Mirttantes Jāņuzāle
Kas īsti tāds ir Kapteinis Reinis? Lai aptuveni to nojaustu, iepazinos ar kādu mākslinieka interviju, kur Kapteinis Reinis apgalvo, ka viņa primārais mūzikas darbības virziens ir triphops, lai arī albuma klausīšanās procesā tik ļoti tu to nejutīsi, taču Kapteinis Reinis arī neslēpj to, ka albuma skanējums apzināti ir visnotaļ šlāgerisks. Tāpat šajā intervijā uzzināju, ka šis albums ir domāts kā ieguldījums nākotnē ar dziesmām, kuras laika gaitā kļūs populārākas un ievērojamākas.
Neatkarīgi no tā, kādam mūzikas stilam šo ierakstu piepulcināt, ir nešaubīgi skaidrs, ka "Mirttantes jāņuzāle" ir mūzika ballītēm vai vismaz mūzika, ko klausīties, pīpējot kādu ne obligāti ar Jāņiem saistītu zāli. Lai arī pašam māksliniekam var būt atšķirīgs viedoklis un, šķiet, viņam pat ir kaut kāds vēstījums, kas saistīts ar latviskumu un tā saglabāšanu. Vienlaikus centrālā albuma tēma šķiet jaušama kompozīcijā "Iešūpini zvanus", kurā Kapteinis iedzied sekojošu atziņu "Iešūpini zvanus ritmā - lai kreisā ola pret labo sitās". Un tas atkal ļoti labi sasaucas ar to, kādos apstākļos šī mūzika būtu klausāma.
Kā tas bieži ar šādiem ieraksties, es nevaru saprast, vai man drīzāk patīk tas, ka desmit dziesmu garumā Kapteinis Reinis savus spēkus izmēģina ļoti plašā muzikālā spektrā - līdzās šlāgerim un tripkopam, te jūtami arī tautas mūzikas elementi, regejs, hiphops, brīžiem pat init tradicionāla deju popmūzika. No vienas puses - iespējams, ka to var saukt par muzikāliem meklējumiem, no otras - nepatīk man ieraksti, kas vairāk izklausās pēc izlasēm. Tekstu kvalitāte ir diezgan viduvēja - par izcili asprātīgu es šo Kapteini nesauktu, bet dramatiski uz nerviem viņš arī nekrīt. Un tā īsti nevaru saprast, vai tas vispār nav totāls stulbums no manas puses - censties kaut kā izvērtēt ierakstu, kuru vajadzētu klausīties tieši tādos apstākļos, kad nekāda izvērtēšana nav nepieciešama. Savām funkcijām tas droši vien atbilst ļoti labi. Nominācijai kā gada alternatīvās mūzikas albumam Latvijā - ļoti minimāli.
Kapteinis Reinis iedziedājis arī vienu ne savu kompozīciju - "Kretīnu deja" radīta ar Klāva Elsberga vārdiem. Savulaik šo dzejoli muzikāli apdarināja arī Juris Kulakovs, radot Pērkona dziesmu "Baletomānija", bet šīm divām interpretācijām ir ļoti maz kopīga - Pērkona versija ir daudz par nepieradinātu, lai tās pavadījumā varētu dejot, kamēr Kapteinis Reinis to padarījis par mazliet elektronisku, bet tāpat šlāgeri. Faktiski - teju nekā kopīga nav.
Šaubos, ka man būs interese sekot turpmākām Kapteiņa Reiņa gaitām, tajā lauciņā, kas robežojas starp sviestroku un šlāgeri, viņš diez vai kļūs par vienu no maniem favorītiem (nav arī īsti skaidrs, vai viņa formāts paredz dzīvās uzstāšanās). Konkrētās un specifiskās situācijās ierakstam nav ne vainas, kamēr vien tas zina savu vietu. Pārlieku pretenciozs tas nav, uz augstās mākslas plauktiem nepretendē. Cita lieta, ka tajos plauktos, kur mājo šis Kapteinis, ieskatos visai reti.
Neatkarīgi no tā, kādam mūzikas stilam šo ierakstu piepulcināt, ir nešaubīgi skaidrs, ka "Mirttantes jāņuzāle" ir mūzika ballītēm vai vismaz mūzika, ko klausīties, pīpējot kādu ne obligāti ar Jāņiem saistītu zāli. Lai arī pašam māksliniekam var būt atšķirīgs viedoklis un, šķiet, viņam pat ir kaut kāds vēstījums, kas saistīts ar latviskumu un tā saglabāšanu. Vienlaikus centrālā albuma tēma šķiet jaušama kompozīcijā "Iešūpini zvanus", kurā Kapteinis iedzied sekojošu atziņu "Iešūpini zvanus ritmā - lai kreisā ola pret labo sitās". Un tas atkal ļoti labi sasaucas ar to, kādos apstākļos šī mūzika būtu klausāma.
Kā tas bieži ar šādiem ieraksties, es nevaru saprast, vai man drīzāk patīk tas, ka desmit dziesmu garumā Kapteinis Reinis savus spēkus izmēģina ļoti plašā muzikālā spektrā - līdzās šlāgerim un tripkopam, te jūtami arī tautas mūzikas elementi, regejs, hiphops, brīžiem pat init tradicionāla deju popmūzika. No vienas puses - iespējams, ka to var saukt par muzikāliem meklējumiem, no otras - nepatīk man ieraksti, kas vairāk izklausās pēc izlasēm. Tekstu kvalitāte ir diezgan viduvēja - par izcili asprātīgu es šo Kapteini nesauktu, bet dramatiski uz nerviem viņš arī nekrīt. Un tā īsti nevaru saprast, vai tas vispār nav totāls stulbums no manas puses - censties kaut kā izvērtēt ierakstu, kuru vajadzētu klausīties tieši tādos apstākļos, kad nekāda izvērtēšana nav nepieciešama. Savām funkcijām tas droši vien atbilst ļoti labi. Nominācijai kā gada alternatīvās mūzikas albumam Latvijā - ļoti minimāli.
Kapteinis Reinis iedziedājis arī vienu ne savu kompozīciju - "Kretīnu deja" radīta ar Klāva Elsberga vārdiem. Savulaik šo dzejoli muzikāli apdarināja arī Juris Kulakovs, radot Pērkona dziesmu "Baletomānija", bet šīm divām interpretācijām ir ļoti maz kopīga - Pērkona versija ir daudz par nepieradinātu, lai tās pavadījumā varētu dejot, kamēr Kapteinis Reinis to padarījis par mazliet elektronisku, bet tāpat šlāgeri. Faktiski - teju nekā kopīga nav.
Šaubos, ka man būs interese sekot turpmākām Kapteiņa Reiņa gaitām, tajā lauciņā, kas robežojas starp sviestroku un šlāgeri, viņš diez vai kļūs par vienu no maniem favorītiem (nav arī īsti skaidrs, vai viņa formāts paredz dzīvās uzstāšanās). Konkrētās un specifiskās situācijās ierakstam nav ne vainas, kamēr vien tas zina savu vietu. Pārlieku pretenciozs tas nav, uz augstās mākslas plauktiem nepretendē. Cita lieta, ka tajos plauktos, kur mājo šis Kapteinis, ieskatos visai reti.
2018-12-18
comments powered by Disqus