Kon-Tiki
2010.gada septembrī skatījos paša Tūra Heijerdāla uzņemto dokumentālo filmu Kon-Tiki un toreiz tā uz mani atstāja ļoti lielu iespaidu.
Ir pagājuši divarpus gadi, un mana dzīve ir pārvērtusies līdz nepazīšanai, bet eksistenciālie jautājumi paliek. Šis tas ir mainījies uz labo pusi, šis tas - neapšaubāmi uz slikto, un droši vien tas ir tikai likumsakarīgi, ka kārtējā krustceļu brīdī mans skatiens atkal pavēršas Heijerdāla virzienā, un izrādās, ka es ieraugu kaut ko pilnīgi citu nekā iepriekš.
Šī jaunā filma ir mākslas filma, kura stāsta par to pašu Heijerdāla ekspedīciju, kura iepazīta jau dokumentālajā filmā, bet atšķirība ir tajā, ka šajā filmā mēs drusku vairāk ieskatāmies aiz priekškara, un ieraugām to, ka dodoties ekspedīcijās Heijerdāls atteicās no daudz kā tāda, ko viņam pašam noteikti negribējās zaudēt, un ļoti labi šo formulē filmas beigās Līvas vēstule Tūram.
Nezinu, cik prātīgi man šobrīd būtu iegrimt pārdomās par to, vai es joprojām vēlētos dzīvot Tūra Heijerdāla dzīvi, droši vien - pavisam nebūtu prātīgi.
Tāpēc pastāstīšu mazliet par filmu - kā jau var gaidīt, lielu tās daļu nekas dižs uz ekrāna nenotiek, jo 101 dienas ekspedīcija nevadāmā plostā droši vien patiesībā ir visai garlaicīgs pasākums, un daudz vairāk nekā dokumentālajā filmā mēs šeit redzam, ka patiesībā šāds ceļojums psiholoģiski ir daudz grūtāks nekā fiziski. Zaudēt prātu gandrīz četros mēnešos sešu cilvēku kompānijā galīgi nav grūti, un uz viena entuziasta harismas viss ceļojums turas nedroši.
Noteikti varu šo filmu rekomendēt skatīties komplektā ar Heijerdāla uzņemto dokumentālo lenti (protams, ka mākslas filmā ir vairāk skaistu dabas skatu, jo ir pieejamas modernās tehnoloģijas), lai būtu iespējams iegūt tādu kā 3D skatījumu uz "Kon-Tiki" ekspedīciju un saprast, ka katram izcilam un skaistam piedzīvojumam apakšā var būt arī salauzti cilvēku likteņi. Eh, ku liriski sanāca!
Ir pagājuši divarpus gadi, un mana dzīve ir pārvērtusies līdz nepazīšanai, bet eksistenciālie jautājumi paliek. Šis tas ir mainījies uz labo pusi, šis tas - neapšaubāmi uz slikto, un droši vien tas ir tikai likumsakarīgi, ka kārtējā krustceļu brīdī mans skatiens atkal pavēršas Heijerdāla virzienā, un izrādās, ka es ieraugu kaut ko pilnīgi citu nekā iepriekš.
Šī jaunā filma ir mākslas filma, kura stāsta par to pašu Heijerdāla ekspedīciju, kura iepazīta jau dokumentālajā filmā, bet atšķirība ir tajā, ka šajā filmā mēs drusku vairāk ieskatāmies aiz priekškara, un ieraugām to, ka dodoties ekspedīcijās Heijerdāls atteicās no daudz kā tāda, ko viņam pašam noteikti negribējās zaudēt, un ļoti labi šo formulē filmas beigās Līvas vēstule Tūram.
Nezinu, cik prātīgi man šobrīd būtu iegrimt pārdomās par to, vai es joprojām vēlētos dzīvot Tūra Heijerdāla dzīvi, droši vien - pavisam nebūtu prātīgi.
Tāpēc pastāstīšu mazliet par filmu - kā jau var gaidīt, lielu tās daļu nekas dižs uz ekrāna nenotiek, jo 101 dienas ekspedīcija nevadāmā plostā droši vien patiesībā ir visai garlaicīgs pasākums, un daudz vairāk nekā dokumentālajā filmā mēs šeit redzam, ka patiesībā šāds ceļojums psiholoģiski ir daudz grūtāks nekā fiziski. Zaudēt prātu gandrīz četros mēnešos sešu cilvēku kompānijā galīgi nav grūti, un uz viena entuziasta harismas viss ceļojums turas nedroši.
Noteikti varu šo filmu rekomendēt skatīties komplektā ar Heijerdāla uzņemto dokumentālo lenti (protams, ka mākslas filmā ir vairāk skaistu dabas skatu, jo ir pieejamas modernās tehnoloģijas), lai būtu iespējams iegūt tādu kā 3D skatījumu uz "Kon-Tiki" ekspedīciju un saprast, ka katram izcilam un skaistam piedzīvojumam apakšā var būt arī salauzti cilvēku likteņi. Eh, ku liriski sanāca!
2013-01-19
comments powered by Disqus