Ziedonis. Lācis. Vīrieši
Komponists Kārlis Lācis vislabāk droši vien zināms ar savu ilggadīgo sadarbību ar Intaru Busuli, taču viņam netrūkst arī savas vēstures attiecībām ar Imantu Ziedoni - ne velti jau 2013. gadā klajā nācis ieraksts "Ziedonis. Lācis. Sievietes", par kura turpinājumu domājams var uzskatīt šo jaunāko veikumu "Ziedonis. Lācis. Sievietes". Vokālistu sastāvs ierakstā ir gana daudzveidīgs: te ir gan aktieri Andris Keišs, Kaspars Znotiņš un Artūrs Skrastiņš, gan Lāča tradicionālais pārinieks Busulis, gan Jānis Aišpurs no "Sound Poets", gan Jānis Šipkēvics.
Dziesmas rakstītas katra, jau zinot, kas to dziedās, līdz ar to dziesmu saturs ir daudzveidīgs. Kā nekā vokālās dotības un balss tembrs Znotiņam un Šipkēvicam ir pilnīgi atšķirīgi, līdz ar to atšķirīgas ir arī vajadzības. Vismaz pāris no šiem skaņdarbiem bija jau dzirdēti iepriekš - "Es tevi pamīlētu tā" bija iekļauts jau vienā Busuļa albumā pirms dažiem gadiem, kamēr "Kad tu jau meitai bizes pīsi" pirmizrādi piedzīvoja pirmā Covid viļņa laikā divdesmitā gada pavasarī. Citas dziesmas vismaz "uz sitiena" dzirdētas nešķiet, bet precīzi, protams, nepateikšu.
Kā jau tas ir pasākumā, kur piedalās daudz dažādu cilvēku, ir tā, ka vokālistu vidū man ir tādi, kuri ir tuvāki un mazāk tuvi. Otrajā kategorijā vajadzētu iekļaut Aišpuru - viņš ir no tiem dziedātājājiem, kuriem nenoliedzami ir tehniski laba balss, bet viņš galīgi nav mans favorīts - par saldu viņš manai gaumei. Vēl gribu pasūdzēties par "Ak, cik smalka lieta mokas" - te gan forma, gan saturs pārmērīgi rada sajūtu, ka tā dziesma no teātra izrādes, kura nejauši nokļuvusi šajā albumā - nevaru izvairīties no asociācijām ar tumšākajām tēmām "Šveikā" (kur jau arī Skrastiņš bija klāt). Pret Keišu un Znotiņu es laikam gan tik kritisks būt nespēju - protams, ka viņi dzied kā aktieri, bet Keiša samtainajai balsij droši vien vispār ir neiespējami pretoties, it īpaši kad viņš dzied "Es tevi pazīstu jau izsenis", kamēr Znotiņš, lai arī nav tik apveltīts ar tik neapturamu seksapīlu kā Keišs, ir teju vai mans absolūtais favorīts šajā ierakstā "Es vairs nevaru viens pats" dēļ. Jā, un vēl ļoti jauka ir ierakstu ievadošā kompozīcija "Es skaitīju līdz nonācu pie viena", kur piedalās visi vokālisti kopā.
Noskaņu ziņā šis ir kaut kas pa vidu starp standarta Lāča un Busuļa sadarbību un kaut ko, kas nācis no vokāli instrumentālo ansambļu laikiem - arī dziesmu aranžējumi sajūtu līmenī liek domāt, ka šīs dziesmas varētu būt nākušas no tā laika, kad rakstīti to teksti. Līdz ar to es varētu teikt, ka forma un saturs saskan labi. Diez vai es šo ierakstu dreijāšu uz riņķi atkal un atkal, bet kopumā sajūtas pozitīvas.
Dziesmas rakstītas katra, jau zinot, kas to dziedās, līdz ar to dziesmu saturs ir daudzveidīgs. Kā nekā vokālās dotības un balss tembrs Znotiņam un Šipkēvicam ir pilnīgi atšķirīgi, līdz ar to atšķirīgas ir arī vajadzības. Vismaz pāris no šiem skaņdarbiem bija jau dzirdēti iepriekš - "Es tevi pamīlētu tā" bija iekļauts jau vienā Busuļa albumā pirms dažiem gadiem, kamēr "Kad tu jau meitai bizes pīsi" pirmizrādi piedzīvoja pirmā Covid viļņa laikā divdesmitā gada pavasarī. Citas dziesmas vismaz "uz sitiena" dzirdētas nešķiet, bet precīzi, protams, nepateikšu.
Kā jau tas ir pasākumā, kur piedalās daudz dažādu cilvēku, ir tā, ka vokālistu vidū man ir tādi, kuri ir tuvāki un mazāk tuvi. Otrajā kategorijā vajadzētu iekļaut Aišpuru - viņš ir no tiem dziedātājājiem, kuriem nenoliedzami ir tehniski laba balss, bet viņš galīgi nav mans favorīts - par saldu viņš manai gaumei. Vēl gribu pasūdzēties par "Ak, cik smalka lieta mokas" - te gan forma, gan saturs pārmērīgi rada sajūtu, ka tā dziesma no teātra izrādes, kura nejauši nokļuvusi šajā albumā - nevaru izvairīties no asociācijām ar tumšākajām tēmām "Šveikā" (kur jau arī Skrastiņš bija klāt). Pret Keišu un Znotiņu es laikam gan tik kritisks būt nespēju - protams, ka viņi dzied kā aktieri, bet Keiša samtainajai balsij droši vien vispār ir neiespējami pretoties, it īpaši kad viņš dzied "Es tevi pazīstu jau izsenis", kamēr Znotiņš, lai arī nav tik apveltīts ar tik neapturamu seksapīlu kā Keišs, ir teju vai mans absolūtais favorīts šajā ierakstā "Es vairs nevaru viens pats" dēļ. Jā, un vēl ļoti jauka ir ierakstu ievadošā kompozīcija "Es skaitīju līdz nonācu pie viena", kur piedalās visi vokālisti kopā.
Noskaņu ziņā šis ir kaut kas pa vidu starp standarta Lāča un Busuļa sadarbību un kaut ko, kas nācis no vokāli instrumentālo ansambļu laikiem - arī dziesmu aranžējumi sajūtu līmenī liek domāt, ka šīs dziesmas varētu būt nākušas no tā laika, kad rakstīti to teksti. Līdz ar to es varētu teikt, ka forma un saturs saskan labi. Diez vai es šo ierakstu dreijāšu uz riņķi atkal un atkal, bet kopumā sajūtas pozitīvas.
2021-04-09
comments powered by Disqus