Padomju Latvijas ikdiena

Juris Pavlovičs grāmatā "Padomju Latvijas ikdiena" cenšas ieskatīties normālā vidusmēra cilvēka dzīvē Latvijā laikā no 1945. līdz 1985.gadam, koncentrējoties uz ikdienā būtiskiem sadzīves jautājumiem un tikai garāmejot pieminot globālus procesus.
Būtu man pa rokai kāda tipiska grāmata par LPSR elektroniskā formātā, es tai uztaisītu biežāk sastopamo atslēgas vārdu mākoni un, nojaušu, ka lielākajā fontā tur parādītos vārdi okupācija, represijas, čeka, komunisms. Gadu garumā, lasot dažādus interneta resursus, kā tipiskākās padomju laika iezīmes (nejaušā secībā) parasti izmanto:
- zems vispārējais dzīves līmenis;
- čekistu zvērības
- visiem ir darbs
- pārtikas taloni
- alkoholisms
- iebrauc cittautieši
- aizliedz visu latvisko
- lēti komunālie pakalpojumi
- komunālie dzīvokļi
- reliģijas apkarošana
- tukši veikali ar milzu rindām
- Rīgas Dinamo hokeja komanda
- piespiedu piketi un demonstrācijas
Šo sarakstu varētu turpināt, bet to nedarīšu. Vairāki šī saraksta punkti parādās arī Pavloviča grāmatā, bet daļa no tiem ar skaidrojumu, ka tas gluži neatbilda patiesībai. Piemēram, ka nākamajos gadu desmitos pēc Staļina nāves vairumam "parasto" cilvēku saskarsme ar čekistiem bija minimāla - daudz vairāk cilvēkus uztrauca normālu apavu trūkums. Vai apstāklis, ka sākotnēji, kad Latvijā sāka ieplūst ļaužu masas no citām PSRS republikām, latvieši ar savu attieksmi darīja visu, lai iebraucējiem nerastos vēlme apgūt latviešu valodu, tādējādi radot augsni tai brīnišķajai divkopienu sabiedrībai, pie kuras esam nonākuši mūsdienās.
Daudz grāmatā tiek stāstīts par noziedzību LPSR - tās veidu un apjoma izmaiņām laika gaitā. Visai kritiski Pavlovičs raksturo nacionālos partizānus (gadiem ilgi dzīvojot mežā, viņaprāt, izzūd jebkādi sākotnējie ideāli), nacionālkomunistus (kas, atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas esot bijuši vairāk butaforijas, ne reāli pārmaiņu radītāji). Vienlaikus - tā nav arī propadomiska grāmata, vienkārši autoram, cik var nojaust, šķiet netīkama jeb kā idealizācija. Reizēm pārāk izteiktā "attieksme" man nepatīk - dokumentālas grāmatas vērtība tomēr visvairāk ir meklējama tās spējā neitrāli raksturot procesus, izvairoties no to vērtēšanas un mēģinājumiem laiku pa laikam mazliet iebakstīt arī mūsdienu elitei. Vienlaikus - reizēm tas tomēr ir vietā, pieminot to, ka arī padomju laikos pensijas bija nožēlojami mazas un ka pensionāru labākā dzīve tolaik ir drīzāk mīts.
Domāju, ka šo grāmatu varētu būt vērts izlasīt vairumam manas un jaunāku paaudžu cilvēkiem, lai iegūtu vēl vienu veidu, kā paskatīties uz visai ilgu periodu, kurš tomēr ir mūsu vēstures sastāvdaļa, lai arī daudzējādā ziņā - ne tā brīnišķīgākā.
Vienu gan es nekādi nevaru saprast, un uz šo jautājumu grāmata atbildi nesniedz. Vidējās algas padomju savienībā bija visai draņķīgas un jebkādas puslīdz sakarīgas kvalitātes preces (pārtiku ieskaitot) bija visai dārgas. Taču mistiskā kārtā tad, kad PSRS sabruka (vismaz atbilstoši sabiedrībā bieži dzirdētiem apgalvojumiem), cilvēki zaudēja teju visus savus iekrājumus, jo līdz ar pāreju no rubļiem uz latiem, šie uzkrājumi pēkšņi kļuva bezvērtīgi. Jautājums: no kurienes varēja rasties šie uzkrājumi? Ja vidējā alga LPSR bija mazāka par divsimt rubļiem, bet normāls sieviešu zābaku pāris maksāja 70 rubļus, kur tur varēja rasties uzkrājumi? Protams, mūsdienās ir sastopami cilvēki, kas ar 200 latu ienākumiem mēnesī var atļauties ziedot dažus tūkstošus latu sev tuvai politiskai partijai idejas vārdā, bet tas jau ir cits stāsts.
Vēl nobeigumā par grāmatu - lasīt interesanti, ne visam varu piekrist, bet viela pārdomām rodas. Un - kas man ir vienmēr bijis svarīgi - jebkurš viedoklis (ja vien tas klaji neaicina uz vardarbību) ir tiesīgs tapt pausts.
2012-12-04
7.5
comments powered by Disqus