Der Widerspenstigen Zähmung
Karls Etlingers diez vai ir uzskatāms par vienu no izcilākajiem vācu 20. gadsimta literātiem, taču ir sagadījies tā, ka viņa romāns "Der Widerspenstigen Zähmung" ("Spītnieces savaldīšana" - atsauce uz Šekspīru) ir pieejams Gūtenberga bibliotēkā un ir viens no nedaudzajiem darbiem, kas tur vācu valodā atrodas plauktiņā ar nosaukumu "satīra". Un zināms, ka man šis žanrs ir tuvs, tālab esmu ķēries pie tā iepazīšanas.
Nezinu gan, vai es būtu gatavs šo grāmatu patiešām saukt par piederīgu satīrai: lielā mērā tas vairāk šķiet esam piederīgs moralizējošai un audzinošai, nevis vīpsnājošai un izsmejošai literatūrai, lai arī izsmiešanas elementi tajā noteikti ir. Grāmata vēsta par kādu visnotaļ lupatas tipa kungu, kas ilgus gadus kādā kantorī strādā par kurjeru, līdz viņam gadās ģimenes laime - viņš apprecas ar sievieti, kura pēc rakstura ir līdzvērtīga pūķim, tikai mazliet niknāka. Vīrs nonāk zem totālas tupeles kaitinošai, netikumīgai un absolūti nemīlošai sievai, viņi dzīvo viņas tēva - amatnieka un alkoholiķa namā, jaunajam (nosacīti) vīram allaž dzīvojot cerībā, ka ar laiku mīlestības iespaidā sieva atmaigs, taču viņai reāli nav ne miņas no sirds un viss kļūst tikai ļaunāk.
Kaut kādā ziņā šajā grāmatā var just, ka tā patiešām ir domāta kā piederīga komiskajai literatūrai, atsaucot šo to no Džeroma K. Džeroma darbiem (mazāk veiksmīgajiem, protams), bet tā ir tik krimināli sekla un savus personāžus necentošās saprast, ka lasīt šo tekstu ir diezgan sāpīgi. Ja raugās no mūsdienu skatupunkta, ir gana iemeslu just līdzi arī tai pašai pūķiskajai sievai un pārmest bezrakstura vīram, kurš grāmatā kļūst par tipisku mocekli. Un uz tās beigām satīra vispār pilnībā atkāpjas, stāstam kļūstot ļoti paredzami traģiskam.
Patiesību sakot, mani pat mazliet pārsteidz, ka šī grāmata ir izdota jau pēc Pirmā Pasaules kara - tā ir tik ļoti nemoderna un galīgi nepiederīga 20. gadsimta sākumam, laikmetam, kad uzplauka modernisms. Humors tajā ir stīvs un nedzēlīgs, bet mēģinājumi būt nopietnam - pārāk audzinoši un līdz ar to aizbaidoši.
Nezinu gan, vai es būtu gatavs šo grāmatu patiešām saukt par piederīgu satīrai: lielā mērā tas vairāk šķiet esam piederīgs moralizējošai un audzinošai, nevis vīpsnājošai un izsmejošai literatūrai, lai arī izsmiešanas elementi tajā noteikti ir. Grāmata vēsta par kādu visnotaļ lupatas tipa kungu, kas ilgus gadus kādā kantorī strādā par kurjeru, līdz viņam gadās ģimenes laime - viņš apprecas ar sievieti, kura pēc rakstura ir līdzvērtīga pūķim, tikai mazliet niknāka. Vīrs nonāk zem totālas tupeles kaitinošai, netikumīgai un absolūti nemīlošai sievai, viņi dzīvo viņas tēva - amatnieka un alkoholiķa namā, jaunajam (nosacīti) vīram allaž dzīvojot cerībā, ka ar laiku mīlestības iespaidā sieva atmaigs, taču viņai reāli nav ne miņas no sirds un viss kļūst tikai ļaunāk.
Kaut kādā ziņā šajā grāmatā var just, ka tā patiešām ir domāta kā piederīga komiskajai literatūrai, atsaucot šo to no Džeroma K. Džeroma darbiem (mazāk veiksmīgajiem, protams), bet tā ir tik krimināli sekla un savus personāžus necentošās saprast, ka lasīt šo tekstu ir diezgan sāpīgi. Ja raugās no mūsdienu skatupunkta, ir gana iemeslu just līdzi arī tai pašai pūķiskajai sievai un pārmest bezrakstura vīram, kurš grāmatā kļūst par tipisku mocekli. Un uz tās beigām satīra vispār pilnībā atkāpjas, stāstam kļūstot ļoti paredzami traģiskam.
Patiesību sakot, mani pat mazliet pārsteidz, ka šī grāmata ir izdota jau pēc Pirmā Pasaules kara - tā ir tik ļoti nemoderna un galīgi nepiederīga 20. gadsimta sākumam, laikmetam, kad uzplauka modernisms. Humors tajā ir stīvs un nedzēlīgs, bet mēģinājumi būt nopietnam - pārāk audzinoši un līdz ar to aizbaidoši.
2018-12-15
comments powered by Disqus