Nelabā roka

8
Aizbraucām uz Valmieras Vasaras teātra festivālu mazliet apskatīties, kādas izrādes piedāvā mūsdienu jauniešu auditorijai. Pagaidām vēl neesam tajā kategorijā, lai skatītos pirmsskolas vecuma bērniem paredzētas izrādes, tāpēc izvēlējāmies materiālu ar lielāku minimālo ieteicamo vecumu, un pirmā (no divām) izrādēm, ko te man bija lemts redzēt, bija "Nelabā roka", kuras anotācija beidzās ar "Ieteicamā auditorija: 16+ Izrādē tiek lietota necenzēta un seksuāla rakstura leksika." Jūtos pietiekami daudz necenzētas leksikas savā dzīvē dzirdējis, tālab gāju vien skatīties, cik rupji tad īsti būs.

Iesaistītās personas man ir stipri vien nezināmas - pat Kārli Krūmiņu, kurš šeit ir režisors, bet citkārt mēdz būt arī aktieris, nekur neesmu redzējis. Kur nu vēl aktierus, kuriem tas ir Kultūras akadēmijas diplomdarbs (un kuri vēl turklāt specializējas teātra mākslā). Izrādes pamatā esoša luga - Roberta Askinsa "Hand of God" (kas latviskajā versijā pārtapusi par "Nelabā roku" - itin interesanta transformācija, kam daļēji pamatā ir tas, ka latviešu valodā tiek lietots jēdziens "Dieva pirksts", nevis roka, kas atkal nesaskanētu ar izrādes saturu) gan ir pietiekami populāra - nominēta Tony balvai kā labākā luga 2015. gadā, sekmīgi izrādīta abpus okeānam, bet tā nu nav, ka es aktīvi sekotu tam, kas pasaulē aktuāls dramaturģijas lauciņā. Un tā nu uz šo izrādi gāju bez pilnīgi jebkādām ekspektācijām un pat aptuveni nenojaušot, par ko tā būs. Nez kādēļ man šķita, ka tas būs šausmu stāsts jauniešiem - kaut kas no "Kapeņu stāstiņu" vai "Rīgas urbāno mītu" pasaules.

Izrādes saturs īsumā ir šāds: kādā Amerikas mazpilsētā vietējā baznīcā jauniešiem tiek organizēts leļļu pulciņš, kurā iestudē Bībeles sižetus. Taču šajā konkrētajā baznīcā viss šajā pulciņā nav kārtībā - pulciņa vadītāja ir sieviete, kas nav tikusi galā ar sava vīra nāvi (kurā viņa ir vai nav līdzvainīga), viņas dēla lellē ir iemiesojies dēmons, kurš runā to, ko tā turētājs tikai domā (un reizēm - pat nedomā), otrs čalis ir ieķēries pulciņa vadītājā un visu laiku runā visādas piedauzības, bet vienīgā pulciņa meitene ir frustrēta par savu figūru un viņai patīk kautrīgais čalis ar dēmonisko lelli. Un pilnai laimei mācītājs visu šo pulciņu ir organizējis ar vienu domu - iemānīt gultā nelaimīgo atraitni. Tāda kārtīga ģimenes drāma ar lellēm, ja tā var teikt.

Nezinu, cik ļoti tu vari nojaust no anotācijas, bet izrāde ir diezgan rupja. Lamāšanās, zaimošana, cilvēku sekss, leļļu sekss - tie ir tikai daži šīs izrādes aspekti, kas varētu nepatikt kādam puritāniskākam skatītājam. Ā, vēl porolona falls - atceros Z sašutumu par locekļa parādīšanos uz operas skatuves, bet te - teātra festivālā, kas paredzēts bērniem un jauniešiem, ai ai! Patiesībā es tieši ļoti novērtēju to, ka festivālā (arī otrā skatītajā lugā) nebija ne miņas no kaut kā saharinizēšanas un pielāgošanas jauniešiem, kas man vairāk šķiet esam nicīga un protekcioniska.

Saturs bija labs, pat ļoti labs, tā es teiktu. Aktiera darbības ar Taironu - dēmonisko lelli - ļoti pārliecinošas. Kas attiecas uz aktierspēli kā tādu, vienīgais, kas nepārliecināja, bija tas, ka visi +/- viena vecuma aktieri atveidoja gan jauniešus, gan viņu vecāku paaudzei atbilstošos tēlus, kas bišķi radīja amatierteātra sajūtu kultūras namā. Aktierspēlei nebija ne vainas, tā nešķita amatieriska, taču noticēt, ka mācītājam būtu pāri par 30 gadiem, man tā arī neizdevās. Un savukārt "sliktais puika" šķita pārāk vecs savam tēlam. Kopumā gan es patika/nepatika attiecību liktu kādi 90/10, proti, ar iestudējumu kā tādu biju apmierināts, ja nu gadās, ka to vēl kaut kur rāda (teorētiski - kālab ne, lai arī tā veidota festivāla vajadzībām), ir vērts noskatīties. Īpaši patika daži lokālie joki ("es esmu redzējusi Zelta zirgu") un tas, ka salīdzinoši ar oriģinālo lugas versiju (iepazinos ar Wikipedia aprakstu), manuprāt, šajā variantā ir veiksmīgāks epilogs.
2019-08-03
comments powered by Disqus