Te vajadzētu piebilst, ka šīs dzejas bieži absolūti nav tādas, kuras uzreiz šķistu tā vien radītas tapšanai par dziesmām - daļa dzejoļu vispār ir pierakstīti prozas veidā, kamēr citos, ja arī ir skaidrāka ritmika, tāpat tie nav gluži parasti pantiņi. Liriskais varonis te visbiežāk ir vairāk vai mazāk paša Vērdiņa tā laika vecumā - proti, trīsdesmitgadnieks, kurš apzinās, ka:
Ir grūti, ja tev pāri trīsdesmit. Tos jaunos, visiem vajag tikai jaunos.
Protams, nav tā, ka varonis te allaž ir tas trīsdesmitgadnieks, gadās visādi - ir gan veci vīri, kuri no visa jaunā sen jau atteikušies, gan pat miroņi, gan kāds psihiatriskās klīnikas iemītnieks, gan arī bērns, kurš lasa Brigaderes "Sprīdīti", lai mamma viņam nopirktu jaunu divriteni. Un tā jau ir - kamēr uz papīra tāds trīsdesmitgadnieks ir īstais pieaugušais, patiesībā jau nekādu pieaugušo, kuri visu zina labāk, nemaz nav - kad tu sei tas mazais draudziņš, kuru sūta gulēt, kamēr vecāki ballējas, tu kādu laiku vēl tici, ka pieaugušie ir tie cilvēki, kuri dzīvi ir sapratuši, bet neviens neko nav sapratis, vai viņš dzīvo savu dzīvi vai arī mēģina ielūkoties svešās.
Mani favorīti? "Pa vecam". "Rudzupuķes". "Roboti". "Labu apetīti!" "Sarunas par mākslu". "Ūdens malki" Un, protams, "Labvakar, mūsu mazo draudziņ!" Nav brīnums, ka liela daļa šo dzejoļu ir tie, kurus izvēlējās Kolosovs - grūti te teikt, vai tas tālab, ka tie gluži vienkārši ir izteiksmīgākie teksti (un tāpēc Aldis tos izvēlējās), vai tālab, ka tos jau tik labi pazīstu. Lai vai kā, vienīgais, ko varu pateikt no sirds, izsakāms īsi: "Labu apetīti!" (proti - noteikti iesaku šo darbu nobaudīt arī tad, ja ar dzeju neesi pašās tuvākajās attiecībās)