Kazhes pierakstu burtnīca

Pēc lielās pauzes start “Never Let Me Go” un “The Buried Giant” Išiguro ir atgriezies pie vairāk vai mazāk savas tradicionālās pieejas jaunam romānam veltīt aptuveni pieus Gadus. Savā jaunākajā romānā “Klāra un Saule” viņš zināmā mērā atgriežas līdzīgā pasaulē kā “Never Le Me Go”, taču varbūt drusku mazāk depresīvā. Lai gan vienlaikus - īsti pat tev kā lasītājam nav iespējas pārliecināties, vai gadījumā tā tomēr nav tā pati pasaule, tikai šajā reizē tu redzi mazliet citu tās nostūri.

Klāra ir AF (saīsinājums no Artificial Friend) - cilvēkveidīgs robots, kurš radīts kā biedrs vientuļiem bērniem (un tajā pasaulē bērni, tāpat kā pieaugušie, pēc noklusējuma ir diezgan vientuļi). Par pasauli, kurā mitinās šie cilvēki, mums ir pieejama visai fragmentāra informācija - tik daudz, cik Klārai par to vispār ir skaidrs un cik viņa uzskata par nepieciešamu no tās zināt. Droši var teikt, ka tradicionālais ģimenes modelis šajā pasaulē īsti nav saglabājies, bet pie vainas tur nebūs vis homoseksuālisma propaganda, bet gan vispār cilvēcisko attiecību iziršana. Nē, teorētiski kaut kādas ģimenes reizēm ir novērojamas, bet tās galīgi nešķiet norma, plus ir skaidrs, ka ir diezgan stingra policejiska sistēma, kaut kas bišķi uz padomijas vai Orvela redzējumu, tikai bez Partijas klātbūtnes, šo lomu (droši vien) uzņemoties korporācijām. Vēl viens svarīgs, lai arī ne sevišķi skaidri izvērsts aspekts ir ģenētiskās modifikācijas, ko saviem bērniem veic tie vecāki, kuriem tās ir par kabatai. Pretējā gadījumā, ja tavs bērns nav “pacelts” (angliski - lifted), viņam faktiski ir liegta pieeja augstskolai un karjeras perspektīvas ir čābīgas. Tiesa, “pacelšana” ir saistīta ar zināmiem riskiem un tās rezultātā tu vari vispār palikt bez bērna. Bet, kā teikt, kas neriskē, tas neizauklē Spaidermenu.

Atgriezīsimies pie Klāras. Viņas stāsts sākas veikalā, kurā viņa gaida savu saimnieku - bērnu, kas izvēlēsies, ka tieši viņa būs īstais AF. Te vērts piebilst, ka AFi katrs ir unikāls - gan ārēji, gan iekšēji (tas tomēr ir diezgan ekskluzīvs prieks), un apveltīti ar jaudīgu mākslīgo intelektu un mācīšanās spējām. Ir cilvēki, kuri viņus pieņem kā normālu jaunās dzīves sastāvdaļu un uztver kā gandrīz cilvēkus, bet ir tādi, kuri pret viņiem izturas kā pret putekļusūcēju. Veikala vadītāja Klāru jau savlaicīgi sagatavo - no cilvēkbērniem negaidīt pārāk daudz, viņi ir nepateicīgi maitas (kas gan grāmatas gaitā neapstiprinās). Ilgāku laiku novērojusi cilvēkus galvenokārt no veikala skatloga, Klāra nonāk savās mājās - pie pusaudzes Džouzijas, kura ir “lifted” un kurai tā rezultātā ir smaga un potenciāli letāla slimība.

Stāsts te ir tradicionālais - par to, kur beidzas mašīna, kur sākas cilvēks, diezgan daudz arī par cilvēku pieaugšanu, protams, par vientulību, un - kas ir mazliet mīklaināk - par Sauli. Proti, visi AFi paši darbojas no saules baterijām, taču konkrēti Klārai Saule ir Dieva vietā, viņa to personificē un nepieciešamības gadījumā gaida no Saules brīnumus - jo arī mākslīgie draugi spēj būt māņticīgi.

Sākotnēji man šķita, ka šis būs viens no vājākajiem Išiguro darbiem - Klāras posms veikalā šķita diezgan bezmērķīgs un stiepts, bet pamazām es šo nesteidzīgo prozu spēju pieņemt. Jā, daudz te ir tēmu, kuras autors tikai minimāli ieskicē, bet pilnvērtīgi neattīsta, taču ir te pietiekami arī nopietnu jautājumu, no kuriem uz principiālāko, manuprāt, Išiguro atbild pārāk kategoriski - vai ir iespējams līdz galam precīzi noimitēt cilvēka dvēseli - tā, ka māte pieņemtu mākslīgu bērnu sava miruša vietā? Līdz ar to beigās es tomēr teikšu - varu šo grāmatu ieteikt.

Interesanti būs arī, kādas būs tās ekranizācija, kas kaut kad tuvākajos gados ir gaidāma.

P.S. Pa laiku starp šo un savu iepriekšpēdējo romānu Išiguro ir ticis pie Nobela prēmijas literatūrā, tādējādi kļūdams par vienu no retajiem pēdējā laikā šo prēmiju saņēmušajiem autoriem, kuri bijuši plaši pazīstami pirms prēmijas un ne tikai pēc tās.