Ciešamā kārta

Kvadrifrona izrādes "Ciešamā kārta" nosaukumam ir daudz savstarpēji papildinošu un vienlaikus vienu otru neizslēdzošu interpretāciju. Droši vien pirmā un būtiskākā, ja mēs runājam par izglītības saturu, tā kvalitātēm un reformām (un par to galvenokārt arī ir šī izrāde) ir ciešamās kārtas pretnostatījums darāmajai kārtai, proti, tās pašas reformas labākajā gadījumā "tiek veiktas", nevis "notiek", līdz ar to viss notiek pasīvā veidā, kā rezultātā visas iesaistītās puses cieš, bet visvairāk - izglītības pakalpojuma saņēmējs, proti, bērns vai jaunietis, kura dēļ vismaz uz papīra visa šī sistēma vispār pastāv. Ciešanas - visu iesaistīto pušu reizē - kuras turklāt vēl ir arī stipri bezjēdzīgas, ir otrais, kas nāk prātā, kaut kādā mērā sasaucoties ar to, ka "mācīšanās" un "mocīšanās" ir aptuveni viens un tas pats. Bet - neskriesim izglītības satura reformu ratiem un to klibajam zirgam pa priekšu - pāriesim pie pašas izrādes satura.

Šis iestudējums seko tipiskākajām "Kvadrifrona" darbu tendencēm - tajā piedalās četri aktieri, trīs no kuriem ir paši kvadrifronieši: Ance Strazda, Reinis Boters un Āris Matesovičs, kamēr otrā sieviete šajā reizē ir Una Eglīte no teātra apvienības (esARTE), ceturtais kvadrifronietis Klāvs Mellis sev raksturīgi ir režisora krēslā, bet piektais - Jānis Kronis - šajā reizē pilda garderobista funkcijas. Ja pacenšas, var atrast simbolismu arī Kroņa lomā šajā izrādē, bet nezinu, varbūt arī nav vērts visu sarežģīt. Izrādes saturu veido četras sapulces: bērnudārzā, pamatskolā, vidusskolā un augstskolā. Iesaistītie: bērnu vecāki, skolas vadība (un valsts iestādes pārstāve), skolēnu padome un Satversmes sapulce. Jautājumi un problēmas galvenokārt iet ar līkumu izglītības kvalitātes jautājumiem, jo kas gan tie ir pret savstarpējiem kašķiem un mērīšanos ar ego?

Katram skatītājam droši vien, atbilstoši tam, kurā dzīves posmā viņš atrodas, būs sava aktuālākā sanāksme, kuras ainiņas viegli varēs iztēloties arī ar sev zināmiem personāžiem. Skaidrs, ka man šobrīd bērnudārza vide ir tuvākā ja tā var teikt), taču atmiņas uzjundī arī citas (eh, kā mēs vidusskolā cīnījāmies par to, lai no darba tiktu atbrīvotu mūsu Gunita...). Pamazām jau man sāk šķist, ka par Kvadrifrona izrādēm vairs nav vērts katru reizi atkārtot, ka tur ir izcili trāpīgi dialogi un personāžu portretējumi, tas jau sāk šķist pašsaprotams (arī ļoti organiskā iejušanās jauniešos un viņu anglicismu pārpilnajā leksikā, kas bija aktīvi izmantota arī "Marijā un zibenī" mani nepārsteidz, tikai lieku reizi liek dot tai uzslavas). Tāpēc šajā reizē varētu pakavēties pie citas nianses - aktieru pārtapšanas no viena tēla otrā. Tas, kā, piemēram, Matesovičs iziet transformāciju no "vīra zem tupeles" caur "skolas saimnieku" un "kruto vidusskolas čali" uz "birokrātijas apsēstu senilu augstskolas mācībspēku" ir vienkārši kolosāli! Un ne viņš viens tāds. Turklāt, tēlu pārtapšanā nav ne cita grima, ne pat tērpu maiņu, viss - tikai pašu aktieru darbs ar ķermeni un balsi. Visu cieņu par to.

Kā jau tas vispār raksturīgi "Kvadrifrona" izrādēm, arī "Ciešamā kārta" nav tikai izrāde, kurā kārtīgi izsmieties (to gan tu tāpat noteikti izdarīsi!). Tam visam apakšā ir arī savs nopietnības slānis, un tas viss kaut kādā mērā raksturo arī to, kur mēs esam šodien un tagad, un kāpēc mēs tur esam. Tīri hronoloģiski (lai pēc gadiem varētu pats šo identificēt) - dienā, kad rakstu par šo izrādi, valdība ir paziņojusi, ka tūlīt dodamies mēnesi ilgā mājsēdē jeb lokdaunā (un ir optimistisks pamats domāt, ka šis mēnesis tāpat kā iepriekšējās ierobežojumu reizēs būs ilgāks par sākotnējām četrām nedēļām). Līdz ar to - kas to lai zina, kad "Ciešamā kārta" būs atkal skatāma. Bet - kad būs, noteikti noskaties! Diez vai tā tev atklās jaunu pasauli, bet kaut kādas likumsakarības jau esošajā (kur skolotājas caur avīzēm meklē iespējas inficēties ar vīrusiem) tā var palīdzēt saskatīt.
2021-10-15
8.5
comments powered by Disqus