"Pēc ūdens", cik man zināms, ir vienīgā līdz šim publicētā Jura Šķudīša grāmata, un tajā apkopotie stāsti nāk no tā paša laika, kad notika mūsu nesatikšanās literatūrā. Kaut kādā mērā es pat varu saskatīt līdzības savā un Šķudīša prozā, bet ar vienu būtisku atšķirību, un tā ir dzīves pieredze. Ja es sadomātu rakstīt par dzīvi laukos, ar smagām alkohola problēmām vairuma varoņu izpildījumā, ar parādiem, kandžu, nespēšanu strādāt un nevarēšanu aiziet no vīra, kas tikai dzer un tevi sit, man gluži vienkārši tas neizdotos. Nē, es nebūt neuzskatu, ka es trāpīgi spētu novērot cilvēkus man apkārt, arī šajā ziņā sevī saskatu daudz nepilnību, bet pilsēta, birojs, programmētāji - tur man vismaz ir kaut kādi novērojumi ārpus grāmatām, tur ir vismaz kaut kādas iespējas, ka es tevi varētu pārliecināt, ka es zinu, kā tas ir - diennakti no vietas kapāt "Unrealu", no datora pieceļoties tikai, lai aizietu uz tualeti vai paņemtu nākamo alus pudeli. Jā, patiesībā arī to es reāli nezinu, bet - to es vismaz varu iztēloties. Tikām attēlot sajūtas, pusaudzim no rīta mostoties nepietiekami piekurinātā istabā un necerot uz brokastīm, jo mājās nav nekā ēdama, bet tev jādodas uz mežu gāzt simtgadīgas priedes kopā ar sūriem večiem, no kuriem dvako pēc reti mazgātas miesas, kandžas un lētām cigaretēm - ja es rakstīšu kaut ko tādu, taču jebkurš sapratīs, ka es nezinu, ar kuru cirvja galu cērt. Tikām Jura Šķudīša proza lielākoties ir tieši par šādām tēmām.
Nevar noliegt - drēbi autors pazīst. Teksti ir ļoti ticami, ne velti vienīgajā Internetā atrodamajā atsauksmē par šo grāmatu lasīju, ka ir jautājums - vai autors ir rakstījis šos stāstus vai arī šie stāsti ir rakstījuši autoru. Nē, paretām Šķudīša literārie varoņi nonāk citās vidēs un ietērpjas citās drānās, nekā tas viņam kopumā raksturīgs, bet tieši šīs ekskursijas mani līdz galam nepārliecina, tur ir jūtamas vai nu literārās ambīcijas (un tādas nenāk par labu nevienam - saku no personīgās pieredzes) radīt kaut ko sarežģītāku un smalkāku vai arī jauneklīgi eksperimenti ar formu un saturu, kuriem prasās pēc ietrennētākas rokas. Vienlaikus, jāatzīst, ka stāsts par Jēzu, kas man pirmajā brīdī šķita īpaši aizdomīgs, autoram izdevies daudz sakarīgāks, nekā es to būtu gaidījis.
Pamata secinājums par šo stāstu krājumu ir tāds, ka tas ir pārāk apjomīgs - teju trīssimt lappusēs un vairākos desmitos stāstu, manuprāt, ir iekļuvis arī tāds saturs, kam grāmatā nebūtu vietas - stāsti, kuri nekādi nepapildina jau uzzīmēto ainavu, vai arī tādi, par kuriem jūtams, ka autors ir mocījies, lai tos novestu līdz kaut kādām beigām (atkal jau - ļoti labi pazīstama sajūta). Un vēl viena īpašība, kas mani kaitināja vairākos no šiem stāstiem - autora pārmērīgā vēlme sekot noveles struktūrai, parūpējoties par negaidītām beigām arī tad, kad tādas absolūti nešķiet vajadzīgas.
Domāju, ka es būtu šo krājumu lasījis tad, kad tas iznāca, mans vērtējums par to būtu daudz kritiskāks - es vispār savulaik biju skarbs jaunietis, turklāt vēl attiecībā pret sava kalibra literātiem. Ja tajos laikos man būtu bijis lielāks dzinulis arī pašam kļūt par izdotu autoru, nojaušu, ka mans stāstu krājums, kura nosaukums droši vien būtu kaut kas līdzīgs kā "Pēc ķīmiska savienojuma, kuru veido divi ūdeņraža un viens skābekļa atoms", ciestu no līdzīgām problēmām. Līdz ar to - kaut arī mana dzīves pieredze ir ļoti atšķirīga no tās, kas izveidojusi Juri Šķudīti, savā tagadējā versijā es viņu saprotu, un pieņemu. Lai gan, protams, ejot ar mazo brāli peldēt pāri ezeram, viņš būtu varējis būt apdomīgāks.