grāmata nekļuva par starptautisku bestselleri. Toties Džordžu tiesāja par ponija vēdera uzšķēršanu. Un notiesāja, par spīti tam, ka policijai nebija nekādu reālu pierādījumu un par spīti tam, ka Džordžs šajā nodarījumā nebūtu vainīgs. Viņam piesprieda septiņus gadus cietumā, pēc trim viņu atbrīvoja. Džordžs par savu netaisno notiesāšanu pavēstīja slavenākā privātdetektīva radītājam, un Konans Doils apņēmās palīdzēt skumjajam vientuļajam vīrietim atgūt labo vārdu un panākt viņa attaisnošanu ar atpakaļejošu datumu.
Džuliana Bārnsa romānā "Artūrs un Džordžs" pa lielam ir aprakstīti vēsturiski notikumi - kā attiecībās uz Džordža Edaldžī lietu, tā attiecībā uz Konana Doila dzīvi - kā publisko, tā privāto, ieskaitot viņa arvien pieaugušo aizraušanos ar spirituālismu, garu izsaukšanu un citām tikpat sakarīgām lietām.
Šai grāmatai sanāca itin laba ceļošana - nopirku es to Berlīnē, iesāku lasīt ceļā uz Rīgu, turpināju lasīt Rīgā, tad ar prāmi aizvedu uz Stokholmu, ar lidmašīnu atpakaļ uz Rīgu, kur tad to arī izlasīju līdz galam. Tik plaša ceļošana tai, protams, sanāca tālab, ka grāmata ir visai apjomīga - ap 500 lappusēm. Un, kā jau tas bieži šāda apjoma grāmatām gadās, man tā šķita pārāk gara. Vēsturiskā informācija ir interesanta, un Bārnss, protams, labi māk savērpt sižetu pat tad, kad ir zināms, kāds tam būs atrisinājums (un daļa, kad Edaldžī ģimene tika anonīmi terorizēta, ir uzrakstīta patiešām kārtīgā trillera stilā), bet... pārāk daudz tā visa, un uz beigām jau sāk apnikt. Principā jau nav slikti, bet tas ne tuvu nav labākais Bārnsa romāns, ko esmu lasījis.