Kazhes pierakstu burtnīca

Teātra ziņā intensīvā gada noslēgumā devāmies uz Mūzikas namu "Daile", lai skatītu un klausītu Vili Daudziņu un Kasparu Znotiņu lasām Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa vēstules un dzeju. Tā īsti drošs nebiju, ko no šāda pasākuma gaidīt. Vēl pilnībā tie laiki nav pienākuši, kad es sevi būšu gatavs saukt par dzejas cienītāju, un pret latviešu klasiķiem man vispār ir ļoti piesardzīga attieksme, turklāt galīgi neesmu "Viegli" cienītājs - kaut kā mani biedē tur iesaistīto mūziķu mazliet komerciālā daba. Tomēr Daudziņš un Znotiņš komplektā ar mūziku spēlējošu Jēkabu Nīmani - tas taču nevarētu būt slikti, ne?

Jāatzīst - biju patīkami pārsteigts. Ne par aktieriem - par viņiem man šaubu nebija, bet par materiālu. Ziedoņa un Vācieša savstarpējā sarakste dzirkstī ar ļoti īpatnēju, bet man ļoti pieņemamu humoru. Un tā nav tāda vienkārša pasmiešanās par sevi un citiem, bet īstas spēles ar zemtekstiem, zemtekstu zemtekstiem un zemtekstu zemtekstu zemtekstiem. Marina uzdeva diezgan pamatotu jautājumu: vai tad tajos laikos "atbildīgie dienesti" šādu saraksti nelasīja? Atbildēšu - nezinu. Varbūt arī lasīja, bet vai nu pievēra acis, vai arī atbildīgajiem cilvēkiem bija par sarežģītu. Lai gan brīžiem jau šķita, ka attieksme bija ļoti skaidra. Tā ka - nezinu. Bet nu sajūta rodas, ka nebūdami spējīgi ietekmēt apkārtējo pasauli, vismaz savā iekšējā draudzībā un komunikācijā abi dzejnieki uzvedās tā, it kā viņi divi būtu pasaule, un visi glavļiti varētu iet ieskrieties.

Daudziņš šajā iestudējumā lasa Vācieti, kamēr Znotiņš - Ziedoni. Jāatzīst, ka kopumā - laikam pa daļai vairāk vizuāli - Znotiņam kā Ziedonim es noticēju vairāk, un ne tikai tāpēc, ka viņam bija balts džemperis (tikām Ziedoņa matu ērkuļa viņam galīgi nav), salīdzinoši Daudziņā tomēr to Torņakalna bohēmistu saskatīt ir grūtāk. Tas gan nebija šajā izrādē tik būtiski - neviens jau tev īsti necenšas pārliecināt, ka tavā priekšā ir divi miruši Latvijas dzejas klasiķi, vienkārši viens no aktieriem man vairāk saistījās ar sevis lasīto tekstu, kamēr otrs - mazāk. Kas attiecas uz Nīmaņa mūziku, tā rūpējas par noskaņām, nevis melodijām (kuru jau arī nav), un galīgi neradās sajūta, ka šim pasākumam būtu kas kopīgs ar dziesmām no "Latviešu mīlestības" - un droši vien labi, ka tā, jo "Vēstule draugam" galīgi nav sentimentāla, iespējams, arī tāpēc, ka Ziedonis nāca no Kurzemes piekrastes, kur teikt otram cilvēkam mīļu vārdu skaitījās nepieklājīgi, un līdz ar to viņa un Vācieša sarakstē netrūkst asumu, gan pret citiem, gan pret sevi, bet vienlaikus - tu saproti, ka to visu caurstrāvo mīlestība, kurai gan nav ne miņas no homoseksuālā aspekta.

Visai interesanti varētu būt šo priekšnesumu salīdzināt ar "Brodski/Barišņikovu". Bet tā īsti nevaru saprast - kā lai salīdzina, jo ir pārāk daudz atšķirīgā. "Vēstule draugam" ir ļoti piezemēts iestudējums - uztverama tieši un izklaides funkcijas pildoša. Brodskis/Barišņikovs - daudz pompozāks (un nav jau brīnums - tomēr Hermanis+Barišņikovs). "Vēstule draugam" sniedz daudz iespēju pasmieties, bet - kur ir tās spēks - tas nav stulbs humors, jo lielākoties tu smejies ne par to, ka viens no latviešu dzejas klasiķiem otru uzrunā kā ragulopu, bet gan par filigrānām vārdu spēlēm (ar kurām abi nenoliedzami aizrāvās) vai vismaz amizantiem atgadījumiem. Un, kas mani pašu ļoti priecēja - šis iestudējums manās acīs cilvēciskoja Ziedoni (protams, nenāktu par skādi arī aiziet uz "Ziedoni un Visumu", bet tas - nākamgad), kurš man vienmēr bija šķitis tāds pārlieku sterils un pareizs (atšķirībā no bohēmista Vācieša). Iespējams, pat ir pienācis laiks, kad es varētu "pa īstam" izlasīt "Epifānijas" (skolas laikā piespiedu kārtā tās, protams, tika lasītas, bet bez jebkāda baudījuma, jo kuram gan patīk jebkas ar varu uzspiests?).

Noteikti tūliņ pat (vai vismaz pēc tam, kad nomizošu meloni) piezvanīšu vecākiem un ieteikšu viņiem uz šo izrādi (ja to tā var saukt) aiziet.