Laipotāji
Mans šī gada VVTF noslēdzās ar "Laipotājiem". Režisors Kārlis Krūmiņš pārnesis Šekspīra "Otello" uz Latvijas realitāti un uz Latvijā daudz saprotamākiem apstākļiem. Labā ziņa tiem, kas izrādi nepieredzēja festivālā - tā jau ir iekļauta Valmieras teātra repertuārā un būs skatāma arī nākotnē. Līdz ar to uzreiz otrā labā ziņa: šo izrādi arī ir vērts redzēt!
Tātad, iedomājies dramatisku situāciju: Džefs ir Latvijā dzīvojošs ārzemnieks, kuram ļoti patīk dejot latviešu tautas dejas, viņš ir aktīvs kolektīva "Čandariņi" dalībnieks, un viņš ir iemīlējies kolektīva labākajā un tautiskākajā dejotājā Dārtā. Bet viņam ir viena milzīga problēma - Džefā nav ne piliena latviešu asiņu un viņš turklāt vēl runā ar akcentu. Pašsaprotami, ka tāds vīrietis nevar būt pieņemams Dārtas tēvam, kas ir rūdīts latviskuma sargātājs. Turklāt ir vēl trešais - Kaspars, izslavēts kā... nespēju precīzi atcerēties, kas tieši, bet viņam ir sava atslēgas frāze, kurā ietilpst kaut kas iz kategorijas gurnu ļurinātājs un biksīšu līksminātājs. Un Kaspars ir īsts tautietis. Kad Džefs, kuram ir atbilstošā pieredze un kompetences, tiek iecelts par Čandariņu horeogrāfu, situācija kļūst arvien sarežģītāka. Un neaizmirsīsim arī Jāni - viņam gan labāk tīk dziedāt, nevis dejot, bet viņam ir lielas ambīcijas - kļūt par Latvijas Republikas kultūras ministru, un pirmais solis ceļā uz šo mērķi ir Čandariņu repetitora amats.
Izrāde veidota delartiskās masku komēdijas veidā, un šī nu ir tā reize, kur es varu teikt: nesmieties būs neiespējami. Izrādes saturā iepītas visādas vietējās dzīves detaļas, patiesībā jau pati premisa ir satriecoša, un viss tas, kas no tā sanācis, raisa smaidu, atceroties par šo izrādi vien. Jā, tā ir tīra komēdija, un diez vai būtu pamatoti to vērtēt no aspekta, cik dziļi tā pievēršas ksenofobijai Latvijas sabiedrībā - bet nevajag arī. Reizēm pietiek ar to, ka ir jautri, un šeit ir ļoti, ļoti jautri. Absolūta rekomendācija no manas puses, esmu arī Marinai sagādājis biļeti uz šo izrādi Valmierā.
Tātad, iedomājies dramatisku situāciju: Džefs ir Latvijā dzīvojošs ārzemnieks, kuram ļoti patīk dejot latviešu tautas dejas, viņš ir aktīvs kolektīva "Čandariņi" dalībnieks, un viņš ir iemīlējies kolektīva labākajā un tautiskākajā dejotājā Dārtā. Bet viņam ir viena milzīga problēma - Džefā nav ne piliena latviešu asiņu un viņš turklāt vēl runā ar akcentu. Pašsaprotami, ka tāds vīrietis nevar būt pieņemams Dārtas tēvam, kas ir rūdīts latviskuma sargātājs. Turklāt ir vēl trešais - Kaspars, izslavēts kā... nespēju precīzi atcerēties, kas tieši, bet viņam ir sava atslēgas frāze, kurā ietilpst kaut kas iz kategorijas gurnu ļurinātājs un biksīšu līksminātājs. Un Kaspars ir īsts tautietis. Kad Džefs, kuram ir atbilstošā pieredze un kompetences, tiek iecelts par Čandariņu horeogrāfu, situācija kļūst arvien sarežģītāka. Un neaizmirsīsim arī Jāni - viņam gan labāk tīk dziedāt, nevis dejot, bet viņam ir lielas ambīcijas - kļūt par Latvijas Republikas kultūras ministru, un pirmais solis ceļā uz šo mērķi ir Čandariņu repetitora amats.
Izrāde veidota delartiskās masku komēdijas veidā, un šī nu ir tā reize, kur es varu teikt: nesmieties būs neiespējami. Izrādes saturā iepītas visādas vietējās dzīves detaļas, patiesībā jau pati premisa ir satriecoša, un viss tas, kas no tā sanācis, raisa smaidu, atceroties par šo izrādi vien. Jā, tā ir tīra komēdija, un diez vai būtu pamatoti to vērtēt no aspekta, cik dziļi tā pievēršas ksenofobijai Latvijas sabiedrībā - bet nevajag arī. Reizēm pietiek ar to, ka ir jautri, un šeit ir ļoti, ļoti jautri. Absolūta rekomendācija no manas puses, esmu arī Marinai sagādājis biļeti uz šo izrādi Valmierā.
2026-08-10
comments powered by Disqus