Himna

Kvadrifrona izrāde "Himna" savā ziņā man palīdzēja gūt apstiprinājumu tam, ka "Kvadrifrons" kā veidojums var būt dzīvotspējīgs un pastāvēšanas vērts. Jā, ekskursija pa cirku jeb "Brīnuma skartie" ir labs projekts, bet tā patiešām ir tikai multimediāla ekskursija, ko varētu būt iecerējuši, piemēram, cirka ēkas īpašnieki un pieaicinājuši aktierus kā izpildītājus. Līdz šim tieši teātra izrādi šajās telpās biju redzējis tikai vienu - "Zvēri ir nemierīgi", un tur mani iespaidi nebija tie satriecošākie. Pāris eleganti gājieni, bet saturs - tāds, kas liek sūdzēties par snobismu un pārmērīgām pretenzijām uz augsto mākslu. Ja ņem vērā, ka vismaz sākotnēji tā šķita, ka "Kvadrifrona" mērķis ir piesaistīt teātrim gados jaunu auditoriju, ar kuru "vecie" teātri nerunā un kura vispār pati sevi neuzskata par teātra auditoriju, tad "Zvēri ir nemierīgi" šādam mērķim galīgi neatbilda. Un te nu nāk "Himna". Kā būs? (Nekas, ka patiesībā vispirms bija "Himna" un tad "Zvēri", es jau runāju par saviem iespaidiem un savām ekspektācijām)

Kā varētu raksturot visu šo situāciju? Iedomājies, ka trīs "Dvēseļu uteņa" varoņi ir pabeiguši savas studijas, kļuvuši par arhitektiem pašu dibinātā birojā un tagad mēģina dzīvot pieaugušu cilvēku dzīvi. Ir pazudis nacionālais jautājums, viņiem visiem kļūstot tādiem kā pārnacionāliem - izrādes tēli Henrijs, Roberts un Dominika jau vārdu pēc vien nav ne latvieši, ne nelatvieši. Arī darbības vide, zeme, kurā viņi dzīvo, droši vien ir Latvija, bet tikpat labi tāda var arī nebūt. Vienīgā faktoloģiskā informācija, ko izrāde mums sniedz, ka viņi visi trīs kopā ir bijuši Erasmusā Gdaņskā. No tā var secināt vien tik daudz, ka viņi nav poļi. Un, lai arī tas, kas notiek Erasmusā, paliek Erasmusā, tieši Gdaņskā pieredzētais lielā mērā veido to, kādi viņi ir tagad. Un kādi tieši viņi ir? Ances Strazdas Dominika atbilstoši savam vārdam ir diezgan dominējoša jauna sieviete, kas vismaz ārēji izrāda, ka viņa skaidri zina, ko viņa vēlas un kādas ir viņas prioritātes, viņa ir progresīva, liberāla un ļoti patstāvīga. Viņas draugs Roberts (Reinis Boters) tikām galīgi nav saucams par pašpārliecināt un patstāvīgu - viņš plandās kā lapa vējā, cenšoties izdabāt Dominikai un vienlaikus, cik vien var - neiet uz konfliktu arī ar Henriju. Henrijs (Āris Matesovičs) ir vēsākais čalis kompānijā, lielākoties klausās mūziku austiņās, pasauli vērtē gaužām ciniski, smejoties par tiem "bēgļiem un grūtdieņiem", kuriem Robertam būtu jāprojektē māja.

Būtisks jautājums ir - kas notika Gdaņskā un kāpēc tas ir svarīgi? Patiesībā, izrāde uz šo jautājumu atbild ļoti ātri, un noslēpuma tur nav, vairāk svarīgi ir tas - ko tas nozīmē varoņiem un kā tas ir izveidojis to, kādi viņi ir tagad. Un, protams, ne mazāk svarīgi ir uzzināt, kā beidzas tas vesterns, kura skatīšanās televīzijā Gdaņskā iegrieza riteņus.

Izrādes pamatā, kā izrādās, ir Ainas Rendas daiļrade - šī kundze ir tāda kā libertāriešu svētā, no viņas ietekmējušies daudzi un dažādi gan mūziķi, gan rakstnieki, gan laikam jau arī filozofi, lai gan man absolūti trūkst zināšanu par viņas darbiem un to - cik no viņas pasaules uztveres ir redzams "Himnā" (kā var saprast no gudrāku cilvēku atsaukmēm - ne pārāk daudz, izrādei viņa ir kalpojusi vairāk kā atspēriena punkts, nevis pat kā īsts avots), līdz ar to šoreiz varoņu pretrunas ir mazliet dziļākas par "tavs vēctēvs ir okupants" līmeni, un tas nebūt nav slikti. Vēl izrādē, kā runā, ir redzams, iespējams, ilgākais divu vīriešu skūpsts latviešu teātra vēsturē. Nav tā, ka tas mani satrauktu, bet būtu interesanti, ja uz izrādi nāktu tādi skatītāji, kas izmantotu to kā iespēju paust savu attieksmi pret viendzimuma sakariem (tādējādi piešķirot stāstam vēl kādu papildu dimensiju).

Man nudien patika - tas, ka aktieru trijotne savā starpā ir ļoti labi saspēlējusies, par to nav šaubu, situācijas principā bija visnotaļ ticamas un nekādu pretestību manī kā skatītājā neraisošas (es varbūt neesmu no tiem cilvēkiem, kas alktu pēc Harija, Rona un Hermiones attiecībām, bet man nav grūti pieņemt, ka ir cilvēki, kam ir citādāk). Bija daudz trāpīgu smieklīgu situāciju (Matesoviča spēja katrā situācijā izteikt vispareizāko "ko?" vai "kas?" formu vien ir daudz kā vērta!), un es nudien šo izrādi ieteiktu to vēl neredzējušajiem potenciālajiem skatītājiem. Jā, zinu, ka manā draugu lokā sajūsmas līmenis par to kopumā bija mazāks par manējo, bet savā ziņā es pat teiktu, ka tīri satura ziņā (te gan nav "formas novatorisma", kā teiktu Silvija Radzobe!) tā ir spēcīgāka nekā "Dvēseļu utenis", jo spēj izkāpt ārā no klišeju līmeņa.

Un nobeigumā, jāatkārto viena mana kārtējā apņemšanās: popularizēt, ka pareizi nav ne "fondī", ne "fondjū", bet "kuseklis"! Aizej uz teātri un nobaudi kusekli pēc izrādes beigām!
2019-05-15
8.5
comments powered by Disqus