Tā tas bija toreiz
Jau iepriekš biju fragmentāri iepazinies ar Kārļa Krūklīša otro atmiņu grāmatu "Tēvu zemei grūti laiki" (pareizāk - uz tajā iekļautajām atsaucēm uz sportu un futbolu), izmantojot LNDB pakalpojumus (proti, tā pieejama caur gramatas.lndb.lv), bet pirmā daļa tur atrodama nav, tāpēc sagādāju sev fizisku šīs grāmatas eksemplāru.
Kārlis Krūklītis bija inženieris, jaunības gados arī žurnālists, radiofona un laikrakstu darbinieks, kurš aktīvi bija iesaistīts sporta norišu atspoguļošanā, tāpēc arī savās atmiņu grāmatās viņš daudz pievēršas sportam un sportistiem. Neesmu tā rūpīgi izpētījis, kāds ir "Tēvu zemei grūti laiki" formāts, bet vismaz šajā grāmatā princips ir tāds, ka autors ir nosacīti sagrupējis savas atmiņas par dažādiem cilvēkiem tematiskos blokos, bieži gan saturam izejot ārpus konkrētā bloka robežām, un ļoti neregulāra ir arī pieminēto cilvēku sasaiste ar pašu Krūklīti - ir gan tādi, kurus viņš ir patiešām personīgi labi pazinis, gan arī citādi - proti, labākajā gadījumā pastarpināti zināmi. Līdz ar to droši var teikt, ka šī grāmata primāri nav paša autora memuāri - tajā gan netrūkst personīgu atmiņu ainu, bet lielumlielā tās daļa vēsta par citiem cilvēkiem - ievērojamākiem un mazāk ievērojamiem.
Manā interešu lokā, kas saistās ar futbola (un kaut kādā mērā - sporta vispār) vēsturi Latvijā lielākā šīs grāmatas vērtība ir nodaļā, kurā viņš pievēršas Cēsu futbolam - tik daudz koncentrētas informācijas par šo tēmu nekur citur neesmu uzgājis, tai skaitā grāmatā ietvertas pāris Cēsu futbolistu fotogrāfijas, vairāk esmu uzzinājis gan par pašiem sportistiem (Šīri, brāļiem Ķerpēm, Zazīti, Eberhardu), gan par aizkulisēm un to, kā Cēsu sporta biedrības komanda tika uzturēta - te būtu jauna informācija tematikā "slēptais profesionālisms" - kā izrādās, Cēsu futbolistiem lielākoties tika sarūpēts darbs pasta un telegrāfa kantorī un komandas patrons bija pilsētas galva Rūdolfs Kauce.
Tāpat interesants ir saturs nodaļa par futbola un basketbola tiesnešiem brīvvalstī - šajā ziņā Krūklītis pamatīgi iekabina nesen klajā nākušajai grāmatai "Latvijas futbola tiesneši", kurā apgalvots, ka par brīvvalsts tiesnešiem iepriekš vispār nekas nav rakstīts. Nav tiesa - Krūklītis itin detalizēti izstāsta par Pukinski, Rubeni (Arnoldu, nevis Miķeli), Levitānu, Jurgenu, mazliet pievēršas arī Hugo Kreicbergam (atkal gan, līdzīgi kā Miķelis Rubenis, Krūklītis nav pieminējis Gotfrīdu Krūmiņu, iespējams, tāpēc, ka viņš vairs tik aktīvi nedarbojās futbola laukumā gados, kad tā malā bieži atradās Krūklītis). Protams, jāņem vērā, ka ne viss šajā grāmatā ir 100% precīzs - autors visu ko atstāsta pēc atmiņas, un lai arī tās tapšanā viņš daudz konsultējies pie laikabiedriem, visu viņa rakstīto pieņemt kā drošus faktus nevajadzētu. Kopumā sportam vairāk vai mazāk tiešā veidā veltīts pāri par 100 šīs grāmatas lappušu - tas nebūt nav maz, un sava tiesa unikāla materiāla tur noteikti ir.
Kopumā gan par šo grāmatu sakāms ir sekojošais - tā varētu būt labs uzskates materiāls dažādiem procesiem un dažādiem cilvēkiem trīsdesmito gadu Latvijā, bet kopumā tā ir ļoti smaga lasāmviela - ne tādā ziņā, ka tā būtu emocionāli smaga, bet tāpēc ka visa tur ir pārāk daudz. Krūklītisi noteikti bija izteikts daiļvārdības cienītājs, un viņš izsakās gari, sasodīti gari. Jā, tēlaini un poētiski, bet tā visa satura varētu būt mazāk. Un daļa no tā ir patiešām ļoti mazam cilvēku skaitam potenciāli interesanta. Jau tādas tēmas kā nozīmīgi inženieri brīvvalsts radiofona tapšanā (līdzīgi kā sporta tiesneši) nav kaut kas tāds, kas interesēs "lasītāju vulgaris", bet Krūklītis detalizēti apraksta teju katru savu skolasbiedru Raiskuma pamatskolā, kaut kādus brīžiem teju vai pilnīgi nejaušus personāžus, ar ko viņu dzīve savedusi kopā, turklāt uzskatot par nepieciešamu aprakstīt arī kaut ko par viņu vecākiem un saimniecību (un noteikti - vai viņi bija vai nebija draugos ar spirtotajiem dzērieniem), līdz ar to situāciju, kur tā vien prasās pāršķirt lappusi uz priekšu, te netrūkst. Kas attiecas uz Krūklīša politiskajām pozīcijām - šķiet, ka viņš pats sevi definē kā ārpus politikas stāvošu, bet droši var teikt, ka viņš neatbalstīja Ulmaņa režīmu un Vadoņa slavināšanu vietā un nevietā (pēc principa, ka demokrātijai pirms Ulmaņa apvērsuma, protams, bija kaudzēm trūkumu, bet tā vismaz bija demokrātija). Beigu beigās man pat pašam nav skaidrs, vai šī grāmata ir tāda, ko es kādam ieteiktu lasīt vai nē - tajā netrūkst lielisku epizožu, trāpīgu novērojumu un vērrtīgu vēstures liecību, bet man grūti iztēloties, ka varētu atrasties kaut viens potenciālais lasītājs, kuram saistoša šķistu kaut puse šīs pamatīgā apjoma grāmatas satura.
Kārlis Krūklītis bija inženieris, jaunības gados arī žurnālists, radiofona un laikrakstu darbinieks, kurš aktīvi bija iesaistīts sporta norišu atspoguļošanā, tāpēc arī savās atmiņu grāmatās viņš daudz pievēršas sportam un sportistiem. Neesmu tā rūpīgi izpētījis, kāds ir "Tēvu zemei grūti laiki" formāts, bet vismaz šajā grāmatā princips ir tāds, ka autors ir nosacīti sagrupējis savas atmiņas par dažādiem cilvēkiem tematiskos blokos, bieži gan saturam izejot ārpus konkrētā bloka robežām, un ļoti neregulāra ir arī pieminēto cilvēku sasaiste ar pašu Krūklīti - ir gan tādi, kurus viņš ir patiešām personīgi labi pazinis, gan arī citādi - proti, labākajā gadījumā pastarpināti zināmi. Līdz ar to droši var teikt, ka šī grāmata primāri nav paša autora memuāri - tajā gan netrūkst personīgu atmiņu ainu, bet lielumlielā tās daļa vēsta par citiem cilvēkiem - ievērojamākiem un mazāk ievērojamiem.
Manā interešu lokā, kas saistās ar futbola (un kaut kādā mērā - sporta vispār) vēsturi Latvijā lielākā šīs grāmatas vērtība ir nodaļā, kurā viņš pievēršas Cēsu futbolam - tik daudz koncentrētas informācijas par šo tēmu nekur citur neesmu uzgājis, tai skaitā grāmatā ietvertas pāris Cēsu futbolistu fotogrāfijas, vairāk esmu uzzinājis gan par pašiem sportistiem (Šīri, brāļiem Ķerpēm, Zazīti, Eberhardu), gan par aizkulisēm un to, kā Cēsu sporta biedrības komanda tika uzturēta - te būtu jauna informācija tematikā "slēptais profesionālisms" - kā izrādās, Cēsu futbolistiem lielākoties tika sarūpēts darbs pasta un telegrāfa kantorī un komandas patrons bija pilsētas galva Rūdolfs Kauce.
Tāpat interesants ir saturs nodaļa par futbola un basketbola tiesnešiem brīvvalstī - šajā ziņā Krūklītis pamatīgi iekabina nesen klajā nākušajai grāmatai "Latvijas futbola tiesneši", kurā apgalvots, ka par brīvvalsts tiesnešiem iepriekš vispār nekas nav rakstīts. Nav tiesa - Krūklītis itin detalizēti izstāsta par Pukinski, Rubeni (Arnoldu, nevis Miķeli), Levitānu, Jurgenu, mazliet pievēršas arī Hugo Kreicbergam (atkal gan, līdzīgi kā Miķelis Rubenis, Krūklītis nav pieminējis Gotfrīdu Krūmiņu, iespējams, tāpēc, ka viņš vairs tik aktīvi nedarbojās futbola laukumā gados, kad tā malā bieži atradās Krūklītis). Protams, jāņem vērā, ka ne viss šajā grāmatā ir 100% precīzs - autors visu ko atstāsta pēc atmiņas, un lai arī tās tapšanā viņš daudz konsultējies pie laikabiedriem, visu viņa rakstīto pieņemt kā drošus faktus nevajadzētu. Kopumā sportam vairāk vai mazāk tiešā veidā veltīts pāri par 100 šīs grāmatas lappušu - tas nebūt nav maz, un sava tiesa unikāla materiāla tur noteikti ir.
Kopumā gan par šo grāmatu sakāms ir sekojošais - tā varētu būt labs uzskates materiāls dažādiem procesiem un dažādiem cilvēkiem trīsdesmito gadu Latvijā, bet kopumā tā ir ļoti smaga lasāmviela - ne tādā ziņā, ka tā būtu emocionāli smaga, bet tāpēc ka visa tur ir pārāk daudz. Krūklītisi noteikti bija izteikts daiļvārdības cienītājs, un viņš izsakās gari, sasodīti gari. Jā, tēlaini un poētiski, bet tā visa satura varētu būt mazāk. Un daļa no tā ir patiešām ļoti mazam cilvēku skaitam potenciāli interesanta. Jau tādas tēmas kā nozīmīgi inženieri brīvvalsts radiofona tapšanā (līdzīgi kā sporta tiesneši) nav kaut kas tāds, kas interesēs "lasītāju vulgaris", bet Krūklītis detalizēti apraksta teju katru savu skolasbiedru Raiskuma pamatskolā, kaut kādus brīžiem teju vai pilnīgi nejaušus personāžus, ar ko viņu dzīve savedusi kopā, turklāt uzskatot par nepieciešamu aprakstīt arī kaut ko par viņu vecākiem un saimniecību (un noteikti - vai viņi bija vai nebija draugos ar spirtotajiem dzērieniem), līdz ar to situāciju, kur tā vien prasās pāršķirt lappusi uz priekšu, te netrūkst. Kas attiecas uz Krūklīša politiskajām pozīcijām - šķiet, ka viņš pats sevi definē kā ārpus politikas stāvošu, bet droši var teikt, ka viņš neatbalstīja Ulmaņa režīmu un Vadoņa slavināšanu vietā un nevietā (pēc principa, ka demokrātijai pirms Ulmaņa apvērsuma, protams, bija kaudzēm trūkumu, bet tā vismaz bija demokrātija). Beigu beigās man pat pašam nav skaidrs, vai šī grāmata ir tāda, ko es kādam ieteiktu lasīt vai nē - tajā netrūkst lielisku epizožu, trāpīgu novērojumu un vērrtīgu vēstures liecību, bet man grūti iztēloties, ka varētu atrasties kaut viens potenciālais lasītājs, kuram saistoša šķistu kaut puse šīs pamatīgā apjoma grāmatas satura.
2021-04-01
comments powered by Disqus