Viss bumbās
Pirmā lieta, ko pateikšu par izrādi "Viss bumbās", būs pietiekama, lai saprastu manu viedokli par to. Tajā pat vakarā pēc izrādes noskatīšanās iegādājos biļetes uz to savam tētim un... sev pašam atkārtotam apmeklējumam. Un, kad nākamajā dienā izlēmu, ka jāpaaicina arī māsa un viņa piekrita, bet izrādījās, ka izvēlētais datums jau izpirkts, paņēmu vēl trīs biļetes citā dienā, nešauboties, ka pirmajam datumam atradīšu pielietojumu. Ar to vajadzētu pietikt, lai saprastu, ka izrāde man patika.
Pati nokļūšana uz to gan man bija diezgan dramatiska. Vakarā vajadzēja būt Rozulā, kas paredzēja braucienu uz teātri ar mašīnu, bet tā bija svētdiena Staro Rīga laikā. Neiedziļinoties stāsta niansēs, Marinu izlaidu pie Cirka durvīm, bet pats vieglā skrējienā devos 1.8km distancē aptuveni 15 minūtes pirms izrādes sākuma. Triks, protams, bija paspēt, bet nesasvīst. Izdevās. Anketu, kas jāaizpilda pirms izrādes, gan pildīju tikai daļēji adekvātā stāvoklī, tāpēc kā nepiepildītu bērnības sapni norādīju: "Aizbraukt uz Tallinu." Nevaru pamatot, kāda tam bija doma. Gan bērnībā esmu bijis Tallinā, gan nekad par to neesmu sapņojis.
Izrādes ietvaru veido kas līdzīgs TV šovam, kaut kas Super Bingo gaumē. Es gan nekad pašu super bingo neesmu skatījies, tik vien kā man bija viens lielisks darbmācības skolotājs, kas skolā parasti ieradās paģirains un stāstīja par to, kā kāds pie blakus galdiņa tur izcēlis lielo piķi. Nez, kāds bija skolotāja Daiļdirsēja tālākais liktenis? Viņa īsto vārdu diez vai pat toreiz zināju. Re, tomēr nonācu bērnības atmiņās, lai arī ne nepiepildītos sapņos. Izrādes skatītāji ar savām anketu lapiņām piedalās lielajā Kvadrifrona šovā "Viss bumbās", kur laimīgie tiks uz skatuves griezt lielo laimes ratu, bet drosmīgie nonāks lielajā finālā.
Laimes rats paredz iespēju uz dīvāna noraudzīties izkritušajā etīdē, ko izspēlē Anta Aizupe, Ance Krauze, Jānis Kronis un Reinis Boters. Atkarībā no tā, kā ritēs izrāde, etīžu būs vairāk vai mazāk. Būs tādas, kas atkārtosies (ar nelielām variācijām). Ko mēs redzējām? "Karjeriste laukos", "Slepkavība", "Love Actually", "Safari", "Bumba" (šīs visas bija divreiz), tāpat "31. maijs", "Izabella", "Liels restorāns", "Ceremonija". Vai patiešām tas būtu viss? Tā vismaz šķiet. Tad jau varbūt uz izrādi jāiet vēl divas, nevis vienu reizi, lai būtu tiešām teju visu redzējis. Labi, to vēl izdomās. Tas arī atkarīgs no tā - tikšu es otrajā reizē pie laimes rata griešanas vai nē. Vispār jau man nekādās laimes spēlēs neveicas, pat ne uz to pusi, līdz ar to var gadīties, ka būs jāiet uz šo izrādi atkal un atkal, līdz beigās aktieri aiz žēlastības manu lapiņu izvilks iepriekš sagatavotu, jo viņiem būs apnicis skatīties uz vienu un to pašu tipāžu, kuram nekad negadās laimīgā loze. Bet par to - pēc otrās reizes, kad būšu bijis šajā izrādē. Atgriežoties pie tās satura, nebiju rēķinājies, ka šajā izrādē gadīsies sastapties ar kādu kungu, ko mūsu bērni ļoti labi pazīst - pasaulē labāko detektīvu Flufenbergu. Bet te nu viņš bija un pat divas reizes atrisināja nudien ļoti mīklaino noziegumu. Turpmāk būšu uzmanīgāks, ņemot kādu dzērienu "Kvadrifrona" bārā, arī tad, ja tur pie letes būs kāds cits, ne "Katrīna no bāra". Jā, par bāru runājot - šīs izrādes laikā ir atļauts, ja tev rodas šāda vēlme, aiziet pēc kāda dzēriena uz bāru. Un, ja kādu etīdi laimes rats uzgriež atkārtoti, tā pat skaitās apsveicama rīcība.
Lai arī var padomāt, ka izrāde ir tāds viens liels balagāns, kur laimes spēle ir vien tāds ietvars, lai aizlāpītu posmus starp savstarpēji nesaistītām etīdēm, gluži tā tas nav. Vai pareizāk - kaut kādā mērā, protams, tas tā ir, bet izrādei ir arī tēma - nepiepildītie bērnības sapņi, kuri varbūt reizēm nav gluži tuvu tam, kas jebkad varētu piepildīties (piemēram, ka izrādīsies, ka tava īstā mamma ir nevis tava mamma, bet Olga Rajecka), bet tālab jau tavs pārdzīvojums, nesasniedzot to, pēc kā tu esi tik ļoti tiecies, nekļūst mazāks. Un kaut kādas epizodes tajā visā tu vari savilkt kopā ar savu dzīves pieredzi, kā arī, domājot par saviem bērniem, apzināties, ka arī viņiem var būt līdzīgi nepiepildāmi sapņi, kuri tev kā pieaugušajam varbūt šķiet absurdi, bet tā mazā cilvēciņa galvā tiem ir pilnīgi cits svars. Līdz ar to, kā allaž - jociņi spociņi ir ne tikai jociņi spociņi. Lai gan primāri, protams, ka šī izrāde pastāv tādēļ, lai visas iesaistītās puses labi pavadītu laiku. Uzēstu kādu konfekti, iedzertu kādu glāzi dzirkstoša dzēriena un varbūt arī uzdejotu, kā nu kuram palaimēsies. Būtiski - lai arī skatītāji it kā izrādē tiek iesaistīti, nav jābaidās, par to jau izrādes sākumā publiku informē - tās stulbās un tizlās lietas darīs aktieri paši. Un viņiem tas sanāks gana labi, lai vismaz es gribētu to redzēt vēlreiz. Uz tikšanos teātrī!
P.S. Vispār jau izrādei nav norādīts viens režisors, bet Mellis radošās komandas sarakstā ir pirmais un kā aktieris viņš te nepiedalās, līdz ar to - lai būtu viņš.
Pati nokļūšana uz to gan man bija diezgan dramatiska. Vakarā vajadzēja būt Rozulā, kas paredzēja braucienu uz teātri ar mašīnu, bet tā bija svētdiena Staro Rīga laikā. Neiedziļinoties stāsta niansēs, Marinu izlaidu pie Cirka durvīm, bet pats vieglā skrējienā devos 1.8km distancē aptuveni 15 minūtes pirms izrādes sākuma. Triks, protams, bija paspēt, bet nesasvīst. Izdevās. Anketu, kas jāaizpilda pirms izrādes, gan pildīju tikai daļēji adekvātā stāvoklī, tāpēc kā nepiepildītu bērnības sapni norādīju: "Aizbraukt uz Tallinu." Nevaru pamatot, kāda tam bija doma. Gan bērnībā esmu bijis Tallinā, gan nekad par to neesmu sapņojis.
Izrādes ietvaru veido kas līdzīgs TV šovam, kaut kas Super Bingo gaumē. Es gan nekad pašu super bingo neesmu skatījies, tik vien kā man bija viens lielisks darbmācības skolotājs, kas skolā parasti ieradās paģirains un stāstīja par to, kā kāds pie blakus galdiņa tur izcēlis lielo piķi. Nez, kāds bija skolotāja Daiļdirsēja tālākais liktenis? Viņa īsto vārdu diez vai pat toreiz zināju. Re, tomēr nonācu bērnības atmiņās, lai arī ne nepiepildītos sapņos. Izrādes skatītāji ar savām anketu lapiņām piedalās lielajā Kvadrifrona šovā "Viss bumbās", kur laimīgie tiks uz skatuves griezt lielo laimes ratu, bet drosmīgie nonāks lielajā finālā.
Laimes rats paredz iespēju uz dīvāna noraudzīties izkritušajā etīdē, ko izspēlē Anta Aizupe, Ance Krauze, Jānis Kronis un Reinis Boters. Atkarībā no tā, kā ritēs izrāde, etīžu būs vairāk vai mazāk. Būs tādas, kas atkārtosies (ar nelielām variācijām). Ko mēs redzējām? "Karjeriste laukos", "Slepkavība", "Love Actually", "Safari", "Bumba" (šīs visas bija divreiz), tāpat "31. maijs", "Izabella", "Liels restorāns", "Ceremonija". Vai patiešām tas būtu viss? Tā vismaz šķiet. Tad jau varbūt uz izrādi jāiet vēl divas, nevis vienu reizi, lai būtu tiešām teju visu redzējis. Labi, to vēl izdomās. Tas arī atkarīgs no tā - tikšu es otrajā reizē pie laimes rata griešanas vai nē. Vispār jau man nekādās laimes spēlēs neveicas, pat ne uz to pusi, līdz ar to var gadīties, ka būs jāiet uz šo izrādi atkal un atkal, līdz beigās aktieri aiz žēlastības manu lapiņu izvilks iepriekš sagatavotu, jo viņiem būs apnicis skatīties uz vienu un to pašu tipāžu, kuram nekad negadās laimīgā loze. Bet par to - pēc otrās reizes, kad būšu bijis šajā izrādē. Atgriežoties pie tās satura, nebiju rēķinājies, ka šajā izrādē gadīsies sastapties ar kādu kungu, ko mūsu bērni ļoti labi pazīst - pasaulē labāko detektīvu Flufenbergu. Bet te nu viņš bija un pat divas reizes atrisināja nudien ļoti mīklaino noziegumu. Turpmāk būšu uzmanīgāks, ņemot kādu dzērienu "Kvadrifrona" bārā, arī tad, ja tur pie letes būs kāds cits, ne "Katrīna no bāra". Jā, par bāru runājot - šīs izrādes laikā ir atļauts, ja tev rodas šāda vēlme, aiziet pēc kāda dzēriena uz bāru. Un, ja kādu etīdi laimes rats uzgriež atkārtoti, tā pat skaitās apsveicama rīcība.
Lai arī var padomāt, ka izrāde ir tāds viens liels balagāns, kur laimes spēle ir vien tāds ietvars, lai aizlāpītu posmus starp savstarpēji nesaistītām etīdēm, gluži tā tas nav. Vai pareizāk - kaut kādā mērā, protams, tas tā ir, bet izrādei ir arī tēma - nepiepildītie bērnības sapņi, kuri varbūt reizēm nav gluži tuvu tam, kas jebkad varētu piepildīties (piemēram, ka izrādīsies, ka tava īstā mamma ir nevis tava mamma, bet Olga Rajecka), bet tālab jau tavs pārdzīvojums, nesasniedzot to, pēc kā tu esi tik ļoti tiecies, nekļūst mazāks. Un kaut kādas epizodes tajā visā tu vari savilkt kopā ar savu dzīves pieredzi, kā arī, domājot par saviem bērniem, apzināties, ka arī viņiem var būt līdzīgi nepiepildāmi sapņi, kuri tev kā pieaugušajam varbūt šķiet absurdi, bet tā mazā cilvēciņa galvā tiem ir pilnīgi cits svars. Līdz ar to, kā allaž - jociņi spociņi ir ne tikai jociņi spociņi. Lai gan primāri, protams, ka šī izrāde pastāv tādēļ, lai visas iesaistītās puses labi pavadītu laiku. Uzēstu kādu konfekti, iedzertu kādu glāzi dzirkstoša dzēriena un varbūt arī uzdejotu, kā nu kuram palaimēsies. Būtiski - lai arī skatītāji it kā izrādē tiek iesaistīti, nav jābaidās, par to jau izrādes sākumā publiku informē - tās stulbās un tizlās lietas darīs aktieri paši. Un viņiem tas sanāks gana labi, lai vismaz es gribētu to redzēt vēlreiz. Uz tikšanos teātrī!
P.S. Vispār jau izrādei nav norādīts viens režisors, bet Mellis radošās komandas sarakstā ir pirmais un kā aktieris viņš te nepiedalās, līdz ar to - lai būtu viņš.
2025-11-16
comments powered by Disqus