Kazhes pierakstu burtnīca

Pēdējā šīs teātra sezonas "klases ekskursijā" devāmies uz "Raiņa sapņiem" Nacionālajā. Kā teikt - ar ko gan citu, ja ne Raini, būtu vispareizākais noslēgt kolektīvo teātra apmeklējumu pavasari? Bariņš gan šoreiz sanāca tāds plānāks - nieka astoņi cilvēki, bet tāpat kaut kāds kolektīvs jau šādi salasās, un performances "rokāde" veikšanai arī ar šo sastāvu būtu bijis gana. Tomēr to pataupīsim nākamajam teātra gadam.

"Raiņa sapņi" nav izrāde, kurā tu varētu uzzināt daudz būtisku faktu no Raiņa biogrāfijas, lai labāk sagatavoties kādam pārbaudes darbam skolā. Un tā nav izrāde, kurā tev atklās daudz pikantu detaļu no lielā dzejnieka dzīves, ar kurām varēsi kaitināt literatūras skolotāju. Tiesa, šo skolotāju varētu kaitināt pati izrāde, jo pliki vīrieši uz skatuves, kā arī Raiņa dzejas aranžējumi ar elektrisko ģitāru galīgi nav tas, ko skolotāja varētu vēlēties sagaidīt. Tiesa, reklāmas plakātos redzētā Raiņa peldkostīmā šeit arī nav.

Izrāde atmiņā paliks ar atsevišķām spilgtām un spēcīgām ainām - dažādajiem cilvēkiem ap lielo Raiņa galvu, siena gubu, sauli, dažādās situācijās uz skatuves nākošo E.Dārziņa jaukto kori. Mazāk - kā viens veselums, jo tā veseluma jau īsti nav. Raiņa sapņi - gan tie, kas rādās naktīs, gan tie, kas pa dienu, nav savirknējami hronoloģiski un vienotu stāstu veidojoši. Vai pareizāk - var jau pieaicināt kādu sapņu tulkošanas šarlatānu (it kā pastāvētu autentiski sapņu tulki...), kurš tev visu ko no šiem sapņiem sadzejos, bet - vai vajag? Raiņa varenās ambīcijas un Raiņa varenās šaubas - divas diezgan centrālas tēmas šai izrādē, varbūt te varētu piesaukt arī Zatlera eksistenciālo jautājumu: "Kas es esmu?" Kas ir Rainis? Vai tiešām - tas, kam spainis galvā?

Joprojām nevaru droši atbildēt uz jautājumu - vai man šī izrāde patika? Kirilam Serebreņņikovam, to iestudējot, bija iespēja, kādas nav nevienam latvietim (un droši vien - arī retam Latvijas krievam), - sākt visu no tukšas lapas, atklāt savu, nepastarpinātu Raini, neieklausoties skolas obligātās literatūras programmā. Un tālab izrāde sniedz saistošu skatījumu, lielā mērā tas ir arī Jēkaba Nīmaņa - tās mūzikas autora - nopelns. Garlaicīgi nebūs. Bet - vai man patika? Nezinu. Spilgtas epizodes, lielisks Gundars Grasbergs ka jaunais Rainis. Kopējā noskaņa - pārdomas raisoša. Sajūsma? Nē, šķiet, ka sajūsmas nav. Un vai Raiņa nakts sapņi ir saistošāki par taviem un manējiem? Nezinu.