The Buried Giant
Kadzuo Išiguro nekādi nav saucams par ļoti produktīvu rakstnieku - kopš savas debijas 1982.gadā viņš ir uzrakstījis vien septiņus romānus, turklāt kamēr kādreiz viņš vidēji laida klajā vienu grāmatu reizi piecos gados, "The Buried Giant" publicēts tika veselus desmit gadus pēc "Never Let Me Go". Tad nu mēģināsim noskaidrot, kas tad šo desmit gadu laikā viņam ir uzrakstījies.
Var teikt, ka "The Buried Giant" iezīmē Išiguro mēģinājumu pievērsties fantasy žanram. Kā gan citādi tu klasificēsi pasauli, kurā mīt cilvēkēdāji milži - bērnu zagļi, pūķi, bruņinieki un vēl nesen ir dzīvojuši Merlins un Karalis Artūrs. Taču prognozējami, ka šī grāmata nav īsti līdzīga ne "Gredzenu pavēlniekam", ne "Troņu spēlēm", jo tā galīgi nav klasificējama kā piedzīvojumu romāns, bet gan daudz vairāk atbilst psiholoģiska romāna žanram. Tās galvenais varonis (faktiski varoņi ir vairāki un viņu stāsti savijas kopā) Aksls ir pusmūža vīrs, kurš... tagad pat īsti nesaprotu, ko tieši es varu par viņu teikt, jo grāmatas viena no galvenajām iezīmēm ir tāda, ka Aksls pats tā īsti nezina, kas viņš tāds ir - un tāpat to nezina arī citi tēli (par sevi, nevis par Akslu), jo pār angļu zemi ir nolaidusies migla, kurā notikumi un fakti strauji grimst aizmirstībā.
Nē, zināmā mērā šī grāmata tomēr ir "Gredzenu pavēlniekam" tuva - tās varoņi dodas ceļojumā, kura mērķis ir atbrīvot pasauli no tumsas valstības (šajā gadījumā - zūdošajām atmiņām), būs te arī cīniņš ar pūķi, taču patiesībā viss ir ļoti sarežģīti. Faktiski - tik sarežģīti, ka pat šajā aprakstā es visu laiku iebraucu auzās un nākas svītrot teikumus. Ja tu man vaicātu - par ko ir šī grāmata, es droši vien atbildētu: tā meklē atbildi uz jautājumu, kas ir labāks: zināšana vai nezināšana. Kā jau ziņoju, varoņi pagātni kopumā neatceras, taču ik pa laikam kāda atmiņa uzplaiksnī, un bieži tās ir tādas, ka droši vien labāk tās paliktu turpat, no kurienes nākušas. Išiguro pasaules Anglijā dzīvo briti (kristieši) un sakši (pagāni), kuri šobrīd savā starpā sadzīvo itin labi, taču pagātnē laikam ir bijis gana daudz tumšu lappušu, taču līdz ar grāmatas iegrimšanu tumsā arī par tām neviens neatcerās, un viss ir labi (vismaz virsslānī). Aizmirstība grāmatā ir ierocis gan labiem, gan ne tik labiem mērķiem - attiecībā uz pēdējiem interesanti rīkojas mūki, kuri paši nevar nodarīt ko ļaunu cilvēkiem, ko viņi uzskata par sev naidīgiem, taču viņi itin veikli manipulē ar tādiem trikiem kā bezdarbība, blēdība un aizmirstība, lai formāli saglabātu tīru sirdsapziņu. Vispār man visvairāk šī grāmata attiecībā uz to - kā ir dzīvot kopā pēc tam - lika domāt par Mostaru un patiesībā arī citām vietām Bosnijā un Hercegovinā, kur cilvēki, kas kādreiz mierīgi dzīvojuši kaimiņos, kādā brīdī sāk viens otru slaktēt, bet pēc tam - atkal mierīgi dzīvo kaimiņos.
Sen man nav gadījies, ka tik ļoti neveidojas apraksts - un tas par spīti tam, ka grāmata ir pilnīgi skaidra, taču kaut kā sanāk, ka to ir grūti pārstāstīt un raksturot. Iesējams, tas ir tādēļ, ka Išiguro pats nemaz nemēģina atbildēt uz jautājumu, kā tad īsti ir labāk, tā vietā atstājot izvēli lasītāja ziņā. Plus vēl ļoti atvērtais nobeigums, tēma par mīklaino salu, kur visi rod mieru vientulībā (ja tā padomā - varbūt tā ir tā vieta, kurp LOTR dodas elfi pāri jūrai?). Atbilstoši grāmatu klubiņa piegājienam (nē, šo grāmatu tajā nelasīju), varētu teikt, ka grāmata ir unikāla ar to, ka tā fantasy pasaules (vai arī Viduslaiku) tēliem iedod sirdsapziņu, piešķirot stāstījumam papildu dimensiju - tā, ka vairs nav tik ļoti svarīgi, kurš nogalinās pūķi, bet gan - kā viņš pēc tam jutīsies. Lasāmviela interesanta un atmiņā paliekoša, nezinu gan, cik ļoti tā ir piemērota tradicionāla fantasy cienītājiem - iespējams, ka pat pēc maģiskā reālisma standartiem tā ir pārāk varoņu iekšējā pasaulē gremdēta.
Var teikt, ka "The Buried Giant" iezīmē Išiguro mēģinājumu pievērsties fantasy žanram. Kā gan citādi tu klasificēsi pasauli, kurā mīt cilvēkēdāji milži - bērnu zagļi, pūķi, bruņinieki un vēl nesen ir dzīvojuši Merlins un Karalis Artūrs. Taču prognozējami, ka šī grāmata nav īsti līdzīga ne "Gredzenu pavēlniekam", ne "Troņu spēlēm", jo tā galīgi nav klasificējama kā piedzīvojumu romāns, bet gan daudz vairāk atbilst psiholoģiska romāna žanram. Tās galvenais varonis (faktiski varoņi ir vairāki un viņu stāsti savijas kopā) Aksls ir pusmūža vīrs, kurš... tagad pat īsti nesaprotu, ko tieši es varu par viņu teikt, jo grāmatas viena no galvenajām iezīmēm ir tāda, ka Aksls pats tā īsti nezina, kas viņš tāds ir - un tāpat to nezina arī citi tēli (par sevi, nevis par Akslu), jo pār angļu zemi ir nolaidusies migla, kurā notikumi un fakti strauji grimst aizmirstībā.
Nē, zināmā mērā šī grāmata tomēr ir "Gredzenu pavēlniekam" tuva - tās varoņi dodas ceļojumā, kura mērķis ir atbrīvot pasauli no tumsas valstības (šajā gadījumā - zūdošajām atmiņām), būs te arī cīniņš ar pūķi, taču patiesībā viss ir ļoti sarežģīti. Faktiski - tik sarežģīti, ka pat šajā aprakstā es visu laiku iebraucu auzās un nākas svītrot teikumus. Ja tu man vaicātu - par ko ir šī grāmata, es droši vien atbildētu: tā meklē atbildi uz jautājumu, kas ir labāks: zināšana vai nezināšana. Kā jau ziņoju, varoņi pagātni kopumā neatceras, taču ik pa laikam kāda atmiņa uzplaiksnī, un bieži tās ir tādas, ka droši vien labāk tās paliktu turpat, no kurienes nākušas. Išiguro pasaules Anglijā dzīvo briti (kristieši) un sakši (pagāni), kuri šobrīd savā starpā sadzīvo itin labi, taču pagātnē laikam ir bijis gana daudz tumšu lappušu, taču līdz ar grāmatas iegrimšanu tumsā arī par tām neviens neatcerās, un viss ir labi (vismaz virsslānī). Aizmirstība grāmatā ir ierocis gan labiem, gan ne tik labiem mērķiem - attiecībā uz pēdējiem interesanti rīkojas mūki, kuri paši nevar nodarīt ko ļaunu cilvēkiem, ko viņi uzskata par sev naidīgiem, taču viņi itin veikli manipulē ar tādiem trikiem kā bezdarbība, blēdība un aizmirstība, lai formāli saglabātu tīru sirdsapziņu. Vispār man visvairāk šī grāmata attiecībā uz to - kā ir dzīvot kopā pēc tam - lika domāt par Mostaru un patiesībā arī citām vietām Bosnijā un Hercegovinā, kur cilvēki, kas kādreiz mierīgi dzīvojuši kaimiņos, kādā brīdī sāk viens otru slaktēt, bet pēc tam - atkal mierīgi dzīvo kaimiņos.
Sen man nav gadījies, ka tik ļoti neveidojas apraksts - un tas par spīti tam, ka grāmata ir pilnīgi skaidra, taču kaut kā sanāk, ka to ir grūti pārstāstīt un raksturot. Iesējams, tas ir tādēļ, ka Išiguro pats nemaz nemēģina atbildēt uz jautājumu, kā tad īsti ir labāk, tā vietā atstājot izvēli lasītāja ziņā. Plus vēl ļoti atvērtais nobeigums, tēma par mīklaino salu, kur visi rod mieru vientulībā (ja tā padomā - varbūt tā ir tā vieta, kurp LOTR dodas elfi pāri jūrai?). Atbilstoši grāmatu klubiņa piegājienam (nē, šo grāmatu tajā nelasīju), varētu teikt, ka grāmata ir unikāla ar to, ka tā fantasy pasaules (vai arī Viduslaiku) tēliem iedod sirdsapziņu, piešķirot stāstījumam papildu dimensiju - tā, ka vairs nav tik ļoti svarīgi, kurš nogalinās pūķi, bet gan - kā viņš pēc tam jutīsies. Lasāmviela interesanta un atmiņā paliekoša, nezinu gan, cik ļoti tā ir piemērota tradicionāla fantasy cienītājiem - iespējams, ka pat pēc maģiskā reālisma standartiem tā ir pārāk varoņu iekšējā pasaulē gremdēta.
2016-06-11
comments powered by Disqus