Par normālu čali

Iztēlosimies situāciju: tu esi vīrietis, tev ir 35 gadi (tiktāl ar mani sakrīt perfekti), tev ilgstoši (iespējams, nekad) nav bijis pastāvīga darba, tu dzīvo garāžā, ko nosacīti īrē kopā ar savu bērnības draugu, tu daudz tusē ar meitenēm Vecrīgā, pastāvīgi esi pālī vai appīpējies, un tad, kādu dienu tevī dzimst doma - es varētu uzaudzināt puiku par normālu čali. "Paņemšu sīko no bērnunama un izaudzināšu viņu par normālu čali," tieši tā tu domā.

Līdz pat daļai par bērna audzināšanu, šim varonim pat varētu noticēt. Varbūt ne obligāti garāžā dzīvojošu, bet itin līdzīgu personāžu tu varbūt pat pazīsti. Vai varbūt pat esi viņš. Taču tā daļa par normāla čaļa audzināšanu, un vēl jo vairāk tas, ka normālu čali vēlas audzināt ne tikai šis garāžas čalis, bet arī viņa bērnības draugs - veiksmīgs mākleris, kura draudzene no viņa nevēlas bērnu, jo viņam ģimenē ir novērotas psihiskas saslimšanas (vienam cilvēkam), tas jau šo nosacīto drāmu dara būtiski mazāk tuvu reālismam. Īsi sakot, izrādes dramatiskais saturs ir ar ļoti apšaubāmu ticamības elementu.

Visādi citādā ziņā varoņi ir ja ne gluži simpātiski, tad ticami. Kristianam Kareļinam kā bohēmistam Armandam kopumā gan ir vieglāk noticēt nekā Madaram Zvagulim kā apsviedīgam darījumu pasaules pārstāvim Hārdijam - spīdīgs pulkstenis un ieželejoti šķidri mati vēl nepadara tevi par biznesmeni, kamēr ārštata aktierim identificēties ar brīvu dzīvesveidu piekopjošu bohēmistu nav ne mazāko problēmu.

Kaut kādā mērā pilnvērtīgai šīs izrādes izbaudīšanai man droši vien traucēja tas, ka es galīgi neesmu normāls čalis. Un ja izrāde nav par tevi, tad īsti vairāk kā kumēdiņi tur nesanāk. Protams, te vērts piebilst, ka pārmērīgi aizrauties ar kritizēšanu šajā situācijā varbūt arī nav vērts - izrādē ir joki, par kuriem var pasmieties, ja neskaita dīvaino apsēstību ar normālā čaļa audzināšanu, Kareļina varonis ir gandrīz saprotams un gandrīz simpātisks (Zvaguļa varonis tikām izrādes gaitā sāk kļūt ticamāks - sākuma daļā gan patiesībā abi aktieri šķita pārāk kokaini). Nekāda augstā māksla tā nav, Spēlmaņu naktī izrāde diez vai tiks atalgota, bet skatīties var un kaut kādām auditorijas daļām pat varētu aiziet uz urrā. Nojaušu, ka padsmitgadniekiem, kas pirms pāris gadiem skatījušies tā paša Teātris TT iestudēto "Icikēriku", "Par normālu čali" varētu patikt labāk kā man. Bet Flanelim, protams, novēlu izcilus sportiskus sasniegumus nākotnē!
2019-01-08
7.0
comments powered by Disqus