Kazhes pierakstu burtnīca

Keitija Bārbale ir viena sasodīti feina dziesminiece, kas mīt kaut kādā man līdz galam neskaidrā nišā - ko nosaka arī viņas iederība Latvijas mūzikas panorāmā. Viņa nenoliedzama ir piederīga alternatīvajiem - nav viņa to mākslinieku vidū, ko iemīļotu komercradio (vai vismaz Radio Pieci), taču viņas mūzika absolūti nešķiet tik nepieradināta, lai Keitiju Bārbali nevarētu klausīties spicas vidusskolnieces. "visstulbākā diena mūžā" varētu būt tāds ballīšu grāvējs, ka vai bail, un tomēr nekur ārpus Radio Naba tā nav populāra (15'000 klausījumu Spotify - tas nav nekas fenomenāls, labi ja "Grēcīgo partizānu" līmenis). Balss Keitijai nav tāda, kas varētu raisīt plašus protestus (kā tas ir Evijas Vēberes gadījumā), drīzāk Māras Upmanes stilā, dziesmu tematika nav nekāda pārmudrītā, itin daudz ir par attiecībām. Nē, par laimi ne banālā formā, bet arī bez kaut kāda šizobaleta.

Aranžējumu ziņā nekā sevišķi komplicēta te nav, un nevajag jau arī - lielākoties pati Keitija Bārbale ar ģitāru (līdz ar to viņai nav grūti uzstāties dzīvajā), kas, starp citu, ir mākslinieces stiprā puse - viņai lieliski padodas komunikācija ar publiku, bet ierakstā to tu, protams, nejūti, lai arī no dziesmu tekstiem var noprast, ka mazliet īpatnēja humora izjūta māksliniecei ir. Un izjūta uz vienkāršām, lipīgām un nepretenciozām melodijām, kas tomēr neliek iegrimt banalitātes dūksnājā. Iespējams, ja tādu dziesmu kā "kamoliņš" dziedātu kāda populārāka dziedātāja, man reakcija būtu: "Fui, cik banāli!" Bet ar Keitiju Bārbali tā nav. Viņai ir sava "fiška", un to allaž jūt.

Patiesībā jau te katru dziesmu var uzslavēt, bet manu galveno favorītu vidū te ir "pieklājības dēļ" (vairāk tematikas dēļ, mazāk muzikāli), "kamoliņš" (esmu tomēr romantiska dvēsele), "visstulbākā diena mūžā" (tur vispār nav variantu - iespējams, ka arī manī kaut kur iekšā mīt kāds daļēji aprakts ballīšu zvērs), "man ar tevi nav" (piedziedājuma dēļ) un "ūdensrozes" - vēl viena dziesma ar smeldzīgu skanējumu (un plašāku aranžiju). Bet kopumā jāsaka - viens sasodīti baudāms albums. Tiesa, vai es tam dotu balvu pārējo alternatīvās mūzikas "Zelta mikrofona" nominantu vidū, es nemaz tik drošs nebūtu - arī visi pārēji pretendenti ir kvalitatīvi ("Alejas", "Stūrī zēvele", "Jaunība" un "Juuk", salīdzinoši popmūzikas vidū, manuprāt, piedāvājums daudz vājāks). Bet nu žēl, ka tik šaurs tas burbulis, kurā Keitiju Bārbali zina. Bet no otras puses - varbūt arī nemaz nav tik ļoti žēl, jo šī burbuļa ietvaros daudz mazāk svarīgs tas, ko par tevi padomās, vai tas skatuves tēls ir gana pārdodams, un tā tālāk. Man patīk, tur šaubu nav. Neko jēdzīgu par ierakstu gan pateikt nevaru - ņem un klausies pats, un dziedi līdzi (koncertos).

Jā, kā šajā ierakstā nav, tas ir kāds mega grāvējs - pirmajā albumā tomēr bija "Čau,kakao!", kas, iespējams, pievērsa Keitijai uzmanību arī drusku ārpus tā pavisam šaurā loka, kas parasti klausās šādu mūziku, bet, manuprāt, kopumā "mazāk nekā trīs" ir kvalitatīvāks albums par "Akmens dievu" (arī tālab, ka skanējums drusku plašāks). Līdz ar to - prieks, ka Latvijas mūzikā ik pa brīdim parādās jaunas saistošas sejas, un Keitija Bārbale noteikti ir tādu vidū.