Samainītais
Nesen izlasīju Kotrīnas Zīles "Mīļotos kaulus", biju par šo romānu sajūsmā (Marina - pat vēl lielākā nekā es), un, ieraudzījis grāmatnīcā citu šīs autores darbu pārdošanā ar pamatīgu atlaidi, daudz nedomāju pirms tā iegādes. Vispār gan, protam, jāņem vērā, ka līdz "Mīļotajiem kauliem" Zīle bija pazīstama kā rakstniece, kas raksta bērniem un jauniešiem, līdz ar to "Samainītā" gadījumā es noteikti neesmu pamata mērķauditorijā, un tomēr zināms, ka meistarīga mākslinieka darbi ir baudāmi arī tad, ja tu neietilpsti primārajā mērķauditorijā.
Sākas viss gluži ikdienišķi: sešpadsmitgadīgā Gabija mākslas skolā ir pārcelta vienu klasi augstāk, sāk iepazīt savus jaunos biedrus, ne ar visiem viņai uzreiz viss sapas, jauniešu izpratne par dzīvi, mākslu un tā tālāk ir atšķirīga, it īpaši viņai veidojas pretrunas ar dumpinieciskāko puisi grupā - jaunieti ar kupri vārdā Geds (saīsinājums no Gediminas). Taču pamazām realitāte sāk atkāpties. Geda dzīvē gan tā visu laiku ir bijusi kaut kur fonā, viņš uzaudzis stipri dīvainos apstākļos komunālā dzīvoklī un viņam līdzās ir kāda tante, kas redz garus, taču Gabijas dzīve allaž bijusi salīdzinoši normāla (ignorējot to, ka viņa dzīvo kopā ar tādu daudzumu senču, ka nāk prātā Roalda Dāla "Čārlijs un šokolādes fabrika" un vienā gultā gulošie četri vecvecāki), bet pēc vecvecmāmiņas nāves arī Gabijas pasaule sāk šķobīties. Kā teikt - ja tev sāk uzbrukt vistas, iespējams, kaut kas nav labi, un tuvumā klīst arī Ģiltene. Un tā pamazām no jauniešu ikdienas, gatavojot maskas meteņiem, mēs nonākam pasaulē, kur mīt laumas, ir sastopams velns, dzīvie un mirušie nav tik ļoti nošķirti vieni no otriem un tā tālāk.
Var teikt, ka "Samainītajā" ir itin daudz kas kopīgs ar to pasauli, ko dažus gadus vēlāk Zīle radīja "Mīļotajos kaulos", arī te ir tā pati spēlēšanās ar robežu nojaukšanu starp mūsdienu pilsētas dzīvi un lietuviešu mitoloģiju, kā arī tautas tradīcijām, taču skatupunkts, no kura autore šo stāstījumu veido, ir gluži citāds. "Samainītais", lai arī ir paredzēts gados jaunākiem lasītājiem, biežāk ir baiss un biedējošs, kamēr "Mīļotie kauli" tomēr primāri ir skumji. Kā jau grāmata jauniešiem, es teiktu, ka "Samainītais" ir naivāks darbs - ne tādā naivisma manierē, kā mitoloģiju uzburtu Andruss Kivirehks, bet gan ar to, ka šīs grāmatas atrisinājums ir, ja ne tieši vienkāršs, tad tomēr atbilstošs kaut kādiem šabloniem, vairāk uz "un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi" tendēts. Līdz ar to, manuprāt, šis romāns gluži nesasniedz tās virsotnes, kurām tas tuvojas pirmajās divās trešdaļās, viss sākot ar spridzināšanu (neatklāšu, kas ko un kāpēc spridzina) mazliet līdzinās Holivudas piegājienam sižeta atrisināšanai. Un tomēr - teksts līdz šai daļai ir tik labs, ka mans kopējais iespaids par grāmatu tāpat ir pozitīvs. Turklāt šī grāmata ir tāda, kuru ir patīkami iegūt savā īpašumā - tā ir spilgta arī vizuāli, ar pašas autores ilustrācijām, kuras dzīvo pašas savu dzīvi un atbilst nodaļām, kuras rakstītas no viena vai otra varoņa skatupunkta.
Neesmu līdz šim paskaidrojis, kas un kāpēc ir ticis samainīts. Tad, lūk - atbilstoši ticējumam, ja laumas vēlas nolaupīt cilvēka bērnu, viņas pa nakti to nozog no gultiņas un vietā atstāj kādu priekšmetu, piemērams, salmu kūli, nakts laikā šis salmu kūlis top līdzīgs nolaupītajam bērnam, taču tas nekļūst par cilvēku, tikai pēc tāda izskatās. Apmēram, kā tas ir igauņu pasakā par Koceniekiem un tāseniecēm, ko vienā savā darbā izmantojis Kivirehks.
Sākas viss gluži ikdienišķi: sešpadsmitgadīgā Gabija mākslas skolā ir pārcelta vienu klasi augstāk, sāk iepazīt savus jaunos biedrus, ne ar visiem viņai uzreiz viss sapas, jauniešu izpratne par dzīvi, mākslu un tā tālāk ir atšķirīga, it īpaši viņai veidojas pretrunas ar dumpinieciskāko puisi grupā - jaunieti ar kupri vārdā Geds (saīsinājums no Gediminas). Taču pamazām realitāte sāk atkāpties. Geda dzīvē gan tā visu laiku ir bijusi kaut kur fonā, viņš uzaudzis stipri dīvainos apstākļos komunālā dzīvoklī un viņam līdzās ir kāda tante, kas redz garus, taču Gabijas dzīve allaž bijusi salīdzinoši normāla (ignorējot to, ka viņa dzīvo kopā ar tādu daudzumu senču, ka nāk prātā Roalda Dāla "Čārlijs un šokolādes fabrika" un vienā gultā gulošie četri vecvecāki), bet pēc vecvecmāmiņas nāves arī Gabijas pasaule sāk šķobīties. Kā teikt - ja tev sāk uzbrukt vistas, iespējams, kaut kas nav labi, un tuvumā klīst arī Ģiltene. Un tā pamazām no jauniešu ikdienas, gatavojot maskas meteņiem, mēs nonākam pasaulē, kur mīt laumas, ir sastopams velns, dzīvie un mirušie nav tik ļoti nošķirti vieni no otriem un tā tālāk.
Var teikt, ka "Samainītajā" ir itin daudz kas kopīgs ar to pasauli, ko dažus gadus vēlāk Zīle radīja "Mīļotajos kaulos", arī te ir tā pati spēlēšanās ar robežu nojaukšanu starp mūsdienu pilsētas dzīvi un lietuviešu mitoloģiju, kā arī tautas tradīcijām, taču skatupunkts, no kura autore šo stāstījumu veido, ir gluži citāds. "Samainītais", lai arī ir paredzēts gados jaunākiem lasītājiem, biežāk ir baiss un biedējošs, kamēr "Mīļotie kauli" tomēr primāri ir skumji. Kā jau grāmata jauniešiem, es teiktu, ka "Samainītais" ir naivāks darbs - ne tādā naivisma manierē, kā mitoloģiju uzburtu Andruss Kivirehks, bet gan ar to, ka šīs grāmatas atrisinājums ir, ja ne tieši vienkāršs, tad tomēr atbilstošs kaut kādiem šabloniem, vairāk uz "un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi" tendēts. Līdz ar to, manuprāt, šis romāns gluži nesasniedz tās virsotnes, kurām tas tuvojas pirmajās divās trešdaļās, viss sākot ar spridzināšanu (neatklāšu, kas ko un kāpēc spridzina) mazliet līdzinās Holivudas piegājienam sižeta atrisināšanai. Un tomēr - teksts līdz šai daļai ir tik labs, ka mans kopējais iespaids par grāmatu tāpat ir pozitīvs. Turklāt šī grāmata ir tāda, kuru ir patīkami iegūt savā īpašumā - tā ir spilgta arī vizuāli, ar pašas autores ilustrācijām, kuras dzīvo pašas savu dzīvi un atbilst nodaļām, kuras rakstītas no viena vai otra varoņa skatupunkta.
Neesmu līdz šim paskaidrojis, kas un kāpēc ir ticis samainīts. Tad, lūk - atbilstoši ticējumam, ja laumas vēlas nolaupīt cilvēka bērnu, viņas pa nakti to nozog no gultiņas un vietā atstāj kādu priekšmetu, piemērams, salmu kūli, nakts laikā šis salmu kūlis top līdzīgs nolaupītajam bērnam, taču tas nekļūst par cilvēku, tikai pēc tāda izskatās. Apmēram, kā tas ir igauņu pasakā par Koceniekiem un tāseniecēm, ko vienā savā darbā izmantojis Kivirehks.
2026-05-14
comments powered by Disqus