Mazās piezīmes
Izlasījis Svena Kuzmina romānu par Kārli Skalbi "Skaistums un nemiers", guvu pārliecību, ka man tuvākajā laikā jāizlasa arī kaut kas no paša Skalbes, konkrētāk viņa publicistikas darbs "Mazās piezīmes". Te gan ir druska neskaidrību par to, kas tieši ir "Mazās piezīmes". Proti, pirmo reizi dienasgaismu šāds izdevums grāmatas formā klajā nāca 1920. gadā, taču jau laikos, kad Latvija bija okupēta, un pēc paša Skalbes nāves, dienasgaismu ieraudzīja jau daudz plašāks "Mazo piezīmju" izdevums, kura pēdējie ieraksti datēti ar pēdējām Skalbes dzīves nedēļām 1945. gada pavasarī. Tādas īstas skaidrības par to, kā atlasīti teksti, kas nonāca šajā galīgajā "Mazo piezīmju" versijā, man nav - vai tas ir bijis paša Skalbes iecerēts izdevums vai arī tajā apkopotas viņa publikācijas presē, nudien nezinu. Vienīgais, par ko esmu pārliecināts - ja izdošanai šo grāmatu būtu rediģējis pats Skalbe, šis tas būtu īsināts, jo teksti, ko dažādos gados viņš veltījis Mirušo piemiņas dienai vai Jāņiem, brīžam ļoti uzskatāmi atkārtojas. Pieņemot, ka tie bija iekļauti "Jaunākajās ziņās", tas šķiet gana sakarīgi - neviens jau nesagaida, ka tu neatsauksies uz kaut ko tādu, par ko rakstīji pirms septiņiem gadiem, jo normāls lasītājs šādas detaļas prātā netur, bet ja tas viss iekļauts vienā grāmatā, mazliet mulsinoši tas šķiet.
Vienlaikus, mani sīkie iebildumi pret grāmatas struktūru un pat pret to, ka Skalbem reizēm gadījās liekvārdība, un līdz ar to daudz kas varētu tikt arī īsināts, nemaina faktu, ka "Mazās piezīmes" ir daudz lielāka grāmata, nekā vēsta tās nepretenciozais nosaukums. Un, ja ne pilnā apmērā, tad vairākas tās nodaļas šķiet izcili piemērotas iekļaušanai vidusskolas programmā, apvienojot latviešu literatūru ar Latvijas vēsturi. Kā nekā agrīnie "Mazo piezīmju" teksti tapa laikā no 1917. līdz 1920. gadam - aprakstot autora emocijas pirms Latvijas Republikas proklamēšanas, brīvības cīņu gaitā, raksturojot nomākto noskaņojumu, Rīgā pie varas esot boļševikiem un pēcāk vāciešiem. Un tas, kā Skalbe vērtēja un saskatīja boļševismu un to, par ko tas pārvērtis Krieviju, ir aktuāli joprojām (vienlaikus Skalbe nejuta ne mazākās simpātijas pret tā saucamajiem demokrātiskajiem spēkiem Krievijā, kuri vispār neizskatīja variantu atzīt jauno valstu neatkarību). Turpmākās nodaļās (tur jau bez precīziem datumiem) Skalbe attēlo dažādas dzīves ainas jau neatkarīgajā Latvijā, turklāt nevairoties no dažādām nedienām - trūkuma (palasi nodaļas par badu Latgalē un trūkumā dzīvojošajiem bērniem tepat Rīgā, un diez vai tev būs pilna gatavība ticēt idealizētajiem stāstījumiem par ulmaņlaikiem, kad, šķiet, ikviena mūsdienu latvieša senči bijuši vismaz turīgi, ja ne bagāti), korupcijas, un - kas mūsdienās īpaši aktuāli - bēdīgā demogrāfiskā stāvokļa turīgāku latviešu vidū.
Ar ko man šī grāmata vēl patīk, tas ir Skalbes nacionālisms. Nē, ne tādā ziņā, ka es uzskatītu, ka jebkurš nacionālisms - tas ir svētīgi, bet gan tas, ka vismaz šīs grāmatas kontekstā tu jūti, ka šis ir tāda veida nacionālisms, kas tiecas celt tevis pašapziņu, bet ne caur cita noniecināšanu vai padarīšanu par atstumto. Jāatzīst, ka politiskajā ziņā neko šai grāmatai nevaru pārmest - Ulmanis te pieminēts vien dažas reizes, bet vārds "Vadonis" - ne reizes. Arī par situāciju tā laika Eiropā Skalbe lielākoties raksta tā, ka arī tagad par viņa vārdiem nav jākaunās.
Es nesolu, ka šī būtu viegla lasāmviela, bet tā ir ļoti vērtīga. Jā, var gadīties, ka kādai rindkopai tev gribēsies pārskriet pāri pa diagonāli, un tas, manuprāt, ir ok, no tā nav jākaunās, bet kopējais vēstījums un grāmatas centrālās tēmas ir 21. gadsimta lasītāja vērti.
Beigās būtu vērts piebilst, ka ar Skalbi un viņa mantojumu bija savdabīga situācija padomijā. Jau tālab vien, ka viņš bija emigrējis, sevišķi godāt viņu te nevarēja. Turklāt, lai arī viņš bija aktīvs 1905. gada revolūcijas dalībnieks, viņa turpmākā attieksme pret boļševikiem galīgi nebija tāda, lai tās dēļ viņu mīlētu, piemēram, Andrejs Upīts (labs raksturojums par boļševikiem šajā grāmatā ir tāds, ka līdzīgi mācītājiem viņi sludina Paradīzes atnākšanu, ar to vien atšķirību, ka boļševiki to sola zemes virsū, nevis pēc nāves - un līdz ar to viņi ir viegli pieķerami tajā, ka šie solījumi ir tukši meli), taču pilnībā viņu noliegt arī nevarēja (pasaku dēļ, protams), un tā nu sanāca, ka Skalbi atzina daļēji - kā cilvēku, kas labi sācis, bet slikti beidzis. Vienlaikus šodien, manuprāt, "Mazo piezīmju" Skalbe ir daudz aktuālāks nekā "Kaķīša dzirnaviņu" Skalbe (kaut vai tālab vien, ka neesmu drošs, cik reāli ir "Kaķīša dzirnaviņas" likt priekšā mūslaiku bērniem).
Vienlaikus, mani sīkie iebildumi pret grāmatas struktūru un pat pret to, ka Skalbem reizēm gadījās liekvārdība, un līdz ar to daudz kas varētu tikt arī īsināts, nemaina faktu, ka "Mazās piezīmes" ir daudz lielāka grāmata, nekā vēsta tās nepretenciozais nosaukums. Un, ja ne pilnā apmērā, tad vairākas tās nodaļas šķiet izcili piemērotas iekļaušanai vidusskolas programmā, apvienojot latviešu literatūru ar Latvijas vēsturi. Kā nekā agrīnie "Mazo piezīmju" teksti tapa laikā no 1917. līdz 1920. gadam - aprakstot autora emocijas pirms Latvijas Republikas proklamēšanas, brīvības cīņu gaitā, raksturojot nomākto noskaņojumu, Rīgā pie varas esot boļševikiem un pēcāk vāciešiem. Un tas, kā Skalbe vērtēja un saskatīja boļševismu un to, par ko tas pārvērtis Krieviju, ir aktuāli joprojām (vienlaikus Skalbe nejuta ne mazākās simpātijas pret tā saucamajiem demokrātiskajiem spēkiem Krievijā, kuri vispār neizskatīja variantu atzīt jauno valstu neatkarību). Turpmākās nodaļās (tur jau bez precīziem datumiem) Skalbe attēlo dažādas dzīves ainas jau neatkarīgajā Latvijā, turklāt nevairoties no dažādām nedienām - trūkuma (palasi nodaļas par badu Latgalē un trūkumā dzīvojošajiem bērniem tepat Rīgā, un diez vai tev būs pilna gatavība ticēt idealizētajiem stāstījumiem par ulmaņlaikiem, kad, šķiet, ikviena mūsdienu latvieša senči bijuši vismaz turīgi, ja ne bagāti), korupcijas, un - kas mūsdienās īpaši aktuāli - bēdīgā demogrāfiskā stāvokļa turīgāku latviešu vidū.
Ar ko man šī grāmata vēl patīk, tas ir Skalbes nacionālisms. Nē, ne tādā ziņā, ka es uzskatītu, ka jebkurš nacionālisms - tas ir svētīgi, bet gan tas, ka vismaz šīs grāmatas kontekstā tu jūti, ka šis ir tāda veida nacionālisms, kas tiecas celt tevis pašapziņu, bet ne caur cita noniecināšanu vai padarīšanu par atstumto. Jāatzīst, ka politiskajā ziņā neko šai grāmatai nevaru pārmest - Ulmanis te pieminēts vien dažas reizes, bet vārds "Vadonis" - ne reizes. Arī par situāciju tā laika Eiropā Skalbe lielākoties raksta tā, ka arī tagad par viņa vārdiem nav jākaunās.
Es nesolu, ka šī būtu viegla lasāmviela, bet tā ir ļoti vērtīga. Jā, var gadīties, ka kādai rindkopai tev gribēsies pārskriet pāri pa diagonāli, un tas, manuprāt, ir ok, no tā nav jākaunās, bet kopējais vēstījums un grāmatas centrālās tēmas ir 21. gadsimta lasītāja vērti.
Beigās būtu vērts piebilst, ka ar Skalbi un viņa mantojumu bija savdabīga situācija padomijā. Jau tālab vien, ka viņš bija emigrējis, sevišķi godāt viņu te nevarēja. Turklāt, lai arī viņš bija aktīvs 1905. gada revolūcijas dalībnieks, viņa turpmākā attieksme pret boļševikiem galīgi nebija tāda, lai tās dēļ viņu mīlētu, piemēram, Andrejs Upīts (labs raksturojums par boļševikiem šajā grāmatā ir tāds, ka līdzīgi mācītājiem viņi sludina Paradīzes atnākšanu, ar to vien atšķirību, ka boļševiki to sola zemes virsū, nevis pēc nāves - un līdz ar to viņi ir viegli pieķerami tajā, ka šie solījumi ir tukši meli), taču pilnībā viņu noliegt arī nevarēja (pasaku dēļ, protams), un tā nu sanāca, ka Skalbi atzina daļēji - kā cilvēku, kas labi sācis, bet slikti beidzis. Vienlaikus šodien, manuprāt, "Mazo piezīmju" Skalbe ir daudz aktuālāks nekā "Kaķīša dzirnaviņu" Skalbe (kaut vai tālab vien, ka neesmu drošs, cik reāli ir "Kaķīša dzirnaviņas" likt priekšā mūslaiku bērniem).
2024-09-29
comments powered by Disqus