Kazhes pierakstu burtnīca

Ievas Strukas monogrāfija par Anšalvu Eglīti man bija lasāmo grāmatu sarakstā kopš brīža, kad uzzināju par tādas eksistenci. Esmu regulārs Strukas vadīto "Šņorbēniņu" klausītājs, kas turklāt ir gana daudz lasījis Anšlava Eglīša darbus. Protams, ne visus Eglīša darbus uzskatu par ģeniāliem un, cik saprotu, ne visus tos vispār var uzskatīt par viņa darbiem - šur tur roku pie rakstīšanas pielika arī viņa dzīvesbiedre Veronika Janelsiņa, kamēr Eglītis pildīja zīmola funkcijas. Bet tas nemaina lietas būtību, ka Anšlavu Eglīti uzskatu par vienu no man tuvajiem latviešu autoriem, kā arī - par gana interesantu (lai arī ne visos jautājumos man pilnīgi pieņemamu) personību.

Grāmata, protams, nav tikai par Anšlavu Eglīti, bet arī par viņa dzimtu, kurā līdzās pašam Anšlavam otrs nozīmīgākais personāžs bija viņa tēvs dzejnieks Viktors Eglītis, kurš domājams lielā mērā noteica to, par kādiem cilvēkiem kļuva viņa dēli Anšlavs un Vidvuds. Grāmatā iekļauts itin daudz Viktora Eglīša korespondences, un te nu man jāsaka - ja kāds uzskata, ka poliamors dzīvesveids ir kaut kāda mūsdienu liberāļu modes lieta, tad šim cilvēkam būtu vērts iepazīties ar Viktora Eglīša saraksti ar viņa sievu. Mazliet citēšu: "Kaislības miesā vajag. Nevis garā. Tāpēc liegt Tev ar viņu ne prātā nenāk. Kārotā visā pilnībā nepanāksi arī ne ar I-ti, ne ar R-ri. Bet tikai ar vienu. Ar ko? Atmiņi? Kam ir vislabākā zveņģele, tikai tas Tev atklās, ko nozīmē tikt reiz tiešām izpistai. Un tā, bez šaubām, ir Tavam vecajam draugam. (..) Ja V.[irza] ir чудесный, mīli tā. (..) Tamdēļ dodu Tev vienu padomu: ļauj, lai viņš tādos mirkļos onanē uz savas gūžas vai rokā Tev. Jo pežā var tikai visbeidzamākajā gadījumā pieļaut, citādi var notikt visnepatīkamākā nelaime. (..) Izlasījis Tavu kaislāko vēstuli, es gan satvīku, bet nebūt ne onanēju, kaut arī man briesmīgi patika, ka Tu pēc manas pat divreiz pēc kārtas sevi priekšā ņēmi." Jā, ja tev ir jautājumi par to, vai Viktors Eglītis savā sievā dalījās ar Edvartu Virzu (vai, lai te nebūtu seksisma, Marijai Eglītei bija sakars ar vēlāko "Straumēnu" autoru) - jā, tieši tā tas bija un nekāds neomarksisms tur pie vainas nebiija.

Kas attiecas uz pašu Eglīti, grāmata ir dalīta nodaļās, kas vēsta par dažādiem Eglīša dzīves periodiem - gadi pirms viņa literārās darbības sākuma, jaunības gadi Latvijā, kara laika okupāciju apstākļos, trimdas dažādie periodi, kas atšķirīgi atspoguļojās arī viņa daiļradē. Autore izvēlējusies, kurus no Eglīša darbiem atzīt par gana ievērības vērtiem, lai par tiem rakstītu garāk, kamēr citiem Struka pieskārusies tikai garāmejot. Turklāt, kas ir būtiski - autores mērķis nav bijis nedz Anšlavu Eglīti glorificēt, ne arī atmaskot. Kopumā pret Anšlavu viņa gan noteikti ir labvēlīgāka, nekā attiecībā pret Viktoru Eglīti - bet to laikam arī var saprast, jo Viktors bija pretrunīgāka persona, kamēr Anšlavs ar visu savu darbos spēcīgo humoru lielā mērā tomēr bija aizlauzts cilvēks - sākot jau ar tuberkulozi, kas ierobežoja viņa aktivitāti jaunības gados, psiholoģiskā trauma, uzaugot savdabīgā ģimenē, tad kara laikā pieredzētais, un visubeidzot ilgie gadu desmiti Amerikā, dzīvojot diezgan noslēgtu dzīvi, viņam un laulātajai draudzenei ar gadiem kļūstot tikai noslēgtākiem un aizdomīgākiem pret ārējo pasauli.

Kopumā teikšu - ļoti vērtīgs izdevums, bet, protams, vismaz kaut kāds konteksts visai šai tēmai ir vajadzīgs. Mani, protams, visvairāk ieintersēja vēstījums par Pēteri Vegeru, par ko esmu jau uzrakstījis atsevišķi, bet arī visādi citādi bija ļoti interesanti šo grāmatu lasīt, un tagad varēšu ar pilnīgi citām acīm pārlasīt tās Eglīša grāmatas, kuras esmu lasījis pirms daudziem gadiem ("Misters Sorrijs", "Omartija kundze", "Bezkaunīgie veči", kurus vispār neesmu lasījis, tik vien, kā skatījies teātra izrādes ierakstu).