Ziemas pasakas
Šis Kārļa Skalbes pasaku krājums ir iekļauts Latvijas kultūras kanonā, bet slavenākā no šīm pasakām - "Kaķīša dzirnavas" - 2014. gadā LTV "Lielajā lasīšanā" atzīta par populārāko grāmatu latviešu lasītāju vidū. Un, ar visu to, manuprāt, vietā būtu jautājums par to, kāda ir reālā situācija mūsdienu realitātē - vai mūsdienu bērni (izņemot skolas literatūras programmas) Skalbi lasa un vai viņiem šīs pasakas lasa priekšā vecāki?
Man, protams, nav nekādu reālu datu, neesmu veicis socioloģiskus pētījumus, bet izteikšu minējumu - vecāki bērniem Skalbi priekšā nelasa. Un arī es pats paņēmu skaisto "Valtera un Rapas" izdevumu bibliotēkā, izlasīju šo grāmatu, bet Esterei no tās pat vienu vienīgu pasaku neesmu priekšā izlasījis. Un droši vien nav nekāds brīnums, ka arī bibliotēkā šo grāmatu paņēmu pieaugušo un nevis bērnu nodaļā. Un te, manuprāt, ir Skalbes pasaku lielākā problēma - bērniem tās ir pārāk skumjas, bet pieaugušie lielākoties šāda tipa pasakas nelasa, jo tās jau paredzētas bērniem. Te, protams, varētu sākt gausties par mūsdienu degradētajiem bērniem, kuriem visur vajag, lai būtu ātrums, būtu daudz raibu krāsu ņirboņas un tādas lēnas un apcerīgas pasakas, kādas rakstīja Skalbe, viņi vienkārši nespēj uztvert. Bet ja nopietni - man nav baigās pārliecības, ka Skalbes pasakas bija piemērotas bērniem arī tad, kad viņš tās rakstīja, un manā bērnībā - noteikti nē. Protams, mūsdienu bērni tiešām ir pieraduši pie mazāk drūma satura nekā tas bija astoņdesmito-deviņdesmito gadu bērnu gadījumā, bet arī par sevi labi atceros, ka liela daļa tradicionālo pasaku man šķita pārāk drūmas, pēc tām bija grūti aizmigt un nekādas "vērtības" no tām es neuzņēmu.
Tāpēc man šķiet saprātīgi pieņemt, ka vairums Skalbes pasaku, vismaz "Ziemas pasakās" iekļauto ir jāutzver kā pieaugušajiem domāts saturs, un tā tas arī jāvērtē. Protams, kaut kāda daļa no tā morālā un ētiskā koda, ko viņš ir licis šajos tekstos, būtu vērtīgs saturs arī bērniem, tikai problēma tajā, ka tādi puikas, kā tie, kas darīja pāri "Kaķīša dzirnavu" galvenajam varonim, ne tikai nelasa literārās pasakas, bet arī nav tik viegli pārliecināmi par to, ka viņu izvēles nav tās labākās. Tas pats, domājams, attiecas uz Oskara Vailda pasakām, kuras gan noskaņas ziņā ir drusku atšķirīgas no Skalbes rakstītajām, bet arī diez vai ir paredzētas vecuma grupai 4+. Ok, mēģinām aizmirst par bērniem, un raksturot, kas tad īsti ir šajās pasakās.
Kopā to krājumā ir deviņas. Līdzās "Kaķīša dzirnavām" slavenākās no tām: "Pasaka par vērdiņu" un "Milzis". No skolas gadiem vislabāk atminos tieši pēdējo - to noteikti skolā bija jālasa, par milzi, kurš nav radīts viegliem darbiem un par to, ka ja tev šajā pasaulē ir misija, tai tev arī ir jāseko, jo visur citur tu būsi ārpus komforta zonas (varbūt ne gluži tā, bet uz to pusi). Tagad, iepazīstot šos tekstus kā vecuma grupā 40+ esošam lasītājam, es noteikti pret "Ziemas pasakām" esmu pozitīvāk noskaņots ne vien salīdzinājumā ar sevi pašu bērnībā, bet arī ar jaunāka pieaugušā skatījumu. Tas gan varbūt gluži nenozīmē, ka esmu gatavs pilnībā parakstīties zem Skalbes vērtību sistēmas (nevardarbīga pretošanās, apskaidrības rašana nāvē, pret ļaunu vēršanās ar labu). Atsevišķas pasakas krājumā patiesībā vispār nekādi neatbilst saturam, ko pat teorijā varētu nomaskēt par bērniem paredzētu: “Jūras vārava”, “Mūžīgais students un viņa pasaka”, "Bendes meitiņa" - to tematika jau pati par sevi kliedz, ka to nevajag dot lasīt bērniem. Un, iespējams, šāda nepareiza interpretācija, ka Skalbes pasakas - tā ir bērniem paredzēta literatūra, gadu gaitā ir daudzus bērnus no literatūras tieši aizbiedējušas, nevis tai tuvinājušas.
Lai vai kā, lasot šo grāmatu pieauguša cilvēka acīm tu vari gan novērtēt Skalbes tēlaino un bagāto valodu, gan to, kā viņš tautas pasaku motīvus izmanto saviem mērķiem, gan citas detaļas, kas agrākā vecumā man būtu pagājušas garām. Jā, pasakas ir vai nu vienkārši drūmas vai pat bezcerības pilnas (Skalbes "Pelnrušķīti" Disneja studija noteikti negribētu animēt), bet tās ir tādas skumjas, kādas es spēju pieņemt (atšķirībā no Poruka skumjām, kuras mani lielākoties mudina uz vēlmi iepļaukāt autoru un viņa varoņus).
Man, protams, nav nekādu reālu datu, neesmu veicis socioloģiskus pētījumus, bet izteikšu minējumu - vecāki bērniem Skalbi priekšā nelasa. Un arī es pats paņēmu skaisto "Valtera un Rapas" izdevumu bibliotēkā, izlasīju šo grāmatu, bet Esterei no tās pat vienu vienīgu pasaku neesmu priekšā izlasījis. Un droši vien nav nekāds brīnums, ka arī bibliotēkā šo grāmatu paņēmu pieaugušo un nevis bērnu nodaļā. Un te, manuprāt, ir Skalbes pasaku lielākā problēma - bērniem tās ir pārāk skumjas, bet pieaugušie lielākoties šāda tipa pasakas nelasa, jo tās jau paredzētas bērniem. Te, protams, varētu sākt gausties par mūsdienu degradētajiem bērniem, kuriem visur vajag, lai būtu ātrums, būtu daudz raibu krāsu ņirboņas un tādas lēnas un apcerīgas pasakas, kādas rakstīja Skalbe, viņi vienkārši nespēj uztvert. Bet ja nopietni - man nav baigās pārliecības, ka Skalbes pasakas bija piemērotas bērniem arī tad, kad viņš tās rakstīja, un manā bērnībā - noteikti nē. Protams, mūsdienu bērni tiešām ir pieraduši pie mazāk drūma satura nekā tas bija astoņdesmito-deviņdesmito gadu bērnu gadījumā, bet arī par sevi labi atceros, ka liela daļa tradicionālo pasaku man šķita pārāk drūmas, pēc tām bija grūti aizmigt un nekādas "vērtības" no tām es neuzņēmu.
Tāpēc man šķiet saprātīgi pieņemt, ka vairums Skalbes pasaku, vismaz "Ziemas pasakās" iekļauto ir jāutzver kā pieaugušajiem domāts saturs, un tā tas arī jāvērtē. Protams, kaut kāda daļa no tā morālā un ētiskā koda, ko viņš ir licis šajos tekstos, būtu vērtīgs saturs arī bērniem, tikai problēma tajā, ka tādi puikas, kā tie, kas darīja pāri "Kaķīša dzirnavu" galvenajam varonim, ne tikai nelasa literārās pasakas, bet arī nav tik viegli pārliecināmi par to, ka viņu izvēles nav tās labākās. Tas pats, domājams, attiecas uz Oskara Vailda pasakām, kuras gan noskaņas ziņā ir drusku atšķirīgas no Skalbes rakstītajām, bet arī diez vai ir paredzētas vecuma grupai 4+. Ok, mēģinām aizmirst par bērniem, un raksturot, kas tad īsti ir šajās pasakās.
Kopā to krājumā ir deviņas. Līdzās "Kaķīša dzirnavām" slavenākās no tām: "Pasaka par vērdiņu" un "Milzis". No skolas gadiem vislabāk atminos tieši pēdējo - to noteikti skolā bija jālasa, par milzi, kurš nav radīts viegliem darbiem un par to, ka ja tev šajā pasaulē ir misija, tai tev arī ir jāseko, jo visur citur tu būsi ārpus komforta zonas (varbūt ne gluži tā, bet uz to pusi). Tagad, iepazīstot šos tekstus kā vecuma grupā 40+ esošam lasītājam, es noteikti pret "Ziemas pasakām" esmu pozitīvāk noskaņots ne vien salīdzinājumā ar sevi pašu bērnībā, bet arī ar jaunāka pieaugušā skatījumu. Tas gan varbūt gluži nenozīmē, ka esmu gatavs pilnībā parakstīties zem Skalbes vērtību sistēmas (nevardarbīga pretošanās, apskaidrības rašana nāvē, pret ļaunu vēršanās ar labu). Atsevišķas pasakas krājumā patiesībā vispār nekādi neatbilst saturam, ko pat teorijā varētu nomaskēt par bērniem paredzētu: “Jūras vārava”, “Mūžīgais students un viņa pasaka”, "Bendes meitiņa" - to tematika jau pati par sevi kliedz, ka to nevajag dot lasīt bērniem. Un, iespējams, šāda nepareiza interpretācija, ka Skalbes pasakas - tā ir bērniem paredzēta literatūra, gadu gaitā ir daudzus bērnus no literatūras tieši aizbiedējušas, nevis tai tuvinājušas.
Lai vai kā, lasot šo grāmatu pieauguša cilvēka acīm tu vari gan novērtēt Skalbes tēlaino un bagāto valodu, gan to, kā viņš tautas pasaku motīvus izmanto saviem mērķiem, gan citas detaļas, kas agrākā vecumā man būtu pagājušas garām. Jā, pasakas ir vai nu vienkārši drūmas vai pat bezcerības pilnas (Skalbes "Pelnrušķīti" Disneja studija noteikti negribētu animēt), bet tās ir tādas skumjas, kādas es spēju pieņemt (atšķirībā no Poruka skumjām, kuras mani lielākoties mudina uz vēlmi iepļaukāt autoru un viņa varoņus).
2025-08-18
comments powered by Disqus