Kazhes pierakstu burtnīca

Neatceros, kad es būtu kādu grāmatu lasījis tik ilgi kā šo, un te man pat nav nekādu dižu attaisnojumu - ne tā ir mežonīgi gara, ne neizturami garlaicīga, vienkārši tā nu sagadījies, ka pēdējā laikā esmu netipiski maz lasījis, taču, šķiet, ka lielākais šīs vasaras trakums ir pāri un tagad kādu brīdi pievērsīšos normālam un rāmam dzīvesveidam, kur atradīsies daudz laika grāmatām, vācu vīnam un dueta "Sandra" dziesmu baudīšanai.
Šo Hamsuna grāmatu iesāku lasīt savā velobraucienā, un jāatzīst, tur tā bija ļoti piemērota - vecis, kas ierīko sev dzīves vietu mežā, īpaši nekomunicē ar apkārtējo pasauli, pamazām veido arvien lielāku un iespaidīgāku saimniecību, tomēr neaizraujoties ar mūsdienu pasaules piedāvājumiem (mūsdienu pasaule gan ir vairāk kā 100 gadu pagātnē), varbūt mazliet patruls savā domāšanā, bet ļoti kārtīgs un centīgs. Brīžiem viņam iet ne tik ļoti labi, citkārt atkal dzīve uzsmaida - viss ļoti labi atbilda manam noskaņojumam braucienā. Varbūt ne gluži viss, varbūt tieši tādēļ lasīšana apstājās - es biju sasniedzis kaut kādu iekšējo līdzsvaru (kuru tagad pamazām zaudēju, bet cenšos vismaz daļēji kaut kādu mieru sevī saglabāt, lai gan reizēm gribās pateikt kādu skarbāku vārdu), un man vairs šī grāmata nederēja. Varbūt tieši tāpēc to tagad pabeidzu lasīt. Bet nē - jāmēģina atkal tikt pie līdzsvara. Esmu ezers, nevis jūra. Viss ir labi. Nē, šis apraksts nav absurds tālab, ka tuvojas viens naktī, bet esmu gulējis pa dienu un tāpēc man nenāk normāls miegs.