Reti gadās, ka es izlemju kādu grāmatu iegādāties personīgajā krājumā pirms tās izlasīšanas. Biežāk tomēr man grāmatas kāds dāvina vai arī es pats tās dāvinu citiem, bet lēmums - šo grāmatu es vēlos redzēt savā vietas ziņā ļoti ierobežotajā grāmatu plauktā, tas ir kaut kas liels un nozīmīgs. Taču gan tas, ko no Kotrīnas Zīles pirmās grāmatas pieaugušajiem dzirdēju "Radio mazajā lasītavā", gan arī šīs grāmatas vizuālais noformējums (par to gan arī dzirdēju tajā pašā radio raidījumā) radīja pārliecību - šo man vajag!

"Mīļoti kauli" vēsta par dzīvi mazliet alternatīvā Lietuvā. Darbības laiks ir it kā mūsdienas un it kā - ne vēlāk kā 19. gadsimta sākums. Cilvēki dzīvo blokmājās, brauc ar trolejbusiem, viņiem ir televīzija, kurā iespējams sekot loterijai, bet vienlaikus dzīvokļos tur mājlopus, lieto maizes krāsnis, bērni dzimst pirtiņā (kas atrodas blokmājas pagrabā), darbojas burvestības, bāreņi - ganiņi pieskata saimnieku lopus un silda basās kājas govju pļekās. Savdabīga pasaule, kurā noteikti daļu telpas aizņem maģiskais reālisms Garsijas Markesa gaumē, bet tā nots, kas visu padara par aizejošās pasaules sastāvdaļu, labi sasaucas ar Andrusa Kivirehka Vīru, kas zināja čūskuvārdus. Arī svešie, kas ienāk un iznīcina vietējās lietuviešu tradīcijas, šeit sasaucas ar to, kā bruņinieki un viņu kristieši iznīdē čūskuvārdu zinātājus un dzīve kļūst varbūt pat labāka, bet daudz trūcīgāka.

Grāmatā pirmās personas skatījumā parādīta sievietes dzīve pilnā garumā - sākot ar dzimšanu un pat mazliet pēc nāves. Ona ir trolejbusa vadītaja meita, uzaugusi 7. maršruta trolejbusā (man šis numurs allaž saistās ar maršrutu "Āgenskalna priedes - Šmerlis", lai gan šāda numura trolejbusa Rīgā sen vairs nav). Savā ziņā viņa patiešām ir ekvivalents čūskuvārdu zinātājam - līdzīgi kā viņš bija pēdējais sava amata meistars, arī Onai ir lemts būt par pēdējo Dižmāti. Kas ir Dižmāte? Kaut kas līdzīgs bišu mātei, tikai viņas strops ir daudzstāvu blokmāja, kur viņa ir ne vien galvenā dzemdību pieņēmēja un mirušo vāķītāja, bet arī visu bērnu barotāja (jo dižmātei allaž ir krūtīs piens) un pieskatītāja, kamēr mammas darbā. Bez Dižmātes visa šī blokmājas sabiedrība īsti nevar pastāvēt, vismaz ne tā, kā tā pastāvējusi allaž.

Sākotnēji man šķita, ka "Mīļoto kaulu" pasaule ir postapokaliptiska - ka ir bijusi kāda kataklizma, kuras rezultātā nekas jauns vairs klāt nenāk, cilvēki atgriezušies pie naturālās saimniecības vajadzības spiesti, blokmājas - tā ir tehnoloģija, kurā kādreiz būvētas mājas, bet nu neviens vairs jaunas radīt nevar. Taču tā nav - jaunas blokmājas būvē, rūpnīcas darbojas. Proti, nekas nav tik vienkārši, kā pirmajā brīdī šķiet. Pārdabiskā šajā pasaulē ir daudz - ir Svētais, kura čuras dara brīnumus, Onas vīrs ir bitenieks, kuram ar bitēm ir daudz tuvākas attiecības nekā tas ir mūsu pasaulē (tās dzīvo ne vien stropā, bet arī uz viņa), ir arī ragana, kas atceļojusi no Viduslaiku pasakām un veido vienu no grāmatas baisākajām sižeta līnijām. Un ir svešie, kuri var būt kā krustneši, tā no austrumiem nākušie, kas nes savu kārtību un iznīdē visu to, kas pastāvējis iepriekš. Jā, un ir stāsts par kauliem un to saglabāšanu, bet par to šeit neko lieki nestāstīšu.

Droši varu teikt - šo grāmatu ir vērts izlasīt, un galīgi ne tāpēc, ka "tā jau kaimiņvalsts literatūra, kaut kas no tās jāiepazīst" - kā vēsta izdevēji, šobrīd grāmatu tulko vēl vairākās valodās (Daces Meieres latviskais tulkojums ir pirmais pabeigtais), un, domājams, par šo grāmatu runās arī ārpus Baltijas valstu robežas. Lietuva var!