Kazhes pierakstu burtnīca

Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājumu izlasīt, protams, ietekmēja vairāku tā dzejoļu iepazīšana Alda Kolosova interpretācijā. Jau pirmajā reizē, kad dzirdēju Kolosova dziesmas, radās doma - vajadzētu iepazīties arī ar grāmatu, jo skaidra, ka Kolosova gadījumā diez vai šis saturs būtu piesaistījis manu uzmanību, ja ne tie teksti. Taču vajadzēja paiet vēl kādam laiciņam, nākt klajā Kolosova albumam, kuru esam noklausījušies jau ļoti daudz reižu, līdz beidzot bibliotēkā devos meklēt, kur tad tie "Pieaugušie" mājo. Tas patiesībā izrādījās visai sarežģīti, jo dzejas plaukti bibliotēkās parasti ir novietoti tieši tā, lai cilvēks parastais to nejauši neatrastu, līdz ar to izgāju cauri dīvainajam solim ar apvaicāšanos bērnu literatūras nodaļā (kur, protams, ir itin daudz Vērdiņa grāmatu), bet nez kādēļ izrādījās, ka dzejoļi ar 100% pieaugušajiem paredzētu saturu, nav atrodami līdzās saturam, kas radīts "Tutas lietu" vajadzībām. Starp citu, vērts piebilst, ka pārīti šī krājuma dzejoļu mūzikā ietērpa arī "Stūrī zēvele", kas dara šīs dzejas par visnotaļ iemīļotām mūziķu vidū.

Te vajadzētu piebilst, ka šīs dzejas bieži absolūti nav tādas, kuras uzreiz šķistu tā vien radītas tapšanai par dziesmām - daļa dzejoļu vispār ir pierakstīti prozas veidā, kamēr citos, ja arī ir skaidrāka ritmika, tāpat tie nav gluži parasti pantiņi. Liriskais varonis te visbiežāk ir vairāk vai mazāk paša Vērdiņa tā laika vecumā - proti, trīsdesmitgadnieks, kurš apzinās, ka:

Ir grūti, ja tev pāri trīsdesmit.
Tos jaunos, visiem vajag tikai jaunos.

Protams, nav tā, ka varonis te allaž ir tas trīsdesmitgadnieks, gadās visādi - ir gan veci vīri, kuri no visa jaunā sen jau atteikušies, gan pat miroņi, gan kāds psihiatriskās klīnikas iemītnieks, gan arī bērns, kurš lasa Brigaderes "Sprīdīti", lai mamma viņam nopirktu jaunu divriteni. Un tā jau ir - kamēr uz papīra tāds trīsdesmitgadnieks ir īstais pieaugušais, patiesībā jau nekādu pieaugušo, kuri visu zina labāk, nemaz nav - kad tu sei tas mazais draudziņš, kuru sūta gulēt, kamēr vecāki ballējas, tu kādu laiku vēl tici, ka pieaugušie ir tie cilvēki, kuri dzīvi ir sapratuši, bet neviens neko nav sapratis, vai viņš dzīvo savu dzīvi vai arī mēģina ielūkoties svešās.

Mani favorīti? "Pa vecam". "Rudzupuķes". "Roboti". "Labu apetīti!" "Sarunas par mākslu". "Ūdens malki" Un, protams, "Labvakar, mūsu mazo draudziņ!" Nav brīnums, ka liela daļa šo dzejoļu ir tie, kurus izvēlējās Kolosovs - grūti te teikt, vai tas tālab, ka tie gluži vienkārši ir izteiksmīgākie teksti (un tāpēc Aldis tos izvēlējās), vai tālab, ka tos jau tik labi pazīstu. Lai vai kā, vienīgais, ko varu pateikt no sirds, izsakāms īsi: "Labu apetīti!" (proti - noteikti iesaku šo darbu nobaudīt arī tad, ja ar dzeju neesi pašās tuvākajās attiecībās)