Mirušās dvēseles

Izmantojot iespēju, ka iepriekšējā nedēļas nogalē tā bija pieejama publiskai apskatei Internetā, noskatījāmies "Mirušās dvēseles", kuras Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja pirms 10 gadiem - 2010.gadā. Tie, protams, bija visai citādi laiki: Artuss Kaimiņš tolaik vēl bija aktieris, Kiris Serebreņņikovs Krievijā vēl nebija pasludināts par noziedznieku, bet uz teātri bija iespējams iet pašam un izrādes skatīties klātienē. Diemžēl, kas attiecas uz pēdējo aspektu, es tolaik galīgi iespējas neizmantoju un ne katru gadu kaut reizi aizgāju uz teātri. Līdz ar to iespēju noskatīties izrādi, ar kuru šis prominentais režisors ienāca Latvijā, bija teju vai obligāts uzdevums. No skapjaugšas tika nocelts pamatīgi noputējušais projektors, un mākslas vakars varēja sākties (piebilde - izrādi skatījāmies divos piegājienos, jo teju trīs stundas mūsu blenšanas uz sienas Esteres pacietībai noteikti ir par daudz).

Gogoļa "Mirušās dvēseles" es esmu lasījis, bet tas bija vēl pagājušajā tūkstošgadē (tā man šķiet), līdz ar to būtu pārspīlēti teikt, ka es no tām daudz atcerētos (un iespējams - arī, ka daudz būtu sapratis), līdz ar to izrādi skatījos ar visai ierobežotām priekšzināšanām. Un ar vēl mazāku izpratni par to, ko tieši Serebreņņikovs ar to vēlējās pateikt. Pasaule, kurā viņš ir iesprostojis Gogoļa varoņus, atgādināja manu kādreizējo darba vietu - Bolderājas kokapstrādes rūpnīcā, jo izrādes dekorācijas veidotas no skaidu platēm (tā īsti neievēroju, vai tās bija "plikas" skaidenes vai OSB, bet diez vai tam būtu kāda nozīme), un arī varoņu izskats, uzvedība un manieres galīgi nelīdzinās tam, kā pieņemts iztēloties tā laika Krievijas muižniekus. Īpaši tas jūtams izrādes ievadā, kad aktieri veic izdarības ar autoriepām, līdzinoties tādiem mehāniķiem, pie kuriem es varbūt būtu gatavs vest trīsdesmit gadus vecus auģiku, bet labprātāk tā tomēr nedarītu. Izrādē ir paņēmieni, kurus es saprotu, un tādi, kuri man šķiet lieki. Pārspīlētā visu tēlu kariķēšana, kuras rezultātā Čičikovs itin daudz piedzīvo pazemojumus, lai tikai varētu nopirkt kādu mirušu dvēseli, man nekādus iebildumus nerada. Cilvēku raksturu neglītumu Serebreņņikovs parāda lieliski, varbūt tāpēc arī tā pretīgā un prastā vide, kurā risinās darbība. Tas, ka visus tēlus, ieskaitot sievietes, atveido vīrieši, arī mulsumu neraisa - kaut vai tādēļ, ka Gogolis par sievietēm rakstīja no vīrieša skatu punkta. Taču kas mani mulsināja - kam tur vajadzēja dziesmas? Vai tās izrādi ar kaut ko papildināja? Nē, es nebūtu neteikšu, ka tās būtu neglītas vai kaitinošas, bet es nudien nesapratu to funkciju.

Un, kas attiecas uz kopējiem iespaidiem (vienlaikus - apzinos, ka klātesot teātrī emocijas varētu būt daudz spilgtākas) - man neradās sajūta, ka par visām varītēm man būtu bijis nepieciešams šo izrādi redzēt. Gluži tik traki, lai žēlotos par nosisto laiku, protams, nebija, bet šī bija no tām mākslas formām, kas mani īsti neuzrunāja, arī tālab, ka to noteikti nav patīkami skatīties, lai arī tu vari novērtēt vienu otru risinājumu (piem., tas, kā "mirušās dvēseles" glabājās Pļuškina saimniecībā), bet izrāde kopumā galīgi nebija manā gaumē, turklāt man bija ļoti grūti saprast, ar ko un kāpēc tā beidzās.
2020-03-29
7.5
comments powered by Disqus