Koncerts Vagonu hallē
Nezinu, kas Jurim Simanovičam noticis, bet koncertā Vagonu hallē viņš galīgi neuzvedās tā, kā es to no šī mūziķa būtu sagaidījis. Viņš komunicēja ar publiku. Nē, ne jau gluži tā kā visu laiku, pirms katras dziesmas viņš jokus neplēsa, taču "Paldies" teica mikrofonā, nevis garām tam, apvaicājās par publikas viedokli par viņa jauno ģitāras vadu, kā arī koncerta beigās apspriedās ar mums, ko viņš vēl varētu uzspēlēt. Tiesa, "Pussabrukšanas periodam" viņš izteiksmīgi teicā Nē. Ā, un viņš sevi stādīja priekšā formā: "Es esmu grupa Juris Simanovičs." Pēc Simanoviča standartiem - absolūti ekstraverta performance.
Par šo koncertu neiespējami rakstīt, neveltot uzmanību publikai. Ir pieņemts teikt, ka koncertu apmeklētāji Latvijā ir kūtri, nezina dziesmas un tā tālāk, bet ir vietējie mūziķi, uz kuru koncertiem tas nekādi neattiecas. Tas, cik daudz te bija dziedāšanas līdzi, tas bija vienkārši wow! Virsotne šim bija "Mīlas stratēģijās", kurām Simanovičam pietrūka Līgas Neilandes dialoga nodrošināšanai, bet pats mūziķis delēģēja šo funkciju dāmām publikā. Un tas - ņemot vērā to, ka šī nav tā kā baigā dziedamā dziesma, un vārdi tajā nav pantos ar atskaņām. Kaut ko šādu es iepriekš pieredzējis nebiju. Un koncerta beigās, kad mākslinieks vairs nespēja izdomāt vēl kādu dziesmu, ko viņš mācētu konkrētajā vakarā izpildīt, "Stratēģijas" viņš nospēlēja vēlreiz, bet šajā reizē auditorija pārņēma jau visu vokālu, ne tikai Līgas partijas. Tas, ka dziedāšana līdzi bija arī citās dziesmās, to jau varētu nemaz neteikt. Īpaši tādās dziesmās kā "Jurītis", "Ak Dievs es tev neticu", "DJ Grēks" un, kā gan citādi - "Brilles", kas vispār kopš VVTF ir pārvērtusies par Dziesmu svētku dziesmu. Protams, Simanovičs spēlēja arī dažus "kaverus", kā viņš to pats dēvēja, proti, dziesmas, ko ierakstījis kopā ar grupu, nevis vienpersoniski. Pasaule, protams, kā allaž bija neērta vieta.
Primāri Simanovičs darbojās ar savu sarkano ģitāru, bet pa reizei darbināja arī sintezatoram līdzīgu priekšmetu (mana kompetence nav pietiekama, lai spriestu par to, kas tā īsti ir par ierīci), kā erī vienu dziesmu uz portatīvajām ērģelēm. Kamēr "Trīsas" iepriekš atskatījās uz 18. novembri un Staro Rīga, Simanovičs savu skatu vērsa uz gaidāmajiem Ziemassvētkiem. Protams, ne no ticīga kristieša skatu punkta, bet tas nekas, jo, citējot Simanoviču:
Vispār jāatzīst, ka kaut kādā mērā viss šis vakars bija viena šaubīga padarīšana - gan "Trīsas" man šķita potenciāli klātbūtnes koncertam nepiemērota grupa, gan Simanovičs bez grupas - tas nebūt nav garantēts izklaides pasākums, bet bija labi, bija pat ļoti labi. Izrādījās, ka izvēle piektdienas vakara pavadīšanai bija lieliska. Jā, un vēl man radās atklāsme, ka "Mana vaina" iz Simanoviča repertuāra ir dziesma, ko varētu par savu himnu izmantot Stambulas konvencijas pretinieki ar tēmu "ja sit, tātad mīl".
Kāds būtu šis koncerts, ja auditorija būtu kūtra, to gan es nezinu - vai pats mākslinieks varētu to izcelt, bet nav svarīgi - jo viss bija lieliski!
Par šo koncertu neiespējami rakstīt, neveltot uzmanību publikai. Ir pieņemts teikt, ka koncertu apmeklētāji Latvijā ir kūtri, nezina dziesmas un tā tālāk, bet ir vietējie mūziķi, uz kuru koncertiem tas nekādi neattiecas. Tas, cik daudz te bija dziedāšanas līdzi, tas bija vienkārši wow! Virsotne šim bija "Mīlas stratēģijās", kurām Simanovičam pietrūka Līgas Neilandes dialoga nodrošināšanai, bet pats mūziķis delēģēja šo funkciju dāmām publikā. Un tas - ņemot vērā to, ka šī nav tā kā baigā dziedamā dziesma, un vārdi tajā nav pantos ar atskaņām. Kaut ko šādu es iepriekš pieredzējis nebiju. Un koncerta beigās, kad mākslinieks vairs nespēja izdomāt vēl kādu dziesmu, ko viņš mācētu konkrētajā vakarā izpildīt, "Stratēģijas" viņš nospēlēja vēlreiz, bet šajā reizē auditorija pārņēma jau visu vokālu, ne tikai Līgas partijas. Tas, ka dziedāšana līdzi bija arī citās dziesmās, to jau varētu nemaz neteikt. Īpaši tādās dziesmās kā "Jurītis", "Ak Dievs es tev neticu", "DJ Grēks" un, kā gan citādi - "Brilles", kas vispār kopš VVTF ir pārvērtusies par Dziesmu svētku dziesmu. Protams, Simanovičs spēlēja arī dažus "kaverus", kā viņš to pats dēvēja, proti, dziesmas, ko ierakstījis kopā ar grupu, nevis vienpersoniski. Pasaule, protams, kā allaž bija neērta vieta.
Primāri Simanovičs darbojās ar savu sarkano ģitāru, bet pa reizei darbināja arī sintezatoram līdzīgu priekšmetu (mana kompetence nav pietiekama, lai spriestu par to, kas tā īsti ir par ierīci), kā erī vienu dziesmu uz portatīvajām ērģelēm. Kamēr "Trīsas" iepriekš atskatījās uz 18. novembri un Staro Rīga, Simanovičs savu skatu vērsa uz gaidāmajiem Ziemassvētkiem. Protams, ne no ticīga kristieša skatu punkta, bet tas nekas, jo, citējot Simanoviču:
Man nav vajadzīgs Jēzus, lai es būtu jauks,
Man nevajag elli, lai grēks liktos baigs.
Vispār jāatzīst, ka kaut kādā mērā viss šis vakars bija viena šaubīga padarīšana - gan "Trīsas" man šķita potenciāli klātbūtnes koncertam nepiemērota grupa, gan Simanovičs bez grupas - tas nebūt nav garantēts izklaides pasākums, bet bija labi, bija pat ļoti labi. Izrādījās, ka izvēle piektdienas vakara pavadīšanai bija lieliska. Jā, un vēl man radās atklāsme, ka "Mana vaina" iz Simanoviča repertuāra ir dziesma, ko varētu par savu himnu izmantot Stambulas konvencijas pretinieki ar tēmu "ja sit, tātad mīl".
Kāds būtu šis koncerts, ja auditorija būtu kūtra, to gan es nezinu - vai pats mākslinieks varētu to izcelt, bet nav svarīgi - jo viss bija lieliski!
2025-11-21
comments powered by Disqus