Kārtējā atskaite
Piektdienas novakare tika pavadīta pludmalē, bet vakars – ciemos, kā rezultātā mājās pārrados neilgi pirms vieniem. Tā kā kaučsērfere arī bija kaut kur pilsētā, vismaz ar savu iegāšanos nepamodināju.
Vēlu nākt mājās, protams, ir labi, ja vien no sestdien no rīta nav paredzēts doties velobraucienā. Bija paredzēts. Kādu laiku jau mani tirdīja doma doties “Pretī pavasarim” ar divriteni. Tagad, kad pavasaris ir jau pašā plaukumā, nekas vairs neatturēja. Pirmais cilvēks, kam piedāvāju braukt ar mani kopā, bija Papuass – aktīvs riteņbraucējs, kurš gan vairs nav diži aktīvs slēpņotājs. No otras puses – vai es esmu? Pats par to īsti neesmu drošs, vismaz patlaban mani vairāk aizrauj slēpņu veidošana nekā to meklēšana. Taču Papuass nepiekrita (netika/negribēja).
Kas vēl varētu gribēt braukt? Normis. Patiešām gribēja, turklāt viņam jauna telts – jānotestē. Distance gan paliela – varētu būt virs simts kilometriem, ceļi – aizdomīgi, bet vienas dienas laikā jāvar pievarēt. Taču tad padomāju – ko mēs divatā kā tādi pediņi dzersim? Citāts no Kolka Cool, ja nu kas. Iespējams, neprecīzs. Bet doma skaidra – vajag trešo līdzbraucēju, lai sabalansētu manu impulsīvumu un Normja pragmatismu. Vai otrādi. Vai arī neko nebalansētu, toties zinātu, kur meklēt objektu B, lai pašam nav jādomā. Tātad – SNlEGS jebšu Marina. Atvainojos, bet par Sniegu spēju saukt tikai vai nu 90.gadu kriminālo autoritāti vai arī Vili Lācīti.
No rīta pirms izbraukšanas vēl paspēju sastapt Airu (igaunieti), kura pārradās tieši tajā laikā, kad man vajadzēja celties, mazliet aprunāties un – aiziet jūriņā. Normis jau atbraucis, viņam līdzi velo somu komplekts arī manām vajadzībām, un – šturmējam pa veloceliņu, tad uz Brīvībeni un tālāk, augstāk, stiprāk. Marina jau bija priekšā, un – atšķirībā no mums – pareizajā ceļa pusē. Nācās vien mums veikt nelielu FTR manevru seno dienu labākajās tradīcijās, šķērsojot Pleskavas šoseju tādā veidā, kas nekādi neatbilst pamācībai “Labas uzvedības rokasgrāmata”.
Par pašu braucienu, protams, varu stāstīt tikai ļoti aptuveni un vispārīgi, izvairoties no jebkādām detaļām, kas varētu būt noderīgas citiem blēžiem. Laikam gan vajadzētu pastāstīt par visa pasākuma domu – ir dota leģenda, kura tev vēsta attālumus starp apmeklējamiem objektiem. Pa kādu ceļu tev jābrauc – tas gan jāsaprot pašam. Leģendas kopējais garums – tuvu simts kilometriem. Jebkura kļūda - un tu brauc atpakaļ. Pirms mums neviens ar velosipēdu līdz pašam pavasarim ticis nebija, tālab bija interesanti saprast – būs vai nebūs tas iespējams.
Nekādi neatceros, kurā virzienā mēs braucām, bet dienas garumā Normja Garmin uzskaitīja 130 km nobraukumu. Tā kā man braucams drusku tuvāk, pieņemšu, ka tie būtu 125, bet tāpat labi. Prieks, ka pašsajūta pēc šādas distances pa nebūt ne izcilas kvalitātes ceļiem (vai arī tur bija tikai asfalts? Kaut kā neatceros) un vēl ar velo somām kopumā ļoti pārliecinoša. Ar visu to, ka pa dienu ne pa jokam cepināja, bet pēcpusdienā iekļuvām negaisā (ok, tas nebija diži spēcīgs, bet izmirkām tāpat). Slēpni atradām ja ne gluži bez nevienas aizķeršanās, tad vismaz bez kādām nopietnākām ķibelēm, līdz ar to – viss pilnā kārtībā. Vakarā veiksmīgo pasākuma noslēgumu atzīmējām bez ugunskura (slinkums), bet ar alu. Jā – vakar bija ļoti zīmīga diena – nule es vairs nedrīkstēšu (vismaz pēc paša morālajiem standartiem) dēvēties par absolūtu nedzērāju – šī bija pirmā reize VĒSTURĒ, kad es iegādājos alu personīgajām vajadzībām kopš pilngadības sasniegšanas. Nē, es negrasos tagad sēdēt mājās un audzēt alus vēderu, bet esmu nācis pie secinājuma... nē, patiesībā ne pie kāda secinājuma es neesmu nācis – man no sākta gala nav bijis nekādas “pārliecības” vai “idejas”, kā vārdā es nedzeru, līdz ar to – kā gribu, tā daru. Lai gan – būšu pilnīgi godīgs – izmēģinātais Cēsu nefiltrētais griķu alus diži pie sirds man negāja.
Kā lai arī nebūtu, vēl pirms desmitiem aizgājām gulēt, jo kamēr Normim bija sarunāts, ka pie viņa no rīta atbrauks Nora, pārējiem velo brauciena dalībniekiem priekšā bija brauciens ar kādu visai agru sabiedriskā transporta līdzekli. Atkal jau – neprecizēsim skaitļus un laikus.
Nevaru neko zināt par pārējiem, bet man šķiet, ka izbrauciens padevās godam, diena tika pavadīta labi, un man vismaz bija jautri. Ja nu esmu nevērīgs un patiesībā Normim un Marinai bija neizturami garlaicīgi un es viņus visu laiku kaitināju ar nebeidzamajiem “why did the chicken cross the road” jokiem – žēl, bet neko darīt.
Mājās es biju tādā laikā, kad normāli cilvēki brīvdienās vēl nemaz nedomā par celšanos, un Aira nedomāja ar. Es mazliet palasīju grāmatu, mazliet nosnaudos, un izlēmu, ka jāturpina gatavošanās nopietnākajam šīs velo sezonas piedzīvojumam, tālab devos apciemot vienīgo geoslēpni pasaulē, kas nosaukts manā vārdā. Bija interesanti izbraukt cauri Rīgai, kurā visai intensīvi noritēja maratona skriešana un daudzviet bija bloķēta satiksme, un kopumā apbrīnoju cilvēkus, kuri tādā karstumā bija gatavi skriet maratonā. Varēju vien priecāties par savu slinkumu. Ja to tā, protams, var nosaukt. Būtiskākais – šajā nedēļās nogalē pārliecinājos, ka fiziskais velo braukšanai man šobrīd ir ļoti normāls (no trešdienas līdz svētdienai summārais nobraukums, ieskaitot visādus sportlyzer nedokomunetētos sīkumus pārliecinoši virs 300km – un bez tiešas domas par intensīvu riteņbraukšanu, vienkārši tā sagadījās).
Pēcāk sekoja Yo Yo jogurta saldējuma ieēšana (neticami – bet jogurta saldējums var būt garšīgs!), pirmā adekvātās kvalitātes pelde šogad (bez brutālas salšanas un ilgāka par vienkāršu iegremdēšanos ūdenī statistikas labad), visai pikantas vistas filejas pagatavošana atbilstoši fotoreceptes.lv vadlīnijām, atkārtota Kolka Cool skatīšanās (tālab arī augstāk atrodamais neprecīzais citāts), vakarā beidzot atkal sastapta Aira, un nu jau, kad pulkstenis rāda 00:30 pirmdienā – laiks iet gulēt. Atkal jau, kā par to rakstīju pēc vairākām iepriekšējām nedēļas nogalēm – daudzveidīgi un aizraujoši pavadītas brīvdienas. Un nekas nevar būt labāks par apziņu, ka priekšā mani gaida darba nedēļa ar aizaujošu darbu, kurš arī spēj sniegt gandarījumu – proti, es nedzīvoju tikai brīvā laika dēļ, arī mans darbs mani spēj aizraut! Vienīgi šīs patosainās frāzes rada sajūtu, ka es būtu pasācis pīpēt zāli. Bet tā nu gan nav.