Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris
Šīs izrādes apmeklējums sanāca smags, un Artūra Skrastiņa nogurumam tur nebija nekādas nozīmes. Kārtis iekrita stipri neveiksmīgi - uz papīra foršā iecere Marinas dzimšanas dienas vakaru pavadīt "Kvadrifrona" izrādē sabruka līdz ar Marinas saslimšanu, bijām jau noskaņoti atrast citus gājējus, bet tādi neatradās, līdz ar to apņēmāmies iet vien paši. Un tad pēdējā brīdī kritušajiem pievienojos arī es. Jau no rīta jutos stipri čābīgi, iepļāvu ibumetīnu, lai izturētu darba dienu un neatklātu Marinai, cik tieši slikti man ir. Tā nu uz teātri aizbraucām, iepazīstinājām Rūdolfu Gediņu, kas bija "Kvadrifrona" bārmenis šajā reizē ar to, ka melnais balzams ir pilnīgi pieņemams "jumtiņš" tējai. Labi, ka šī teātra politika ļauj dzērienus ienest skatītāju zālē, līdz ar to nenācās steigties ar dzērienu patērēšanu, bet varējām to pavilkt uz ilgāku laiku, līdz ar to gandrīz izdevās izturēt izrādi bez klepus lēkmēm. Gandrīz - jo pēdējās desmit minūtes gan pārvērtās par ciešanām. Un vēl jo vairāk par tām pārvērtās vakars, jo, atgriezies mājās, drīzumā sev konstatēju temperatūru 38.7 grādu līmenī. Teātrī tik slikti noteikti vēl nebija, bet tāpat pieredze bija tāda - būtu bijis baigi stulbi šādā kondīcijā iet uz vāju izrādi un mocīties pašpārmetumos, ka labāk būtu bijis pavadīt laiku gultā.
Izrādei par iedvesmu kalpojusi Līvijas Dūmiņas monogrāfija "Artūra Skrastiņa Spogulija", kas vēsta, kā var nojaust, par Artūru Skrastiņu. Tikām izrāde nav par Artūru Skrastiņu, lai arī Gunas Zariņas atveidoto varoni šādi sauc, un lai arī šis varonis ir publikas un kritikas iecienīts Dailes teātra aktieris. Jā, un Reinis Boters šeit atveido Līviju Dūmiņu, kurai, domājams, nav sevišķi daudz kopīga ar teātra kritiķi un literatūrzinātnieci, kuras vārdu viņš te nes. Lai šis pasākums būtu vēl mazliet mīklaināks, izrādē itin daudz var dzirdēt Artūra Skrastiņa balsi dziedam, taču tā ir tikai balss, tas nav pats Artūrs Skrastiņš, jo dziedātājs patiesībā ir pa vidu starp Jāni Šipkēvicu un datoru, izmantojot dziļviltojumu tehnoloģiju. Un, cik nojaušu, šī izrāde nav pat par to, kāda ir atšķirība starp īsto Artūru Skrastiņu un to, kā viņu redz publika no malas. Skrastiņš gluži vienkārši šajā gadījumā ir fasāde, ko izmantot, lai runātu par to, par ko īsti ir šī izrāde.
Un par ko tad ir šī izrāde? Virsslānī tas ir dialogs starp Pētnieci un viņas Pētījūmu Objektu, viņai mēģinot uzrakstīt grāmatu tumži zilos vākos, ar kuras palīdzību Pētījumu Objekts atgūs savu Tagadni, kura viņam daudzajās izrādēs ir zudusi. Drusku dziļāk - tas ir darbs par to, kas vispār ir Aktieris, kā rodas loma, vai to var un vajag izskaidrot, un ko no Aktiera prasa viņa profesija. Izrādes autori Rūdolfs Gediņš un Klāvs Mellis (interesanti, ka izrādei nav norādīts režisors, kas, manuprāt, nav regulāra prakse) īsti necenšas paskaidrot skatītājiem, kāda tieši ir Pētnieces motivācija tik nopietni pievērsties konkrētajam Pētījumu Objektam un kāda ir Objekta patiesā motivācija viņai vismaz kaut kādā mērā ieskatu viņas interesējošajās tēmās sniegt. Tam droši vien nav nozīmes kaut vai tālab vien, ka gan Pētniece, gan Objekts ir domāti kā abstrakti tēli, un arī motivācijas viņiem ir abstraktas. Tomēr deja starp viņiem (un kaut kādi dejas elementi visā šajā pasākumā ir neizbēgami, ne velti viens no diviem izrādes autoriem ir Rūdolfs Gediņš) ir ļoti saistoša, ar tuvināšanos un attālināšanos, atkal un atkal, un pamazām tas viss, kā šķiet, noved līdz Atklāsmei. Bet beigās, protams, nenoved, jo kas gan tas būtu par Aktieri, ja viņš vienkārši ņemtu un pilnībā izkāptu no lomas.
Kas ir izrādes galvenie pievilcējāķi? Pirmkārt, teksts saistītajā valodā, abiem tēliem arī par relatīvi sīkākām tēmām runājot pantmērā (kurš, šķiet, izrādes gaitā piedzīvo pārmaiņas). Komplektā ar zilajām virsmām, pa kurām aktieri izrādes gaitā pārvietojas, mainot savu novietojumu attiecībā pret skatītājiem (kuri gan arī ir novietoti ne gluži lineārā veidā), dara šo padarīšanu vēl par kādu līmeni abstraktāku un poētiskāku. Mainītās lomas (pieņemot, ka tradicionālā pieeja būtu Boteram uzņemties Skrastiņa lomu) nodrošina ne tikai to, ka skatītāji mazāk cenšas saskatīt prototipus (par ko aktal un atkal jāuzsver - izrāde nav par to), bet arī to, ka attiecību dinamika starp varoņiem izskatās daudz labāk, nekā tas būtu bijis pretējā gadījumā. Gunas Zariņas Skrastiņš brīžam ir visnotaļ arogants un nekādi ne cieņas pilns attiecībā pret Pētnieci un gadījumā, ja Skrastiņš būtu Boters, bet Dūmiņa - Zariņa, tas viss iegūtu tādu "izmanto savu varas pozīciju" skatpunktu, Aktierim kļūstot par negatīvo personāžu šajā vēstījumā, kurā nekādiem labajiem un sliktajiem tēliem pēc idejas nevajadzētu būt. Tikām īstenotajā veidā šādas problēmas nav.
Nojaušu, ka īpaši labi šī izrāde strādā uz tādu auditoriju, kas teātri kaut drusku pazīst arī no iekšienes - vismaz izrādes gaitā man tā šķita, ka skatītāji, kas visskaļāk smējās par uz skatuves notiekošo, paši ir no teātra vides. Kā vērotājam no malas, man emocijas nebija tik spilgtas, lai arī izrāde noteikti patika (un, iespējams, spilgtākas emocijas par saturu varētu radīt drusku labāka pašsajūta, lai nebūtu jāsatraucas, vai tik man tūlīt neuznāks tāda klepus lēkme, ka Aktieris paziņos, ka viņam viss šis ir pieriebies un Viņš vairs teātrī nestrādās). Gluži absolūtā "Kvadrifrona" izrāžu topā es šo izrādi neliktu, bet - cienījamas kvalitātes darbs, noteikti iesakāms redzēt.
Izrādei par iedvesmu kalpojusi Līvijas Dūmiņas monogrāfija "Artūra Skrastiņa Spogulija", kas vēsta, kā var nojaust, par Artūru Skrastiņu. Tikām izrāde nav par Artūru Skrastiņu, lai arī Gunas Zariņas atveidoto varoni šādi sauc, un lai arī šis varonis ir publikas un kritikas iecienīts Dailes teātra aktieris. Jā, un Reinis Boters šeit atveido Līviju Dūmiņu, kurai, domājams, nav sevišķi daudz kopīga ar teātra kritiķi un literatūrzinātnieci, kuras vārdu viņš te nes. Lai šis pasākums būtu vēl mazliet mīklaināks, izrādē itin daudz var dzirdēt Artūra Skrastiņa balsi dziedam, taču tā ir tikai balss, tas nav pats Artūrs Skrastiņš, jo dziedātājs patiesībā ir pa vidu starp Jāni Šipkēvicu un datoru, izmantojot dziļviltojumu tehnoloģiju. Un, cik nojaušu, šī izrāde nav pat par to, kāda ir atšķirība starp īsto Artūru Skrastiņu un to, kā viņu redz publika no malas. Skrastiņš gluži vienkārši šajā gadījumā ir fasāde, ko izmantot, lai runātu par to, par ko īsti ir šī izrāde.
Un par ko tad ir šī izrāde? Virsslānī tas ir dialogs starp Pētnieci un viņas Pētījūmu Objektu, viņai mēģinot uzrakstīt grāmatu tumži zilos vākos, ar kuras palīdzību Pētījumu Objekts atgūs savu Tagadni, kura viņam daudzajās izrādēs ir zudusi. Drusku dziļāk - tas ir darbs par to, kas vispār ir Aktieris, kā rodas loma, vai to var un vajag izskaidrot, un ko no Aktiera prasa viņa profesija. Izrādes autori Rūdolfs Gediņš un Klāvs Mellis (interesanti, ka izrādei nav norādīts režisors, kas, manuprāt, nav regulāra prakse) īsti necenšas paskaidrot skatītājiem, kāda tieši ir Pētnieces motivācija tik nopietni pievērsties konkrētajam Pētījumu Objektam un kāda ir Objekta patiesā motivācija viņai vismaz kaut kādā mērā ieskatu viņas interesējošajās tēmās sniegt. Tam droši vien nav nozīmes kaut vai tālab vien, ka gan Pētniece, gan Objekts ir domāti kā abstrakti tēli, un arī motivācijas viņiem ir abstraktas. Tomēr deja starp viņiem (un kaut kādi dejas elementi visā šajā pasākumā ir neizbēgami, ne velti viens no diviem izrādes autoriem ir Rūdolfs Gediņš) ir ļoti saistoša, ar tuvināšanos un attālināšanos, atkal un atkal, un pamazām tas viss, kā šķiet, noved līdz Atklāsmei. Bet beigās, protams, nenoved, jo kas gan tas būtu par Aktieri, ja viņš vienkārši ņemtu un pilnībā izkāptu no lomas.
Kas ir izrādes galvenie pievilcējāķi? Pirmkārt, teksts saistītajā valodā, abiem tēliem arī par relatīvi sīkākām tēmām runājot pantmērā (kurš, šķiet, izrādes gaitā piedzīvo pārmaiņas). Komplektā ar zilajām virsmām, pa kurām aktieri izrādes gaitā pārvietojas, mainot savu novietojumu attiecībā pret skatītājiem (kuri gan arī ir novietoti ne gluži lineārā veidā), dara šo padarīšanu vēl par kādu līmeni abstraktāku un poētiskāku. Mainītās lomas (pieņemot, ka tradicionālā pieeja būtu Boteram uzņemties Skrastiņa lomu) nodrošina ne tikai to, ka skatītāji mazāk cenšas saskatīt prototipus (par ko aktal un atkal jāuzsver - izrāde nav par to), bet arī to, ka attiecību dinamika starp varoņiem izskatās daudz labāk, nekā tas būtu bijis pretējā gadījumā. Gunas Zariņas Skrastiņš brīžam ir visnotaļ arogants un nekādi ne cieņas pilns attiecībā pret Pētnieci un gadījumā, ja Skrastiņš būtu Boters, bet Dūmiņa - Zariņa, tas viss iegūtu tādu "izmanto savu varas pozīciju" skatpunktu, Aktierim kļūstot par negatīvo personāžu šajā vēstījumā, kurā nekādiem labajiem un sliktajiem tēliem pēc idejas nevajadzētu būt. Tikām īstenotajā veidā šādas problēmas nav.
Nojaušu, ka īpaši labi šī izrāde strādā uz tādu auditoriju, kas teātri kaut drusku pazīst arī no iekšienes - vismaz izrādes gaitā man tā šķita, ka skatītāji, kas visskaļāk smējās par uz skatuves notiekošo, paši ir no teātra vides. Kā vērotājam no malas, man emocijas nebija tik spilgtas, lai arī izrāde noteikti patika (un, iespējams, spilgtākas emocijas par saturu varētu radīt drusku labāka pašsajūta, lai nebūtu jāsatraucas, vai tik man tūlīt neuznāks tāda klepus lēkme, ka Aktieris paziņos, ka viņam viss šis ir pieriebies un Viņš vairs teātrī nestrādās). Gluži absolūtā "Kvadrifrona" izrāžu topā es šo izrādi neliktu, bet - cienījamas kvalitātes darbs, noteikti iesakāms redzēt.
2024-10-29
comments powered by Disqus