Pelēks suns sapņo par zelta zivtiņām
Androīdi sapņo par elektriskām aitām, tikām pelēki suņi sapņo par zelta zivtiņām. Par ko sapņo tu? Es - par Latvijas valsti, kurā vienu reizi pieņemtu Stambulas konvenciju nebūtu vajadzība pieņemt otro reizi. Diemžēl realitāte saslēgusies tā, ka labāk gan es būtu sapņojis par zelta zivtiņām, tādām, kas šo vēlēšanos varētu piepildīt.
Krista Anna Belševica primāri ir dzejniece, šis stāstu krājums ir viņas pirmā izdotā prozas grāmata. Vai viņa ir Vizmas Belševicas pēcnācēja? Apvaicājos chatgpt, tas teica - diez vai. Bet man kaut kā atmiņā ir iespiedies, ka ir gan. Tam gan nevajadzētu ietekmēt manu attieksmi pret Kristas Annas stāstiem, līdz ar to ķersimies suni pie ausīm un sapratīsim, kas īsti šajā krājumā ir un kā tur nav.
Krājumā ir septiņi stāsti, raksturojums grāmatai ir, ka tie ir "stāsti par atmiņām", un vismaz daļēji tā tas ir. Jāatzīst gan - nav tā, ka šis krājums izcili spilgti iespiestos atmiņā - pāris nedēļas pēc tā izlasīšanas man nepieciešama grāmatas klātbūtne, lai būtu skaidrs, par ko ir katrs no tajā iekļautajiem stāstiem.
1. Stelles
Sievietes trīs paaudzēs, ejot soli pa solim atpaliek, situācija - palikt stāvoklī un spriest, paturēt bērnu vai nē. Ar vīriešim viss diezgan slikti. Stāsta koncepts saprotams, man principā patika.
2. Cilvēki aiz loga
Saruna ar psihologu/psihoterapeitu, par attiecībām, arī psiholoģei ir savas problēmas. Viss - tikai dialogu veidā, nekādu komentāru no malas. Abām sievietēm, protams, ne viss ir kārtībā.
3. Ķieģeļi domā par lietu
Dialogs ar mirušu tēvu. Varbūt drīzāk vēstules. Katrā ziņā varonis nav nekad bijis īsti pieskaitāms, un varbūt ir pastrādājis slepkavību, vai vismaz mēģinājis to izdarīt. Vai arī nav, jo šim cilvēkam grūti klājas atšķirt to, kas notiek pa īstam un to, ko redz tikai viņš. Iespējams, mamma dzīvoklī ir nomirusi. Bet te atkal jautājums - cik ļoti iespējams uzticēties stāstītājam.
4. Litija mēness
Nezinu. Šis ir tieši tas suns, kas sapņo par zelta zivtiņām. Daudz skaistu teikumu, droši vien tā ir dzejproza, bet manam prastajam prātam par sarežģītu un neuztveramu.
5. Sirdspukstu trajektorijas
Vīrieša pārdomas mirušā vectēva dzīvoklī. Laiks, kas tā kā apstājies un tā kā nē. It kā patika.
6. Kafija jūsu krūzē ir atdzisusi
Sieviete, kura vairs nav tīne (šķiet, viņai ir divdesmit pieci), pēc izšķiršanās no drauga nonāk burbuļtējas kafejnīcā. Viņa tur jūtas veca un tomēr vēlas būt iederīga. Bet nav. Un tomēr - viņai nepieciešams tikt pāri Andrejam, bet tas nekādi negrib padoties. Varbūt viņai jābrauc uz Ameriku? Nē, diez vai.
7. Pēdējais stāsts
Šis ir tāds kā meta stāsts, kura stāstītāja galvenokārt vēsta to, par ko šajā stāstā viņa nestāstīs. Viņa nav jauna (šajā reizē - patiešām nav jauna, nevis viņai ir divdesmit pieci), un viņa ar draudzeni vienojusies stāstīt (rakstīt) pa stāstam, bet tur ir visādi noteikumi un beigu beigās stāsts galvenokārt ir par to, par ko tas nav.
Kas tur beigās sanāk? Reizē spilgti - atsevišķi stāsti, nianses tajos, un atmiņā nepaliekoši. Kā jau tas lielākoties ir ar sapņiem - pat ja tie ir par zelta zivtiņām, diezgan ticami, ka nākamajā rītā neko neatcerēsies. Līdzīgi, kā tas man ir ar šo grāmatu. Droši vien - pārāk dzejproziski, lai šo sapni paturētu ilgāk.
Krista Anna Belševica primāri ir dzejniece, šis stāstu krājums ir viņas pirmā izdotā prozas grāmata. Vai viņa ir Vizmas Belševicas pēcnācēja? Apvaicājos chatgpt, tas teica - diez vai. Bet man kaut kā atmiņā ir iespiedies, ka ir gan. Tam gan nevajadzētu ietekmēt manu attieksmi pret Kristas Annas stāstiem, līdz ar to ķersimies suni pie ausīm un sapratīsim, kas īsti šajā krājumā ir un kā tur nav.
Krājumā ir septiņi stāsti, raksturojums grāmatai ir, ka tie ir "stāsti par atmiņām", un vismaz daļēji tā tas ir. Jāatzīst gan - nav tā, ka šis krājums izcili spilgti iespiestos atmiņā - pāris nedēļas pēc tā izlasīšanas man nepieciešama grāmatas klātbūtne, lai būtu skaidrs, par ko ir katrs no tajā iekļautajiem stāstiem.
1. Stelles
Sievietes trīs paaudzēs, ejot soli pa solim atpaliek, situācija - palikt stāvoklī un spriest, paturēt bērnu vai nē. Ar vīriešim viss diezgan slikti. Stāsta koncepts saprotams, man principā patika.
2. Cilvēki aiz loga
Saruna ar psihologu/psihoterapeitu, par attiecībām, arī psiholoģei ir savas problēmas. Viss - tikai dialogu veidā, nekādu komentāru no malas. Abām sievietēm, protams, ne viss ir kārtībā.
3. Ķieģeļi domā par lietu
Dialogs ar mirušu tēvu. Varbūt drīzāk vēstules. Katrā ziņā varonis nav nekad bijis īsti pieskaitāms, un varbūt ir pastrādājis slepkavību, vai vismaz mēģinājis to izdarīt. Vai arī nav, jo šim cilvēkam grūti klājas atšķirt to, kas notiek pa īstam un to, ko redz tikai viņš. Iespējams, mamma dzīvoklī ir nomirusi. Bet te atkal jautājums - cik ļoti iespējams uzticēties stāstītājam.
4. Litija mēness
Nezinu. Šis ir tieši tas suns, kas sapņo par zelta zivtiņām. Daudz skaistu teikumu, droši vien tā ir dzejproza, bet manam prastajam prātam par sarežģītu un neuztveramu.
5. Sirdspukstu trajektorijas
Vīrieša pārdomas mirušā vectēva dzīvoklī. Laiks, kas tā kā apstājies un tā kā nē. It kā patika.
6. Kafija jūsu krūzē ir atdzisusi
Sieviete, kura vairs nav tīne (šķiet, viņai ir divdesmit pieci), pēc izšķiršanās no drauga nonāk burbuļtējas kafejnīcā. Viņa tur jūtas veca un tomēr vēlas būt iederīga. Bet nav. Un tomēr - viņai nepieciešams tikt pāri Andrejam, bet tas nekādi negrib padoties. Varbūt viņai jābrauc uz Ameriku? Nē, diez vai.
7. Pēdējais stāsts
Šis ir tāds kā meta stāsts, kura stāstītāja galvenokārt vēsta to, par ko šajā stāstā viņa nestāstīs. Viņa nav jauna (šajā reizē - patiešām nav jauna, nevis viņai ir divdesmit pieci), un viņa ar draudzeni vienojusies stāstīt (rakstīt) pa stāstam, bet tur ir visādi noteikumi un beigu beigās stāsts galvenokārt ir par to, par ko tas nav.
Kas tur beigās sanāk? Reizē spilgti - atsevišķi stāsti, nianses tajos, un atmiņā nepaliekoši. Kā jau tas lielākoties ir ar sapņiem - pat ja tie ir par zelta zivtiņām, diezgan ticami, ka nākamajā rītā neko neatcerēsies. Līdzīgi, kā tas man ir ar šo grāmatu. Droši vien - pārāk dzejproziski, lai šo sapni paturētu ilgāk.
2025-10-15
comments powered by Disqus