Mūžīgā izlaušanās
Šī izrāde bija viens no diviem projektiem, ar ko apvienība Kvadrifrons piedalījās Valmieras Vasaras teātra festivālā. Kuluāros dzirdēju baumas, ka ar festivālu un/vai teātri tuvu saistītas personas esot apgalvojušas, ka "Mūžīgā izlaušanās" esot labākais, kas šajā festivālā skatāms. Mani gan šīs runas nekādi neietekmēja, jo biļetes uz izrādi bija iegādātas jau savlaicīgi (Marinai - sestdien 12:00, man - svētdien 11:00), un arī par to, kas tieši būs izrādē skatāms, nemaz tik ļoti nebiju interesējies.
Rakstot par šo izrādi, jāsāk ar nožēlas izteikšanu - ļoti šaubos, ka tā būs vēl citur skatāma, vai arī ka tā citur būs skatāma tik dabiski kā šajā festivālā. Stāstu par četriem cilvēkiem (varbūt patiesībā tikai diviem?), diviem zirgiem, vienu automašīnu un vienu ābeli vislabāk noteikti var atveidot tādā vienkāršā mazdārziņā Valmieras centrā, kur tu vari sagādāt gan zirgus, gan Ford Mondeo (ja tas patiešām bija Ford Mondeo, mani mašīnu ziņā galīgi nav grūti apčakarēt), gan pilnīgi īstu ābeli. Šī arī būtu tā reize, kad par dzīvnieku ekspluatāciju teātrī nebūtu pamata sūdzēties - stāvēt svaigā gaisā, gremojot sienu, patālu no skatītājiem un vien izrādes beigās uz brīdi iznākot zem ābeles, lai tur padzertos un pēc tam paklanītos, droši vien nav zirgam tik pretdabiska uzvedība kā lācim braukšana ar trīsriteni. Bet pat bez ābeles diez vai Kvadrifrons varēs/drīkstēs/gribēs zirgus iedabūt cirka ēkā, lai šo pasākumu atkārtotu iekštelpās. Līdz ar to, lai arī es ļoti vēlos šo izrādi ieteikt visiem tiem, kam nepalaimējās to redzēt šajā festivālā, īsti nezinu, kā viņi varētu to patiešām noskatīties.
Izrādes tēma ir - kā aizbēgt no stulbuma un garlaicības, kas veido visu šo dzīvi? Divi varoņi dodas misijā pēc atbildes uz šo būtisko jautājumu, meklējot ceļu pie viena pārīša, kuriem ar sēņu un marihuānas palīdzību ir izdevies šo pamatjautājumu atbildēt. Kā izrādās, šis Svētais grāls ir jāmeklē netālu no Smiltenes 3x3 nometnē (tā man raisa neizbēgamas asociācijas ar Ginču un Maritu, kas pat no Jaunzēlandes uz turieni brauc). Taču ceļš nebūs viegls, jo Garlaicība un Stulbums tik viegli vaļā nelaiž, turklāt viņiem ir trīs ieroči - skaistums, mīlīgums un gudrība. Vai varoņiem izdosies pārvarēt ceļā liktos šķēršļus un sasniegt apskaidrību (un to Eltona Džona dziesmu, kura, ja kas, perfekti atbilst tam, par ko ir šis stāsts), un vai tas vispār ir iespējams? Par to arī ir šī izrāde.
Vēl tā ir par zirgu lomu latviešu mitoloģijā un to, kā Stulbums un Garlaicība precējās (vismaz četros veidos). Ja tev par šo ir kas vaicājams, un nepazīsti personīgi nevienu no izrādes aktieriem, pavaicā man - es tagad arī par šo kāzu ceremoniju esmu itin labi izglītots!
Atkal jau varu vien priecāties par Kvadrifronu (izrādes režisors ir viens no "viņiem" - Klāvs Mellis) - cik lieliski viņi spēj būt savā formas novatorismā, cik labi viņi pietiekami sarežģītus jautājumus ietērpj vieglās drānās un cik labs viņiem ir potenciāls piesaistīt teātrim to auditoriju, kas nekad uz teātri līdz šim nav gājusi. Viņi runā skaidru un vienkāršu valodu, bet tādējādi nekļūst par garlaicības un stulbuma priesteriem. Bravo! Citējot runci Begemotu: "Королева в восхищении! Мы в восхищении!" Ja notiek neticamais, un šī izrāde vēl kādreiz un kaut kur ir skatāma - ej nedomājot!
Rakstot par šo izrādi, jāsāk ar nožēlas izteikšanu - ļoti šaubos, ka tā būs vēl citur skatāma, vai arī ka tā citur būs skatāma tik dabiski kā šajā festivālā. Stāstu par četriem cilvēkiem (varbūt patiesībā tikai diviem?), diviem zirgiem, vienu automašīnu un vienu ābeli vislabāk noteikti var atveidot tādā vienkāršā mazdārziņā Valmieras centrā, kur tu vari sagādāt gan zirgus, gan Ford Mondeo (ja tas patiešām bija Ford Mondeo, mani mašīnu ziņā galīgi nav grūti apčakarēt), gan pilnīgi īstu ābeli. Šī arī būtu tā reize, kad par dzīvnieku ekspluatāciju teātrī nebūtu pamata sūdzēties - stāvēt svaigā gaisā, gremojot sienu, patālu no skatītājiem un vien izrādes beigās uz brīdi iznākot zem ābeles, lai tur padzertos un pēc tam paklanītos, droši vien nav zirgam tik pretdabiska uzvedība kā lācim braukšana ar trīsriteni. Bet pat bez ābeles diez vai Kvadrifrons varēs/drīkstēs/gribēs zirgus iedabūt cirka ēkā, lai šo pasākumu atkārtotu iekštelpās. Līdz ar to, lai arī es ļoti vēlos šo izrādi ieteikt visiem tiem, kam nepalaimējās to redzēt šajā festivālā, īsti nezinu, kā viņi varētu to patiešām noskatīties.
Izrādes tēma ir - kā aizbēgt no stulbuma un garlaicības, kas veido visu šo dzīvi? Divi varoņi dodas misijā pēc atbildes uz šo būtisko jautājumu, meklējot ceļu pie viena pārīša, kuriem ar sēņu un marihuānas palīdzību ir izdevies šo pamatjautājumu atbildēt. Kā izrādās, šis Svētais grāls ir jāmeklē netālu no Smiltenes 3x3 nometnē (tā man raisa neizbēgamas asociācijas ar Ginču un Maritu, kas pat no Jaunzēlandes uz turieni brauc). Taču ceļš nebūs viegls, jo Garlaicība un Stulbums tik viegli vaļā nelaiž, turklāt viņiem ir trīs ieroči - skaistums, mīlīgums un gudrība. Vai varoņiem izdosies pārvarēt ceļā liktos šķēršļus un sasniegt apskaidrību (un to Eltona Džona dziesmu, kura, ja kas, perfekti atbilst tam, par ko ir šis stāsts), un vai tas vispār ir iespējams? Par to arī ir šī izrāde.
Vēl tā ir par zirgu lomu latviešu mitoloģijā un to, kā Stulbums un Garlaicība precējās (vismaz četros veidos). Ja tev par šo ir kas vaicājams, un nepazīsti personīgi nevienu no izrādes aktieriem, pavaicā man - es tagad arī par šo kāzu ceremoniju esmu itin labi izglītots!
Atkal jau varu vien priecāties par Kvadrifronu (izrādes režisors ir viens no "viņiem" - Klāvs Mellis) - cik lieliski viņi spēj būt savā formas novatorismā, cik labi viņi pietiekami sarežģītus jautājumus ietērpj vieglās drānās un cik labs viņiem ir potenciāls piesaistīt teātrim to auditoriju, kas nekad uz teātri līdz šim nav gājusi. Viņi runā skaidru un vienkāršu valodu, bet tādējādi nekļūst par garlaicības un stulbuma priesteriem. Bravo! Citējot runci Begemotu: "Королева в восхищении! Мы в восхищении!" Ja notiek neticamais, un šī izrāde vēl kādreiz un kaut kur ir skatāma - ej nedomājot!
2019-08-04
comments powered by Disqus