Dokumentālie sapņi
Izrāde "Dokumentālie sapņi", kas vēsta par Zentas Mauriņas dzīvi, ir viens no tiem teātra iestudējumiem, kas savu dzīvi vada ārpus kāda teātra telpām. Kristīnes Krūzes režisētais iestudējums iepriekš mājoja Rīgas Centrālās bibliotēkas telpās, bet tagad tas pārcēlies tuvāk kādreizējai Zentas Mauriņas dzīves vietai (namam Kuldīgas ielā) - uz bijušu katlu māju Magoņu ielā. Neesmu to redzējis RCB vidē, bet arī Magoņu ielā tiek radīta bibliotēkas vide.
Jāatzīst, ka manas zināšanas par Zentas Mauriņas biogrāfiju pirms šīs izrādes bija ļoti fragmentāras, kā jau vispār tas manām zināšanām ir raksturīgs. Ievērojama domātāja, kaut kur pa vidu klasifikācijā starp "esejiste", "rakstniece" un "filozofe", kura sarūpējusi ne mazumu spilgtu atziņu. Visu mūžu pavadījusi ratiņkrēslā. Bijusi trimdā Zviedrijā, pirms tam (kā jau teikts) dzīvojusi Kuldīgas ielā. Tas principā arī viss. Jā, vārdu Konstantīns Raudive arī biju dzirdējis, bet pat to, ka tas bija viņas vīrs, es diez vai pateiktu. Līdz ar to varu prognozēt, ka izrādes skatītāju vidū es galīgi nebiju viens no tiem, kas labi pārzina tematiku (auditorijā dzimumu balanss bija ar kādu 15 reižu pārsvaru sievietēm, Marina bija atsaukusies uz literatūras skolotāju tusiņu), bet ar to man nav problēmu, ka es satrauktos, ka kaut kur neesmu iederīgs.
Galvenā un vienīgā nemainīgā persona izrādē ir Laumas Balodes atveidotā Mauriņa, pieskaroties viņas dzīves mirkļiem no bērnības līdz pat mūža galam. Visa izrāde gan tiek pavadīta ratiņkrēslā, jo - citādāk jau arī nevarētu. Pārējie divi aktieri: Anna Nele Āboliņa un Kaspars Dumburs atveido dažādus vārdā sauktus un vārdā nesauktus tēlus, pārlecot no vienas lomas citā. Te gan jāatzīst, ka viņu pārtapšana lielā mērā aprobežojas ar citām drēbēm, nevis citu cilvēku - kā viens, tā otrs aktieris šķita ar ne to plašāko spektru un es īsti neteiktu, ka viņi mani ar kaut ko pārsteidza.
Kas gan noteikti spēja pārsteigt, tā ir Lauma Balode. Pirmajās minūtēs varbūt tev arī rodas sajūta, ka tas nav pa īstam - ka šajā ratiķrēslā ir vesela jauna sieviete, kurai tik vien kā uzvilkta sirma parūka un kura runā uzspēlēti ģermāniskā latviešu valodā. Bet pamazām tu to vairs nejūti, un tu spēj noticēt stāstam un tam, ka Zenta Mauriņa par spīti dramatiskajiem fiziskajiem ierobežojumiem, ko viņai bija uzlicis ķermenis un vēl vairāk - par spīti tam, ko sabiedrība sagaidītu no sievietes - invalīdes attiecīgajā laikmetā, spēja lauzt stereotipus un dzīvot daudz pilnvērtīgāku dzīvi nekā vairums to cilvēku, kuriem nav nekādu ierobežojumu piecelties kājās un aiziet uz veikalu pēc pudeles stiprinātā alus. Stāsts ir vērtīgs, stāsts ir izglītojošs un tas ir gana saistošs. Vienīgais, par ko vajadzētu pasūdzēties (tā patiesībā ir pārsūtīta sūdzība no mana tēta, bet varu viņam pilnībā piekrist) - katlu mājas akustika nav pati labākā teātrim un īpaši tās sienas absorbē Kaspara Dumbura balsi, liekot pamatīgi visu laiku koncentrēties, lai varētu saprast, ko tieši viņš šobrīd saka. Bet visādi citādi - izrāde, ko rekomendēju noskatīties! Nezinu, vai tā tiks pie kādas no Spēlmaņu nakts balvām, kurām tā ir nominēta, bet jau pats fakts - trīs nominācijas - izrādei, kura nav tapusi tradicionālā teātrī - ir kaut kas ievērības cienīgs un zināmas kvalitātes rādītājs.
Jāatzīst, ka manas zināšanas par Zentas Mauriņas biogrāfiju pirms šīs izrādes bija ļoti fragmentāras, kā jau vispār tas manām zināšanām ir raksturīgs. Ievērojama domātāja, kaut kur pa vidu klasifikācijā starp "esejiste", "rakstniece" un "filozofe", kura sarūpējusi ne mazumu spilgtu atziņu. Visu mūžu pavadījusi ratiņkrēslā. Bijusi trimdā Zviedrijā, pirms tam (kā jau teikts) dzīvojusi Kuldīgas ielā. Tas principā arī viss. Jā, vārdu Konstantīns Raudive arī biju dzirdējis, bet pat to, ka tas bija viņas vīrs, es diez vai pateiktu. Līdz ar to varu prognozēt, ka izrādes skatītāju vidū es galīgi nebiju viens no tiem, kas labi pārzina tematiku (auditorijā dzimumu balanss bija ar kādu 15 reižu pārsvaru sievietēm, Marina bija atsaukusies uz literatūras skolotāju tusiņu), bet ar to man nav problēmu, ka es satrauktos, ka kaut kur neesmu iederīgs.
Galvenā un vienīgā nemainīgā persona izrādē ir Laumas Balodes atveidotā Mauriņa, pieskaroties viņas dzīves mirkļiem no bērnības līdz pat mūža galam. Visa izrāde gan tiek pavadīta ratiņkrēslā, jo - citādāk jau arī nevarētu. Pārējie divi aktieri: Anna Nele Āboliņa un Kaspars Dumburs atveido dažādus vārdā sauktus un vārdā nesauktus tēlus, pārlecot no vienas lomas citā. Te gan jāatzīst, ka viņu pārtapšana lielā mērā aprobežojas ar citām drēbēm, nevis citu cilvēku - kā viens, tā otrs aktieris šķita ar ne to plašāko spektru un es īsti neteiktu, ka viņi mani ar kaut ko pārsteidza.
Kas gan noteikti spēja pārsteigt, tā ir Lauma Balode. Pirmajās minūtēs varbūt tev arī rodas sajūta, ka tas nav pa īstam - ka šajā ratiķrēslā ir vesela jauna sieviete, kurai tik vien kā uzvilkta sirma parūka un kura runā uzspēlēti ģermāniskā latviešu valodā. Bet pamazām tu to vairs nejūti, un tu spēj noticēt stāstam un tam, ka Zenta Mauriņa par spīti dramatiskajiem fiziskajiem ierobežojumiem, ko viņai bija uzlicis ķermenis un vēl vairāk - par spīti tam, ko sabiedrība sagaidītu no sievietes - invalīdes attiecīgajā laikmetā, spēja lauzt stereotipus un dzīvot daudz pilnvērtīgāku dzīvi nekā vairums to cilvēku, kuriem nav nekādu ierobežojumu piecelties kājās un aiziet uz veikalu pēc pudeles stiprinātā alus. Stāsts ir vērtīgs, stāsts ir izglītojošs un tas ir gana saistošs. Vienīgais, par ko vajadzētu pasūdzēties (tā patiesībā ir pārsūtīta sūdzība no mana tēta, bet varu viņam pilnībā piekrist) - katlu mājas akustika nav pati labākā teātrim un īpaši tās sienas absorbē Kaspara Dumbura balsi, liekot pamatīgi visu laiku koncentrēties, lai varētu saprast, ko tieši viņš šobrīd saka. Bet visādi citādi - izrāde, ko rekomendēju noskatīties! Nezinu, vai tā tiks pie kādas no Spēlmaņu nakts balvām, kurām tā ir nominēta, bet jau pats fakts - trīs nominācijas - izrādei, kura nav tapusi tradicionālā teātrī - ir kaut kas ievērības cienīgs un zināmas kvalitātes rādītājs.
2019-11-11
comments powered by Disqus