Julieta
Uz Marinas ierosinājumu skatīties jaunāko Almadovara filmu reaģēju ar lielu devu piesardzības - kaut kā pārāk svaigā atmiņā bija "Los Amantes Pasajeros", par kuru būtu ļoti liels pārspīlējums teikt, ka man šī filma būtu patikusi. Es apzinos, ka nav tā, ka visas Almadovara filmas būtu absurdas seksa komēdijas, kuru darbība risinās lidmašīnās, bet kaut kā drusku viņš savu tēlu manās acīs ar šo lenti bija sabojājis. Tomēr filmas "Julieta" apraksts un gan kritiķu, gan skatītāju vērtējums lika gaidīt, ka šajā filmā būs kas vairāk kā appīpējušies homoseksuāli stjuarti.
"Julieta" izrādījās esam stāsts par kādu sievieti un viņas meitu. Filmas ievadā Julieta - sieviete vecumā tā ap 50 - kopā ar savu otro pusīti plāno pamest Madridi un uzsākt jaunu dzīvi Portugālē, taču viņa nejauši uz ielas satiek savas meitas Antijas pusaudzes gadu draudzeni Beatrisi un skatītājam sākotnēji neskaidru iemeslu dēļ ne tikai atsakās doties prom no Madrides, bet arī atgriežas dzīvoklī, kur mitinājusies pirms daudziem gadiem. Un tad viņa sāk rakstīt dienasgrāmatu, kas adresēta Antijai, kurā viņa izstāsta to, kā mēs esam nonākuši līdz šai atceltajai aizbraukšanai no Madrides.
Kā jau tas Almadovara filmām piedienas, krāsu šajā filmā ir ļoti daudz, personāži ir kolorīti (un vairums - arī gaužām izskatīgi), bet viņu savstarpējās attiecībās - samudžinātas. Viss jau sākas ar to, kā Julieta vilcienā iepazīstas ar vēlāko Antijas tēvu, kurš gan nav pirmais cilvēks, kuru mums vilcienā parāda, taču arī tam pirmajam sanāk tā, ka tiek atvēlēta ļoti nozīmīga loma. Šī nebūs gluži viena no tām šī režisora filmām, kurās visi guļ ar visiem, bet attiecības starp personāžiem nekad nebūs pilnīgi vienkāršas un līdz galam saprotamas. Un, kā tas viņam kopumā ir raksturīgs, stiprākie tēli te ir sievietes, kamēr vīrieši ir vai nu otrā plāna varoņi vai arī vienkārši daudz mazāk režisora uzmanības izpelnījušies. Laikam jau neko jaunu ar šo filmu Almadovars nav pateicis - viņa paņēmieni ir zināmi jau no iepriekšējām filmām, viņa varones ir man kā skatītājam pazīstamas, bet patiesībā tas nemaz netraucē - lai arī sižets patiesībā nemaz nav savērpts neko sarežģīti un viens mans sākotnēji izteiktais minējums beigās izrādījās pilnībā apstiprinājies (lai arī tas nekļuva par mātes-meitas attiecību galveno sarežģījumu), filmu skatīties bija interesanti, Almadovars diezgan glīti izspēlē tēmu "sievietes iedzimtā (nepamatotas) vainas apziņa", un sarūpē labu vakara izklaidi. Šis nav viens no viņa spožākajiem darbiem, un tajā nav detaļu, kuru dēļ es šo filmu varētu ļoti ilgstoši atcerēties, bet reizēm pietiek arī ar gluži vienkārši labu iespaidu, un to šī filma noteikti atstāja.
Ā, viena izcili veiksmīgi realizēta nianse šajā filmā ir - paņēmiens, ar kuru Almadovars nomaina aktrises - Adrianas Ugartes pārtapšana par Emmu Suaresu galvenās varones lomā.
"Julieta" izrādījās esam stāsts par kādu sievieti un viņas meitu. Filmas ievadā Julieta - sieviete vecumā tā ap 50 - kopā ar savu otro pusīti plāno pamest Madridi un uzsākt jaunu dzīvi Portugālē, taču viņa nejauši uz ielas satiek savas meitas Antijas pusaudzes gadu draudzeni Beatrisi un skatītājam sākotnēji neskaidru iemeslu dēļ ne tikai atsakās doties prom no Madrides, bet arī atgriežas dzīvoklī, kur mitinājusies pirms daudziem gadiem. Un tad viņa sāk rakstīt dienasgrāmatu, kas adresēta Antijai, kurā viņa izstāsta to, kā mēs esam nonākuši līdz šai atceltajai aizbraukšanai no Madrides.
Kā jau tas Almadovara filmām piedienas, krāsu šajā filmā ir ļoti daudz, personāži ir kolorīti (un vairums - arī gaužām izskatīgi), bet viņu savstarpējās attiecībās - samudžinātas. Viss jau sākas ar to, kā Julieta vilcienā iepazīstas ar vēlāko Antijas tēvu, kurš gan nav pirmais cilvēks, kuru mums vilcienā parāda, taču arī tam pirmajam sanāk tā, ka tiek atvēlēta ļoti nozīmīga loma. Šī nebūs gluži viena no tām šī režisora filmām, kurās visi guļ ar visiem, bet attiecības starp personāžiem nekad nebūs pilnīgi vienkāršas un līdz galam saprotamas. Un, kā tas viņam kopumā ir raksturīgs, stiprākie tēli te ir sievietes, kamēr vīrieši ir vai nu otrā plāna varoņi vai arī vienkārši daudz mazāk režisora uzmanības izpelnījušies. Laikam jau neko jaunu ar šo filmu Almadovars nav pateicis - viņa paņēmieni ir zināmi jau no iepriekšējām filmām, viņa varones ir man kā skatītājam pazīstamas, bet patiesībā tas nemaz netraucē - lai arī sižets patiesībā nemaz nav savērpts neko sarežģīti un viens mans sākotnēji izteiktais minējums beigās izrādījās pilnībā apstiprinājies (lai arī tas nekļuva par mātes-meitas attiecību galveno sarežģījumu), filmu skatīties bija interesanti, Almadovars diezgan glīti izspēlē tēmu "sievietes iedzimtā (nepamatotas) vainas apziņa", un sarūpē labu vakara izklaidi. Šis nav viens no viņa spožākajiem darbiem, un tajā nav detaļu, kuru dēļ es šo filmu varētu ļoti ilgstoši atcerēties, bet reizēm pietiek arī ar gluži vienkārši labu iespaidu, un to šī filma noteikti atstāja.
Ā, viena izcili veiksmīgi realizēta nianse šajā filmā ir - paņēmiens, ar kuru Almadovars nomaina aktrises - Adrianas Ugartes pārtapšana par Emmu Suaresu galvenās varones lomā.
2016-10-19
comments powered by Disqus