Kazhes pierakstu burtnīca

Lasot Ievas Strukas monogrāfiju par Anšlavu Eglīti "Par skaisto un aplamo dzīvi", vēstījuma par Ameriku, ievēroju kādu dzirdētu uzvārdu - Vegers. Proti, runa par vienu no retajiem Eglītša tuvajiem draugiem Amerikā, ārstu Pēteri Vegeru. Pēteris Vegers bija gana interesanta personība - farmakologs, pirmajā padomju okupācijas gadā - LU Medicīnas fakultātes docents un dekāns, gana sekmīgi darbojies arī vācu okupācijas gados, kara beigās devies bēgļu gaitās vispirms uz Vāciju, tad izceļoja uz ASV, kur 1950. gadā kļuva par pirmo latviešu ārstu ar prakses tiesībām ASV, praktizēja Losandželosā un Santa Monikā. Mazliet interesants apstāklis ir saistīts ar ārsta Vegera tautību - atbilstoši Strukas grāmatai, viņš bija dzimis vācbaltieša un krievietes ģimenē, kas gan neliedza Vegeram pašam būt latvietim (arī LU studiju lietā atrodams viņa pases noraksts, kurā arī tautība norādīta - latvietis). Šim Vegera kungam bijusi gana liela loma ne tikai Anšlava Eglīša dzīvē, bet arī viņa literārajos darbos - galvenokārt jau tālab, ka viņš lielā mērā kalpoja gan par iedvesmas, gan izziņas avotu romānam "Misters Sorrijs", kam pamatā bija Vegera pieredzētais, dzīvojot pasauleslavenās aktrises Ingrīdas Bergmanes un viņas tā laika vīra Pētera Lindstrēma villas dārza namiņā un pieredzot drāmu saistībā ar šīs laulības pajukšanu. Un, kas nav mazsvarīgi - iemesls, kālab Vegers tur vispār mitinājās, bija viņa paša bezcerīgā un nelaimīgā mīlestība pret Bergmani (un šī visa rezultātā viņš bija nozīmīgs liecinieks skaļā šī pāra šķiršanās prāvā). Tāpat šis tas no Vegera nonāca Longīna Laukmaņa tēlā romānā "Bezkaunīgie veči", kur (protams, visai pārveidotā veidā) nozīmīgs tēls ir arī Vegera brāļadēls - mākslinieks Pēteris Ļaškovs (tur gan - kā bezkaunīgs hipijs).

Kālab šis viss man šķiet interesanti? Tālab, ka Vegeru dzimta man zināma no citas puses: Pētera Vegera māsa Olga bija viena no manas vecmāmiņas tuvākajās ģimnāzijas gadu draudzenēm. Pēc Otrā pasaules kara Olga, tāpat kā viņas brālis devās trimdā un, kad viņas veselība viņai vairs neļāva pašai sarakstīties ar manu vecmāmiņu, korespondenci pārņēma viņas brālis Pēteris, ar kuru sarakstījās ne tikai mana vecmāmiņa, bet arī mana mamma. Arī par mākslinieku Pēteri Ļaškovu mamma zināja, tādu vārdu viņa man piesauca, kad komentēja fotogrāfijas, kurās redzamas māsas Vegeres. Lūk, fotogrāfija, kurā redzamas (no kreisās) Olga Vegere, krievu ģimnāzijas direktore Olimpiade Lišina un mana vecmāmiņa Ludmila Znotiņa.


Taču mamma, kura vismaz kopš Atmodas laikiem, kad Anšlava Eglīša darbi kļuva pieejami lasītājiem šaipusē, bija itin liela viņa cienītāja, kam patika gan "Bezkaunīgie veči", gan, šķiet, arī "Misters Sorrijs" (vismaz lasījusi viņa to noteikti bija), šķiet, tā arī neuzzināja, ka vecais dakteris Vegers, ar kuru viņa kādreiz bija sarakstījusies, bija tas pats cilvēks, kuru vēlāk viņa pastarpināti iepazina caur Eglīša darbiem. Kā saprotu no māsas, mūsmājās viņas bērnībā latviešu literatūra vispār nekotējās - ne mammas, ne vecmāmiņas acīs nekotējās (lai arī 1943. gada "Ģīmetnes" izdevums mājās ir atrodams, līdz ar to ir pamats pieņemt, ka ar Eglīša jaunības darbiem vecmāmiņa būs bijusi pazīstama), un tā nu sanāca, ka tikai es un tikai tagad (bez jebkādas personīgas pazīšanās ar kādu no Vegeriem) esmu varējis šīs divas līnijas salikt kopā.