Kazhes pierakstu burtnīca

Šo grāmatu paņēmu līdzi vilcienā no Rīgas uz Liepāju, gandrīz visu to vilcienā arī izlasīju, "piebeidzu" grāmatu jau naktsmītes vietā Liepājā un turpat to arī atstāju, kā arī biju iecerējis. Nepatīkami droši vien būtu, ja pēkšņi izrādītos, ka šī grāmata mani būtu absolūti sajūsminājusi un man rastos vēlēšanās to paturēt. Kāpēc tā būtu problēma? Tālab, ka no Liepājas uz Rīgu devos ar velosipēdu, līdzi man bija tikai divarpuslitrīga mini mugursoma, kurā grāmata nemaz fiziski nevarētu ietilpt. Taču izrādījās, ka satraukumam nebija pamata - šis biogrāfiskais darbs par Alfrēda Nobela dzīvi un darbiem galīgi man neradīja sajūtu, ka es bez tā savā grāmatplauktā nevarētu turpināt dzīvot.

Grāmatas autors Kenne Fants sākotnēji bija aktieris, tad izmēģināja roku kā režisors, bet tuvāk mūža nogalei galvenokārt darbojās kā rakstnieks. Iespējams, Alfrēda Nobela biogrāfija ir nozīmīgākais viņa darbs, bet droši vien nav sevišķi svarīgi, vai tā tas patiešām ir. Ja tavs mērķis ir padziļināti iepazīties ar tā cilvēka biogrāfiju, kas dzīves laikā izgudroja dinamītu, bet pēc nāves kļuva vēl slavenāks ar sevis dibināto Nobela prēmiju, šī tev būs īstā grāmata. Milzīgs daudzums faktoloģiskas informācijas, Nobela rakstīto vēstuļu fragmenti, viņa vienīgās uzrakstītās lugas (kura esot reti draņķīga) citāti, pietiekami detalizēta informācija par viņa dzimtas koku un tiešo radinieku likteņiem - visu šo informāciju tu šajā grāmatā atradīsi!

Personīgi man mazāk iepriecinošā daļa attiecībā uz šo grāmatu ir tajā, ka tā ir krimināli vienmuļa un vienu un to pašu atkārtojoša. Tā kā savulaik "Sviesta kino" raksturoja visas "Billes" grāmatas ar vārdiem "... un kašķējas ar mammu", tā šeit ir tēmas, kas nāk atkal un atkal:
- kāds no Nobeliem vai nu izput vai grasās izputēt
- Alfrēds Nobels izgudro jaunu sprāgstvielu veidu
- Uzsprāgst kāda Nobeliem piederoša rūpnīca
- kāds Nobelu apčakarē vai mēģina apčakarēt
- viņš vēstulēs savai mīļākajai sūdzās, ka viņa ir pārāk aprobežota.

Taču kaut ko vērtīgu no grāmatas es tomēr uzzināju. Pirmkārt, ka doma par Nobela prēmiju viņam radās (vai tika "piespēlēta") vien pašā mūža nogalē, un būtisks faktors bija tajā, ka viņš īsti neticēja tādam principam kā "mantota bagātība". Otrkārt, patiesībā pašam savas ģimenes un bērnu viņam arī nebija, līdz ar to tikai loģiski, ka katrai apšaubāmajai savu radu atvasei atstāt lielu kapitālu viņš nemaz nevēlējās. Treškārt (to es nudien nezināju), Nobels patiešām teju visu savu mūžu veltīja sprāgstvielām un lādiņiem - nebija tā, ka dinamīts būtu tikai viens no viņa izgudrojumiem, kam maz kā kopīga ar viņa dzīves pamatvērtībām. Nē, viņš nebija gluži uz karadarbību tendēts, taču viņa izgudrojumi vienmēr bija ar labu pielietojuma iespēju militārām vajadzībām (un pēdējos dzīves gados viņš vēl pamanījās nopirkt Zviedrijā lielgabalu ražotni). Un viņš bija gaužām bezcerīgs privātajā dzīvē, ne velti viņa mūža vienīgā vērā ņemamā dēka bija teju divdesmit gadus ilgas attiecības ar par sevi daudz jaunāku puķu tirgotāju (protams, kad Nobels sāka viņu uzturēt, viņa puķes vairs netirgoja), kura atbilstoši viņa paša vērtējumam bija bezcerīgi sekla būtne. Ā, un vēl Nobeliem bija pamatīgs bizness Krievijā, kur viņi nodarbojās naftas lauciņā.

Vai šo dažu faktu dēļ bija vērts lasīt teju trīssimt lappuses garu grāmatu? Diez vai - ar rakstu Wikipedia būtu pilnīgi pieticis. Jā, kaut kāds sausais atlikums no šīs grāmatas izlasīšanas ir, ar dažiem faktiem (kamēr tos neaizmirsīšu) varēšu vajadzības gadījumā paspīdēt, bet šī grāmata galīgi nav kaut kas tāds, kam es saskatu paliekošu vērtību, ja vien tev nav vajadzības skolā/augstskolā gatavot referātu par Nobela dzīvi.