Mufa
Grāmata, ko četru vakaru garumā nolasīju priekšā Esterei. Apjoms, ja kas, bērnu grāmatu kontekstā šobrīd ir visai svarīgs kritērijs - esmu skeptisks pret "viena vakara grāmatām", kuras gan tāpat varu Esterei izlasīt, bet tās vairs nešķiet esam pienācīga lasāmviela. Juri Zvirgzdiņu vispirms iepazinu kā grāmatas "Odu laiks" autoru (tā galīgi nav domāta bērniem), tad pērn noklausījos "Have a nice day", kas gan ir bērniem domāta, tikai izteikti lielākiem kā Estere, un tā, nu, esam nonākuši līdz "Mufam", kurš, starp citu, savā ziņā ir itin līdzīgs "Have a nice day".
Protams, no diviem iepazītiem darbiem izdarīt nopietnus secinājumus ir pāragri, bet kopīgais šiem abiem tekstiem ir - paņemt dramatisku un nopietnu tēmu, kas varbūt nemaz nav paredzēta bērniem, un tās iztirzājumā kaut kā nonākt līdz simtprocentīgi laimīgām beigām, turklāt to izdarot tādā veidā, ka man kā pieaugušajam lasītājam šķiet - nu, nē, tas viss ir pārāk labi, lai būtu patiesība. Jā, es apzinos, ka no manas puses tas nav gluži nopietni - vērtēt to, cik reālistiska vai neticama ir grāmata, kuras galvenais varonis ir degunradžu mazulis, kurš iemācās runāt cilvēku valodā, nēsā brilles un lasa avīzes. Un tomēr - Zvirgzdiņš sāk ar stāstu par mazuļa mātes nāvi, malumedniekiem, naudaskāriem afrodiziaku tirgotājiem un tā tālāk, bet gala rezultātā to beidz ar tādu happy end, ka pat Disneja studija par to nokaunētos. Nu, labi, nenokaunētos gan, bet cukura daudzums grāmatas izskaņā tāpat velk uz diabētu.
Man patīk, ka Zvirgzdiņš nekautrējas ar saviem mazajiem lasītājiem runāt par smagām tēmām. Tāpat varu uzslavēt Reiņa Pētersona ilustrācijas (kuras gan ne vienmēr ir perfekti saskaņotas ar tekstu), tomēr šī nekļūs par vienu no tām grāmatām, ko es būtu gatavs bērnam lasīt atkal un atkal (labi, patiesībā man arī nebūtu šādas iespējas, jo konkrētā grāmata ir Gunas un nevis mūsu īpašums).
Protams, no diviem iepazītiem darbiem izdarīt nopietnus secinājumus ir pāragri, bet kopīgais šiem abiem tekstiem ir - paņemt dramatisku un nopietnu tēmu, kas varbūt nemaz nav paredzēta bērniem, un tās iztirzājumā kaut kā nonākt līdz simtprocentīgi laimīgām beigām, turklāt to izdarot tādā veidā, ka man kā pieaugušajam lasītājam šķiet - nu, nē, tas viss ir pārāk labi, lai būtu patiesība. Jā, es apzinos, ka no manas puses tas nav gluži nopietni - vērtēt to, cik reālistiska vai neticama ir grāmata, kuras galvenais varonis ir degunradžu mazulis, kurš iemācās runāt cilvēku valodā, nēsā brilles un lasa avīzes. Un tomēr - Zvirgzdiņš sāk ar stāstu par mazuļa mātes nāvi, malumedniekiem, naudaskāriem afrodiziaku tirgotājiem un tā tālāk, bet gala rezultātā to beidz ar tādu happy end, ka pat Disneja studija par to nokaunētos. Nu, labi, nenokaunētos gan, bet cukura daudzums grāmatas izskaņā tāpat velk uz diabētu.
Man patīk, ka Zvirgzdiņš nekautrējas ar saviem mazajiem lasītājiem runāt par smagām tēmām. Tāpat varu uzslavēt Reiņa Pētersona ilustrācijas (kuras gan ne vienmēr ir perfekti saskaņotas ar tekstu), tomēr šī nekļūs par vienu no tām grāmatām, ko es būtu gatavs bērnam lasīt atkal un atkal (labi, patiesībā man arī nebūtu šādas iespējas, jo konkrētā grāmata ir Gunas un nevis mūsu īpašums).
2022-01-05
comments powered by Disqus